Aculiecinieks

Aculiecinieks. Misija: Gļebs

Aculiecinieks. Brīvprātīgais ugunsdzēsējs Jānis Runcis

«Darbā svarīgi sargāt arī savu dzīvību» – Brīvprātīgais ugunsdzēsējs Jānis glābj dzīvības jau trešajā paaudzē

"Vienmēr komandai uzsveru, ka sava dzīvība un veselība ir pirmajā vietā," tā Latvijas Televīzijas raidījumā "Aculiecinieks" stāsta Jānis Runcis. Viņš ir brīvprātīgais ugunsdzēsējs jau trešajā paaudzē, un tēva pēdās iet arī viņa dēls. Turpināt tēva un vectēva iesākto Jāni mudināja misijas apziņa – palīdzēt savējiem. Savukārt nepamest smago darbu ļauj tajā gūtais adrenalīns.

Uz priekšu dzen adrenalīns

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā pašlaik ir reģistrēti 49 biedri, un viens no viņiem ir Jānis Runcis – brīvprātīgais ugunsdzēsējs jau trešajā paaudzē. Ikdienā Jānis, kā viņš pats stāsta, strādā pats sev, un tāpēc ir vieglāk dzīvi apvienot ar aktīvu darbošanos brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā un reaģēšanu uz izsaukumiem.

Darba dienās Ainažos ir 4 cilvēki, kuri var izbraukt uz notikumu dažu minūšu laikā. Pārējiem vai nu nav iespējams apvienot šo ar pamatdarbu, vai arī darbs ir tālāk no Ainažiem. Brīvdienās situācija ir labāka, un tad jau komanda pieaug līdz pat septiņiem brīvprātīgajiem glābējiem.

"Mums blakus ir slimnīca, un, par cik slimnīcā dežūrē 24/7, tad informācija tiek nodota šim dežurantam, kurš attiecīgi iedarbina sirēnu. Konkrēti par izsaukuma vietu tad dežurante mums paziņo, kur jābrauc. Ir alternatīvas – "Whatsapp" ziņas, zvani. Protams, ideāli būtu, ja mums būtu dežurants uz vietas," prāto Jānis.

Runājot par dzinuli, kas viņu dzen uz priekšu arī turpmāk darboties brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, Jānis nosaka, ka tas ir adrenalīns un tam ir jābūt sava veida aicinājumam.

"Jā, misijas apziņa. Droši vien, ka tas ir tas lielākais dzinulis, kāpēc ejam palīdzēt. Tad, kad mans vectēvs bija ugunsdzēsējs, tad ir bijis tā, ka visi bija ugunsdzēsēji, jo miestā, ja ir nelaime, tad visi iet palīgā un mēģina palīdzēt. Tagad pēdējā laikā drusku tiek lauzti šķēpi. Sakarā arī ar Ukrainas situāciju, jo sirēna atgādina… ir bijušas domstarpības par sirēnu," stāsta glābējs.

Ugunsdzēsēji trijās paaudzēs

Sekojot tēva, vectēva un jau arī vecvectēva ceļam, brīvprātīgo ugunsdzēsēju misijas darbu jau ceturtajā paaudzē turpina arī Jāņa dēls. Salīdzinot situāciju pašlaik un vēsturiski, Jānis saka, ka, gadiem ejot, nav mainījusies misijas apziņa cilvēkos. Arī Ainažu depo sienu rotā liels uzraksts, kas reizē ir komandas devīze: "Valstij par godu, tuvākajam par palīgu!"

"Iesaistīties gribētu daudzi. Mums ir daudz biedru, kuri nākuši un gājuši, bet lielākā sāpe ir tāda, ka čaļiem nav šeit darbs, nav, kur strādāt," skaidro Jānis.

Pārcilājot depo saliktos bilžu rāmjus, uz mums paveras ne viens vien brīvprātīgo ugunsdzēsēju acu pāris. Arī Jāņa tēvs ir iemūžināts dažās bildēs.

Jāņa vectēva un tēva laikā, kad viņš aktīvi darbojās biedrībā, gan tagad brīvprātīgos ugunsdzēsējus ciemā ciena un novērtē. Arī tas esot sava veida emocionālais pacēlums.

Biedrības rīcībā ir septiņas automašīnas, no kurām 4, ar ko izbraukt uz izsaukumu, atrodas Ainažos. Pārējās posteņos Korģenē un Liepupē.

"Skaidrs, ka visas mašīnas nekad neiet uz izsaukumu. Ir autokāpnes, bet, protams, ka uz ugunsgrēkiem viņas vairs nebrauc. Ir mašīnā, kur var aizbraukt divatā, ar DAF varam aizbraukt vismaz 10, ja saspiežamies. Ja ir nopietna nelaime, tad jebkuras rokas ir vajadzīgas. Darbs ir smags, grūts un netīrs," stāsta Jānis.

Jāsargā arī sava drošība

Jaunākā tehnikas vienība šeit ir 1986. gadā ražotā DAF automašīna, kura tiek aktīvāk izmantota glābšanas darbos un Ziemeļvidzemē kā humānā palīdzība no Nīderlandes nonāca pirms vairākiem gadiem.

Gada laikā brīvprātīgie ugunsdzēsēji, kuru vidū ir arī Jānis, izbrauc uz vairākiem desmitiem ugunsgrēku un glābšanas darbu. Starp tiem ir ikgadējie pērnās zāles un meža ugunsgrēki, bet ir arī tādi, kuri paliek atmiņā uz ļoti ilgu laiku.

"Laikam visspilgtāk atmiņā ir viens ugunsgrēks, kas bija Staicelē, uz kuru braucām. Neatceros, kurā gadā, bet tur starp daudzstāvu mājām dega vairāki šķūnīši. Tas bija viens no lielākajiem, kur esam bijuši. Viņš bija tik spēcīgs, ka augšējos stāvos sāka kust logi. Protams, ka mēs aizdomājamies arī par drošību.

Vienmēr es komandai saku, ka pašam sava dzīvība un veselība ir 1. vietā. Mēs to apspiežam, lai tas neizvēršas par traģēdiju," uzsver brīvprātīgais.

Laikā, kad vēl bija robežkontrole starp Latviju un Igauniju, ir nācies steigties palīgā Igaunijas kolēģiem. Pašlaik šī sadarbība ir mazāka.

Brīvprātīgo ugunsdzēsēju tradīcijas Ainažos ir dziļas – vietējie gādā par savu tuvāko drošību kopš 1926. gada, un, domājams, tas turpināsies vēl daudzus gadus, jo šis ir stāsts par pienākuma un misijas apziņu pret tuvākajiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti