ĪSUMĀ:
- Latvijā starp OECD dalībvalstīm ir augstākais absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju.
- SPKC eksperte uzsver – tas ir nožēlojami, un jārīkojas, lai mazinātu grādīgo dzērienu pieejamību.
- Lietuvas pieredze ar lielāku stingrību alkohola pieejamības jomā norāda uz sekmēm.
- Ierobežojumi gan neglābtu alkoholiķus, kuri jau ir uzskaitē.
- Latvijā ir daudz ģimeņu, kuras posta alkohols.
- Dzeršana ir visas sabiedrības problēma, jo, piemēram, dzērāji izraisa avārijas.
- Dzer arī sievietes. Retāk, bet ar lielāku risku iedzīvoties smagās sekās.
- Sociālantropoloģe atzīst, ka mūsu kultūrā alkohols tik tiešām ārkārtīgi nostiprināts.
Tu neesi viens
Ja vēlaties sazināties ar sabiedrisko mediju žurnālistiem, kuri pēta šo tematu, rakstiet uz e-pasta adresi [email protected]
Visi materiāli tēmā "Zeme, kur dzer" pieejami šeit.
Jaunā māksliniece Ance Vilnīte nesen nominēta Purvīša balvai par savu personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs". Tas ir emocionāls stāsts par viņas tēvu – alkoholiķi.
Vilnīte Latvijas Radio komentē gleznu – tajā attēlota viņas mazā māsa, kura guļ savā gultiņā, tai blakus arī tētis: "Tā bija tā reize, kad viņš laboja terasi un piedzēries stāstīja, kā viņš gribētu visu pasauli salāpīt un visiem grib palīdzēt. Toreiz es viņā redzēju kaut ko tik skaistu un mīļu, un cilvēcīgu, un pēc tam viņš aizmiga pie māsas gultas."
Mākslinieces tēvs bija celtnieks. Vienā no fotogrāfijām viņš redzams, sēžot uz privātmājas jumta.
"Šī bilde ir ļoti nozīmīga, jo mans tētis sāka lietot alkoholu pēc tam, kad viņš nokrita no jumta jaunībā," viņa atklāja.
Tolaik viņam bija nedaudz pāri 20, nesen bija piedzimusi Ance.
Radi stāstījuši, ka pēc negadījuma tētis esot izmainījies, zaudējis dzīvesprieku. Ance uzskata, ka viņš sācis dzert kādas psihiskas saslimšanas dēļ, kas radusies pēc traumas, taču tajā laikā tam netika pievērsta uzmanība.
Ance sacīja: "Viņš netiek galā ar tām visām sāpēm un skumjām, un viņš mēģina kaut kā notrulināt savas smadzenes, lai viņš nejustu tik daudz."
Ap to pašu laiku arī viņas mamma sākusi lietot alkoholu, jo viņai bija pēcdzemdību depresija.
"Pirms tiem divdesmit gadiem tas bija veids, kā viņi gāja cauri šīm sāpēm."
Latvijas Radio: Bet tev nešķiet, ka arī tagad tā ir? Ne jau visi iet pie psihologiem…
Ance Vilnīte: Noteikti, noteikti…
Ance uzskata, ka viņai bijuši labi vecāki par spīti tam, ka mamma un tētis lietoja alkoholu lielos daudzumos. Tomēr par bērnību viņa glabā arī bēdīgas atmiņas: "Man bija maziņš maciņš un es tur biju sakrājusi kaut kādus divus latus, un tad tā naudiņa pazuda, un bija visai skaidrs, ka tētis viņu, visticamāk, ir paņēmis, lai nopirktu alkoholu…"
Minesotas programmu tētis izgājis vairākas reizes. Tā ir atkarības ārstēšanas metode, kas apvieno medicīnu, psiholoģiju, psihoterapiju un anonīmo alkoholiķu 12 soļu programmu.
Ance pēc tēva nāves atradusi mapi ar pierakstiem no laika, kad viņš uzturējās stacionārā.
Tajos rakstīts: "Kādās savās izjūtās esmu dalījies ar citiem pacientiem vai nodaļas personālu šodien? – Cik garšīga ir baltmaize, cepta."
