19. gadsimta 80. gados celtajā Reņģes muižā, kurā bija Rubas pamatskola, joprojām var pieskarties to laiku interjera dekoratīvajai apdarei, durvīm ar neorenesanses apkalumiem, greznām podiņu krāsnīm, kamīniem, kur skolēni mēdza sildīties, logus aizvērt ar senajiem slēģiem. Skola bērnu trūkuma dēļ te beidza pastāvēt pērn. Bet ēka uzturēta, cik vien rocība ļāvusi un daudzo gadu laikā tās saimnieki ar pietāti izturējušies pret kultūrvēsturisko mantojumu.
"Tad pašvaldībai bija jāizšķiras, ko darīt ar šo ēku. Primāri tika runāts ar blakus esošo Sarkano Krustu. Redzot šos potenciālos ieguldījumus, pielāgot to sociālo pakalpojumu sniegšanai, aprūpei, viņi to neredzēja. Muižas stāvoklis ir pietiekoši labs, un potenciāli varētu būt lielāka interese," vērtēja Saldus novada pašvaldības izpilddirektors Kristaps Osis.
Un interese bija liela. Izsolē piedalījās četri pretendenti. Tā noslēdzās 17. martā. Elektronisko izsoļu vietnē redzams, ka sākumcena bija 146 800 eiro, bet nosolītā cena 277 000 eiro. Par pirkumu jāsamaksā divu mēnešu laikā no izsoles noslēguma dienas.
To, kas iegādājies Reņģes muižu, Saldus novada pašvaldībā neatklāja, jo par muižu vēl nav samaksāts.
"Mēs saskaramies diezgan bieži, ka izsoles uzvarētājs izsoles noteikumos noteiktajā kārtībā beigās neveic šīs maksas," norādīja Saldus novada pašvaldības izpilddirektors.
Uzrunātie cilvēki joprojām emocionāli runā par Rubas skolu un muižas ēku, un ne vienu vien uztrauc tās tālākais liktenis.
"Grūti bija, bet nevarēja neko darīt, mums bērni bija tik, cik tie bērni ir. Un tagad gan jau viņiem ir labi Ezerē. Gribam, lai tā paliek, lai kaut kas tur būtu, viesnīca vai nu kādu viesu namu," sacīja bijusī skolas grāmatvede un lietvede Anita Ligeika.
Enciklopēdijas "Muižas Latvijā" piecos sējumos tās autors Vitolds Mašnovskis ietvēris informāciju par 600 muižām, kaut to bijis daudz vairāk. Daļa no šī kultūrvēsturiskā mantojuma gāja bojā 1905. gada muižu dedzināšanas laikā, tam nelabvēlīga bija arī agrārā reforma un muižu nacionalizēšana starpkaru periodā, arī padomju laiks un deviņdesmitie gadi, kad daudz kas tika izlaupīts un izdemolēts.
"Divi tūkstoši – tās ir tās, kas fiksētas oficiāli dokumentos no pirmsākumam līdz 1920. gadam. Apmēram 4% – tās ir tās, kuras es būtu ar mieru parādīt. Pārējās jāsaka, ka tur var kāju vai kaklu nolauzt. Un es jau teicu, ka tie pieci sējumi būtībā ir rekviēms muižām," skaidroja kultūras pieminekļu pētnieks Mašnovskis
"Tas pats notiek visur, tai pašā Vācijā, visā Eiropā muižas ir pamestas, gaida savu jauno to princi, kas to Ērkšķrozīti atkal atmodinās,"
piebilda Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Jānis Lazdāns.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde sarunā "Muižu mantojums Latvijā – 30 gados padarītais" atzina, ka pēdējo divdesmit gadu laikā par sakoptiem un atjaunotiem var saukt vairāk nekā 100 objektu, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir daudz.