"Man tas liekas tik mīļi," norādīja Ance.
"Vai esi šodien izjutis tieksmi dzert? – Nedaudz jā, jo ir baigi vientuļi."
Un šo atbildi viņa komentēja: "Tas ir tik ļoti, ļoti sāpīgi."
Kādā brīdī, kad Ance gāja skolā, vecāki pārtrauca lietot alkoholu.
Mamma joprojām nedzer, taču tētis pēc vairāk nekā desmit gadu pauzes pakāpeniski atsāka.
"Mani vecāki izšķīrās, man bija kādi 12, 13 gadi, viņam bija jauna draudzene, un tad, kad viņš ar viņu izšķīrās, tad viņam atkal nāca vientulība, skumjas lielas… Vēl viņš sāka iet pūtēju orķestrī, kas ir pozitīva lieta, bet pūtēju orķestris arī ir tāda lieta, kur bieži notiek kaut kādas pasēdēšanas, koncerti un apkārt cilvēki lieto ļoti daudz alkoholu," atklāja Ance.
Viņa sacīja: "Beigās jau viņš arī aizgāja, vienkārši nodzeroties. 43 gados. Viņam sirds neizturēja."
Ance uzskata, ka tā bija sava veida pašnāvība – lēna sevis nobeigšana.
"Tas ir ļoti, ļoti sāpīgi, kad sāk runāt par alkoholu, alkoholismu, saka – ai, paši vainīgi, nodzērās, cilvēkam vājš raksturs. Bet tas ir ļoti bēdīgi, ja cilvēkam ir vājš raksturs, viņam ir jāmēģina palīdzēt, nevis viņu tagad kā kaut kādu sabiedrības pabiru atstumt, jo… es zināju, ka ļoti daudziem ir tēti alkoholiķi, bet pēc šīs izstādes tas, cik ļoti, ļoti daudz cilvēku man ir stāstījuši – "jā, man ir tieši tāpat" – tas man liekas "crazy" [traki – red.], ja no izstādes 10 apmeklētājiem septiņiem ir šādi stāsti. Cik daudz mums ir tēvu alkoholiķu un arī mātes?"
Tas arī bija Ances izstādes mērķis: sajust kopību ar citiem alkoholiķu bērniem.
Skarbā realitāte
Tik daudz kā Latvijā attīstītajās valstīs nedzer nekur. To rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Latvijā starp organizācijas dalībvalstīm ir augstākais absolūtā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju.
Reģistrētā absolūtā alkohola patēriņš* litros uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju pasaulē 2009.-2019.gadā
Klikšķināt, lai palielinātu:
Pārrēķinot grādīgos dzērienus absolūtajā alkoholā, 2019. gadā viens Latvijas iedzīvotājs izdzēra 12,9 litrus. Nākamā valsts ar augstāko alkohola patēriņu ir Čehija. Lietuvieši atrodas topa sestajā vietā, igauņi – 14.
Turklāt Latvija ir viena no retajām valstīm, kurā kopš 2009. gada alkohola patēriņš audzis. Desmit gadu laikā Latvija no topa vidus nokļuvusi tā augšgalā.
Klikšķināt, lai palielinātu:
Skumju bildi iezīmē vēl kāda Eiropas aptauja. Starp 18 pētītajām valstīm Latvija bija vienīgā, kurā vidējais alkohola lietošanas biežums ievērojami pieauga.
Komentējot rezultātus, nesaudzīga ir Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Atkarības slimību riska analīzes nodaļas vadītāja Aija Pelne: "Vienīgā valsts, jā! Tas ir vienkārši nožēlojami, tas vēl kārtējo reizi apliecina, ka mums ir nepieciešamas kardinālas pārmaiņas, lai mainītos alkohola lietošanas kultūra un paradumi."
Pelne uzskata, ka politiķiem ir jārīkojas, lai mazinātu alkohola pieejamību pieaugušajiem un īpaši – jauniešiem.
"Politikas veidotājiem ir jāvērš uzmanība uz to alkohola pieejamību jauniešu vidū, skolnieku vidū – ja 2015. gadā pieejamība bija 70%, tad jau 2019. gadā bija 78%. […] Tātad mums šim jautājumam, šim "best buy" principiem – cena, pieejamība, reklāma – ir jāpievērš ļoti liela nozīme," viņa norādīja.
Cena, pieejamība un reklāma ir trīs stūrakmeņi, ko savās rekomendācijās ietver arī Pasaules veselības organizācija (PVO).
Šobrīd Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sabiedrības veselības institūta pētnieces piedalās PVO projektā par alkohola politikas izvērtējumu Baltijas valstīs.
Provizoriskajos datos redzams, ka Latvijā lielākās izmaiņas veiktas uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Pēdējā desmitgadē būtiski soļi alkohola ierobežošanā nav sperti. Pārsvarā izmaiņas skārušas akcīzes nodokļa palielinājumu. Akcīzes nodoklis no 1996. līdz 2020. gadam palielināts par 147% stiprajiem dzērieniem, 288% alum un par 119% vīnam.
Klikšķināt, lai palielinātu:
RSU docētāja Laura Isajeva skaidroja: "Vienā PVO izvērtējumā bija minēts, ka, paaugstinot alkohola cenas par 10%, tiem iedzīvotājiem, kas mērenās devās patērē alkoholu, viņiem ir vērojams lielāks patēriņa samazinājums; paaugstinot cenas par 10%, tiem iedzīvotājiem, kam ir vidējs alkohola patēriņš, tas patēriņš samazinās aptuveni par 7%. To iedzīvotāju vidū, kas būtu klasificējami kā riskanti alkohola lietotāji, kas patērē alkoholu lielās devās, viņiem tas samazinājums ir mazāk izteikts, bet joprojām ir. Paaugstinot cenas par 10%, riskanto alkohola lietotāju vidū patēriņš samazinās par aptuveni 2%."
Tātad akcīzes palielināšana ir efektīvs instruments, taču ar to nepietiek – tam pierādījums esam mēs paši, norādīja RSU asociētā profesore Inese Gobiņa.
"Mums tas akcīzes nodoklis ir kā karstais kartupelis, un tādas plānveida nopietnas politikas šajā virzienā nav," viņa sacīja.
Gobiņa arī skaidroja: "Piemēram, mēs brīvi varam pārdot alkoholu degvielas uzpildes stacijās, kas vairs nav Lietuvā un kas arī tīri filozofiski neiet kopā ar ziņu, ko mēs gribam teikt, ka nedzeriet, nebrauciet dzērumā. Tajā pašā laikā brīvi jūs varat iegādāties vēl par akcijas preci degvielas uzpildes stacijās alkoholu."
Alkohola patēriņa topa agrākā līdere Lietuva ir piemērs, kā salīdzinoši īsā laikā var panākt pārmaiņas. Pašlaik Lietuvā alkoholiskos dzērienus nevar iegādāties benzīntankos, kā arī svētku dienās, ir samazināts tirdzniecības stundu skaits brīvdienās un līdz 20 gadiem palielināts vecums, no kura drīkst iegādāties alkoholiskos dzērienus.
Ierobežojumi gan neglābs alkoholiķus.
"Alkohola atkarīgie, kas jau ir narkologa vai psihiatra uzskaitē un kam ir nepieciešama īpaša palīdzība, – tas jau ir cits stāsts. Tā ir augsta riska grupa, kam jau ir medicīniskā palīdzība nepieciešama, tur ir cita veida stratēģija. Visas šīs, par ko mēs runājam, ir tā sauktās populāciju jeb uz sabiedrību vērstās stratēģijas, lai novērstu alkohola kaitīgo ietekmi uz sabiedrību kopumā," skaidroja Gobiņa.
Runājot par atkarīgo skaitu valstī – to noteikt ir grūti, jo metodes un iegūtie dati ir ļoti dažādi. SPKC min dažus piemērus – 2018. gadā 1% Latvijas iedzīvotāju bija narkoloģisko slimnieku reģistrā.
Savukārt 2020. gadā veiktā aptaujā no alkohola atkarīgas personas statusam atbilduši 6%.
Ar situāciju Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā iepazīstina Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna. Nodaļa ir pārpildīta, un tajā pārsvarā nonākuši atkarībnieki ar alkohola izraisītu psihozi un smagu alkohola abstinenci. "Faktiski pat vairāk, nekā mums ir gultasvietu, tā kā katrā ziņā šī situācija ir diezgan nopietna un aktuāla," viņa secina.
Tētis, nevis statistika
Dace (viņas vārds ir mainīts) dzimusi 90. gados un ir daudzbērnu ģimenes vecākais bērns. Sākotnēji vēl bijuši periodi, kad tēvs nedzēra, bet, Dacei augot, auga arī tēva atkarība.
Latvijas Radio: Kopš kura brīža tu zini, ka tavs tētis ir alkoholiķis?
Dace: Kopš es sevi atceros. Tagad, piemēram, man šķiet, ka viņš vispār nav skaidrā nekad.
Dace ir viena no vairākiem alkoholiķu bērniem, kas atsaucās Latvijas Radio raidījuma "Atvērtie faili" aicinājumam pastāstīt par ģimenē pieredzēto alkoholisma postu. Raidījuma veidotāji uzklausīja ļoti dažādus, bet tajā pašā laikā līdzīgus stāstus.
Arī Ritas pirmās atmiņas par tēvu ir saistītas ar alkoholu. (Ritas vārds arī ir mainīts.)
"Tā seja, ko viņš rādīja apkārtējiem... Man draudzenes ļoti ilgi neticēja tam. "Ko tu stāsti, ko tu izdomā, kādas muļķības!" Viņš uzrunāja visas manas draudzenes: "Aoo, mīļumiņ, čau, zaķīt." Tas, kas darījās mājās, tas bija vienkārši kaut kas prātam neaptverams."
Par tēva divām sejām – to, kura rādīta sabiedrībā, un to, kuru redzējuši tikai tuvākie, pastāstīja arī Juris: "Bērnībā tur varbūt bija vēl kaut kādi pozitīvie kadri, kad aizejam kopā sēnēs, bet tas līdz ar skolā iešanu jau bija beidzies, kad viņš aizgāja riktīgi zemē."
Jura tēvs strādāja celtniecībā.
"Kaut kādas darba kavēšanas, tad izmet no darba, tad ir dzeršana par to, ka nav darba, tad dabū darbu, tad tas jānosvin, nu tā visu laiku uz apli," viņš atcerējās.
Tēvs esot dzēris katru dienu. "Tur jau arī sākumā vēl bija kaut cik alkohols no veikala plauktiem, tad kad vēl bija tie darbi, bet pēc tam jau dzeršana uz ielas ar bomžiem, ar kaut kādiem lētākajiem spirtiem, kandžām un tamlīdzīgi."
Latvijas Radio: Tik traki bija?
Juris: Jā, jā, jā. Cik tur varēja sakļeņčīt, kādus 40 santīmus maksāja "Spraita" pudelē ielieta urīnkrāsas žļurga.
Ko Latvijā dzer?
Statistika rāda, ka aug tieši stipro alkoholisko dzērienu daļa kopējā patēriņā.
SPKC eksperte Pelne norādīja – stipro alkoholu daudz esam patērējuši vienmēr. Un to var saistīt gan ar tradīcijām, gan sociālekonomisko situāciju.
"Nu, ja jūs izrēķināt – piedzerties var lētāk no stipriem alkoholiskiem dzērieniem. Lai piedzertos no laba vīna, jums vajadzēs izlikt stipri lielāku naudas summu. Un sevišķi tie cilvēki, kas alkoholu lieto riskantā veidā, rupji sakot – piedzeras, viņi lieto stipros alkoholiskos dzērienus," norādīja Pelne.
Sākums un gals
Jura tētis dzērumā nevienu ģimenē fiziski neaizskāra, tomēr kliegšana bija ierasta lieta.
"Kliedza vienā baltā gabalā, tikko kā bija kārtīgais pālis, tad gāja vaļā riktīga kliegšana uz visu par visu, cik mēs slikti, cik citi slikti, cik viss ir slikti – visu laiku faktiski," viņš atcerējās.
Piektdienās Juris uz skolu gāja ar lielāku somu, jo brīvdienās parasti devās ciemos pie radiem, kur palika līdz svētdienas vakaram. "Lai tie vakari, kas ir mājās, paliek faktiski daži," viņš paskaidroja.
Sākumā Jurim tēta bijis žēl, bet pēdējos gados, viņš godīgi atzina – gaidījis tā visa beigas.
"Nu, tāda mēbele, tev jau nebija vairs ar viņu īsti, par ko parunāt, jo viņš jau nesaprata, kas apkārt notiek, viņš bija tik ļoti atrauts no realitātes un civilizācijas, ka tur jau īsti nebija vairs cilvēka, tā teikt," norādīja vīrietis.
Tēvs nomira, kad Juris jau bija pabeidzis augstskolu.
"Tas kāds pēdējais gads jau bija, kad kāju jau amputēja, kad viņš tur vispār bija gultā aprūpējams un tāpat ar visu to pamanījās vēl gultā regulāri kost. Tad vienkārši mēs gaidījām to pēdējo stundu faktiski un viss," neslēpa dēls.
Dzērumā tēvs stāstījis par savu grūto bērnību, vecāku tā laika agresīvajām audzināšanas metodēm un dažādiem traģiskiem notikumiem ģimenē.
Juris sacīja: "Es zinu, ka viņš laikam kaut kad bija arī kādu cilvēku ar mašīnu notriecis, un tad viņš bija zaudējis savus šofera darbus un sāka pārdzīvot. Vai tas ir iemesls vai papildu iegansts, to grūti pateikt un nekad mēs neuzzināsim, bet kaut kādi apstākļi tam ceļam cauri vijās, kas nepadarīja viņa dzīvi baigi skaisto, bet beigās, manuprāt, tā [dzeršana] bija vienīgā realitāte, ko viņš saprata."
Dažādi dzīves satricinājumi, neziņa par nākotni, trauksme, depresija un nedrošība var mudināt ķerties pie pudeles. Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna norādīja, ka alkoholisma riski pandēmijā kļuvuši vēl lielāki.
Kā iemeslus viņa minēja: "Gan izolētība, gan tas, ka nav darba vai ir attālināti, un cilvēki var atļauties apreibinošās vielas lietot un strādāt vienlaicīgi. Nav jāierodas darba vietā. Otrs faktors ir lielā pieejamība – piegādā mājās, ātri var iegādāties un visos laikos un veikalos."
Tāpat nosliece uz alkoholismu var vīties cauri paaudzēm.
Rita zina stāstīt, ka viņas tēva tēvs arī bijis dzērājs, tāpēc sākumā, kad tikko iepazinies ar Ritas mammu, esot bijis pret alkoholu ļoti kategorisks, pats nelietojis. Taču viss mainījies pēc dienesta armijā.
"Es nezinu, vai nu tā bija bērnības pieredze ar tēvu, kaut kāda pieredze armijā, ko viņš nestāstīja, ko arī nedrīkstēja varbūt stāstīt – valsts noslēpums –, kas viņu iedzina pilnīgā tāda tirāna, despota lomā," viņa pieļāva.
Ritu un māsu viņš neaiztika, bet pret mammu roku pacēla regulāri.
Viņa atklāja: "Es atceros, kā viņš sita viņu tā, ka viņa ģība, un viņš viņu aiz matiem pa zemi vilka, un es negāju bērnudārzā, es biju pirmsskolas vecuma bērns, un es atceros tādas lietas. Es atceros, kā mēs ar mammu mājā bēniņos slēpāmies zem kaut kādām segām, un ka viņš atnāk pārdzēris jēgu, ka nu tikai izrēķināsies ar mammu."
Jaunā sieviete atceras, kā ar mammu gājušas uz policijas iecirkni. Mazpilsētas likumsargi atbildējuši, ka tā esot ģimenes privātā lieta.
Abas ar māsu pameta mājas, pat nesasniegušas pilngadību. Mamma gan palika.
"Man liekas, ka tajā laikā arī bija tā, ja jau reiz tu esi tādu cilvēku izvēlējusies, apprecējusi, nu tad dzīvo – viss," viņa teica.
Mammas līdzatkarība beidzās ar meitu iejaukšanos vēlāk. Uzzinot, ka māte bailēs no tēva agresijas nakšņo darba vietā, vecākā māsa viņai iegādājās vienvirziena biļeti uz ārzemēm, kur pati jau dzīvoja.
Sekas
Ritas tēva atkarības stāsts beidzās traģiski. Viņš šobrīd izcieš cietumsodu par slepkavību, savu vainu atzinis.
"Kas bija patiesie iemesli, es domāju, nezinās neviens; tas, ka tas bija alkohols, tas ir vairāk nekā skaidrs," saka Rita.
Dzeršana rada problēmas ne tikai pašam alkoholiķim un viņa ģimenei. Tā ir visas sabiedrības problēma. Arī no dzērājšofera izraisītas avārijas nav pasargāts neviens.
2021. gadā notikuši 808 ceļu satiksmes negadījumi, kur vadītājs ir bijis reibumā. Deviņi cilvēki tajos gājuši bojā.
Latvijā slīkst visvairāk cilvēku Eiropā – arī šajā statistikā lāča pakalpojumu nodara alkohols. Slimību profilakses un kontroles centra dati rāda, ka to atrod aptuveni katra trešā noslīkušā cilvēka organismā.
Tāpat alkohols vairo vardarbību – psihiatre un narkoloģe Astrīda Stirna skaidroja, ka "zaļais pūķis" var izprovocēt agresiju pret citiem un vēlmi kaitēt arī sev.
"Ļoti mēs arī novērojam to, ka sakarā ar mājsēdi ir dažādi konflikti, un bieži šos pacientus pavada policija, ir pašnāvības mēģinājumi alkohola reibumā," teica Stirna.
Arī pašnāvību skaita ziņā Latvija ilgstoši ierindojas Eiropas topa augšgalā.
Un cilvēki no alkohola mirst arī burtiski. Pērn līdz novembrim 201 cilvēka nāves cēlonis bija saistīts ar alkoholu. Aptuveni divās trešdaļās gadījumu tie bijuši alkohola lietošanas radīti psihiski un uzvedības traucējumi, bet vienā trešdaļā gadījumu – cilvēki ar grādīgo saindējušies.
Daces tēvs dzēris bez īpaša iemesla. Meita spriež, ka viņš bija iztēlojies sev citādāku dzīvi un, iespējams, vīlies tajā, kāda tā izvērtās.
Fizisku vardarbību piedzīvoja visa ģimene, arī bērni.
Dace sacīja: "Viņam bija kaut kāda tāda stadija, ka viņš bija sadzēris tieši tik, cik vajadzēja sadzert, lai līdz tam nonāktu, ka viņam vienkārši vajadzēja atrast iemeslu, par ko pakasīties, tas iemesls varēja būt jebkāds – tu nepareizi sagriez kartupeļus, kāpēc tās kurpes stāv šeit, nevis tur (..), kaut kā tā vienkārši par neko."
Roku viņš esot pacēlis regulāri.
Tēvs nekad neesot apzinājies, ko dzērumā izdarījis, vai arī to apzināti neizrādīja, lai nebūtu jāatvainojas. Izdemolēto mājokli ģimene saveda kārtībā, kamēr tēvs guļ, un dzīvoja tālāk ar cerību, ka turpmāk viņš vairs tā nedarīs.
Viss, kas notika mājās, palika mājās.
Bērnībā Dace nesaprata, kāpēc tuvākie radi nepalīdz un neko nedara, bet tagad domā, ka patieso ainu viņi nezināja, pat ja par dzeršanas postu nojauta.
Latvijas Radio: Policija un bāriņtiesa nebrauca pie jums?
Dace: Nē, kamēr mēs bijām mazi, tad nē, bet kad mēs bijām padsmitgadīgi, tad mēs sākām paši saukt policiju. Jo mums bija tik ļoti bail no viņa.
"Viņi atbrauca, paņēma viņu, aizveda stundas divas, manuprāt, tas bija ļoti mazs laiks, kad viņš atkal atgriezās – vēl dusmīgāks. Tas bija tā kā pieliet drusku eļļu ugunij – izsaukt policiju," viņa atklāja.
Par spīti visam – kad viņš nedzēra, viņš bija superīgākais tētis, kādu var iztēloties. Tie ir Daces vārdi. Viņā dzīvo divi dažādi cilvēki: tētis un dzērājs.
"Tās reizes, kad viņš gulēja, piedzēries gulēja, tās, pirmkārt, bija svētas reizes, kad vienkārši visi staigā uz pirkstgaliem, nedod Dievs, viņš pamodīsies; lūdzu, tikai guli, un tajā pašā laikā tu ik pa laikam pieej un paskaties, vai viņš vēl elpo, vai viņš tiešām vēl ir dzīvs, jo varbūt viņš ir nomiris jau, varbūt viņam vajag palīdzēt," atminējās Dace.
Dzer arī sievietes
Dati rāda, ka vīrieši alkoholu patērē vairāk un pandēmija šo plaisu starp vīriešiem un sievietēm ir palielinājusi.
Valsts prezidenta padomniece izglītības un zinātnes jautājumos Ieva Siliņa pastāstīja: "2018. gadā, kad mums bija augstākais rādītājs 13,2 litri tīrā alkohola uz cilvēku, to sastādīja 20,9 litri uz vienu vīrieti un 6,1 litri uz sievieti."
Kopš 2018. gada, kad absolūtā alkohola patēriņš Latvijā bija vislielākais, tas ir nedaudz krities. Taču tas lielākoties noticis uz tūristu rēķina. Neskaitot tūristu iegādāto, rādītājs joprojām kāpj.
SPKC eksperte Aija Pelne stāstīja, ka sievietēm raksturīgi lietot alkoholu, lai socializētos. Pandēmijā, kad kontakti ir ierobežoti, daudzas pārtraukušas dzert vispār. Savukārt vīriešus attālinātā darba apstākļi pandēmijas laikā mudinājuši dzert grādīgo vēl vairāk.
Taču sievietēm ir lielāks risks iedzīvoties smagās alkoholisma sekās.
Narkoloģe Stirna norādīja: "Novērojumi un pētījumi saka, ka dzimuma attiecības ir 1 pret 4 vai 5. Ar alkohola lietošanas un atkarības problēmām vairāk ir vīriešu. Jaunu sieviešu un arī pusaudžu vidū ir nelabvēlīga tendence – mēs redzam, ka vielu lietošana ir diezgan populāra, un jau šīs attiecības tiek izjauktas un ir lielāks īpatsvara procents arī sieviešu vidū. Katrā ziņā – ja sievietes jāraksturo, parasti viņas ir ar daudz nelabvēlīgāku gaitu – viņas ir diezgan daudz ar ielaistiem gadījumiem, ļoti vēlu vēršoties pēc palīdzības. Jo ir mēģināts slēpt un nav arī līdzcilvēku ģimenē, kas virzītu uz palīdzības meklēšanu. Parasti ir otrādi, ka sievietes virza savus vīriešus uz ārstēšanas programmām vai konsultācijām, bet retāk tas ir otrādi. Līdz ar to sievietēm šie atkarības veidošanās riski ir daudz lielāki nekā vīriešiem."
Mammas atkarības posts
Luīzes (vārds mainīts) ģimenē alkohola gūstā nonākusi mamma. Sieviete uzskata – mammas alkohola atkarība izpostījusi ģimeni.
Viņa sacīja: "Faktiski ģimene sabruka šo notikumu rezultātā un nekad ģimene nav bijusi tuva… Nekad."
Viss sācies, kad Luīze bija pusaudze. Nomirusi mammas mamma, un Luīzes māte nav tikusi galā ar sērām. Luīze lieliski atceras brīdi, kad alkohols māti sagūstījis. Kādu vakaru viņa stāstījusi par lasīto, ka ir labi iedzert glāzi sarkanvīna dienā.
"Un tad, jau kādu laiku vēlāk, es atminos, ka, atgriežoties no skolas, ļoti strauji varēja novērot, kā mamma pazūd kaut kur koridorā vai pieliekamajā telpā, un es jau labu laiku pamanīju, ka viņa kaut ko iedzer. Un tā vakara gaitā pa malkam, pa malkam, viņa līdz vakara beigām bija jau iereibusi. Reibums bija izteikts ar to, ka viņa kļuva agresīva. Agresīva – sāka pārmest bērniem – mums, tēvam," stāstīja Luīze.
Katru rītu atkārtojies viens scenārijs – mamma atkal skaidrā, izliekas, ka nekas nav noticis, taču Luīze uz māti dusmojas par iepriekšējo vakaru, bet mamma par, viņasprāt, nepamatotajām dusmām ir pikta uz meitu. Tas Luīzei radījis trauksmi, depresiju un nopietnus ēšanas traucējumus. Neizprotama Luīzei ir arī tēva rīcība.
"Es joprojām uz viņu skatos kā uz vāju cilvēku, un gan jau, ka arī tam ir izskaidrojumi viņa personības attīstībā – kāpēc viņš ir ļāvis tik despotiskai sievai valdīt pār dzīvi, ietekmēt dzīves kvalitāti un bērnu pašsajūtu. Brālis aizgāja no mājām stipri ātrāk, esot pat jaunāks par mani," norādīja sieviete.
Luīzes stāstā mamma nepavisam neatbilst sabiedrībā pieņemtajam priekšstatam par alkoholiķiem – viņa savu agresīvo dzērāja dabu apvienoja ar ārsta profesiju. Un Luīze ir pārliecināta – darbā nevienam nebija ne jausmas, kāda viņas mamma ir mājās.
Luīze stāstīja: "Vai viņa to brīnišķīgi spēlēja mūsu visu priekšā, ka viņa neapzinās vai nesaprot, ka viņa ir iedzērusi, vai viņa tiešām nesaprata.. Jo tie rīti, kad viņa bija skaidrā un man bija aizvainojums no iepriekšējā vakara, man bija žēl par savām dusmām uz viņu par to, kāda viņa bija, jo man sāka likties, ka es to esmu nosapņojusi."
Luīzes mamma dzer joprojām – tagad gan biežāk tam piemeklē iemeslu, bet iemesls… tas var būt pavisam mazsvarīgs.
Sociālantropoloģe Anna Žabicka atgādināja, ka cilvēki vienmēr visās sabiedrībās ir meklējuši un atraduši veidus, kā apreibināties.
"Un pamatojums tam ir visdažādākais, sākot ar to, ka dažādas narkotiskās vielas ir izmantotas dažādās rituālās vajadzībās (..), otrs, protams, ka tas ir arī saistīts ar labsajūtas un laimes meklējumiem," viņa skaidroja.
Dažos reģionos nostiprinājušās narkotiskās vielas, kuras tiek uzskatītas par pašsaprotamām, mūsu gadījumā – tas ir alkohols.
"Mūsu kultūrā nudien alkohols ir ārkārtīgi nostiprināts," viņa sacīja, bet norādīja, ka
tradīcijas nav pie vainas alkoholismam.
"Es domāju, ka šī lieta ir saistīta ļoti izteikti ar labklājības līmeni konkrētajā valstī, ar nedrošības sajūtu, ar sociāli ekonomisko nevienlīdzību, un es domāju, ka tāpēc arī Latvija izceļas šajā ziņā," viņa pieļāva.
Žabicka arī norādīja: "Protams, mēs varam skatīties uz dažādiem ietekmējošiem faktoriem, tajā skaitā uz sezonālajiem faktoriem, kas, teiksim, veicina arī trauksmes sajūtu cilvēkiem – šie tumšie gadalaiki, tādas skumjās sajūtas pieaug, un tad mēs meklējam kaut kādus līdzekļus, lai šīs sajūtas atvieglotu, un alkohols ir mūsu kultūrā tik ļoti pieņemts, ka mēs tveram pēc alkohola."
"Un cilvēkiem nav, viņiem gluži vienkārši nav citu līdzekļu vai šis ir vieglākais līdzeklis, ko viņi atrod, kā mazināt vai censties mazināt šo ārēji izraisīto stresu," skaidroja sociālantropoloģe.
