Darbadienas izskaņā pa šauro asfalta ceļu, kas no Daugavpils šosejas aizved uz Vaboles ciematu, joņo mašīnas. Ceļa malā ir vairāki krusti, bet tieši pie Vaboles krusta šomēnes pēdējo reizi tikās ansambļa "Vabaļis" dalībnieces un vietējie, lai turpinātu Latgalē piekopto tradīciju – maija dziedājumus. Pulciņš nav liels.
"Ir tā arī, ka vienas pašas dziedam. Dziedam cīruļiem vai kopā ar cīruļiem. Diemžēl tā tas ir. Bet no otras puses – krusti ir sakopti," sacīja pagasta pārvaldes vadītāja, ansambļa "Vabaļis" dalībniece Aina Pabērza.
Vietējie gan nobažījušies, vai, aizejot viņu paaudzei, būs kas krucifiksus koptu. Pamatīgākiem darbiem, remontam savulaik finansējumu piešķīrusi gan valsts, gan pašvaldība.
"Mēs visi braucām, lūdzamies, bet tagad – nav kam. Krustu vajag kopt, appļaut, puķes iestādīt. Vainagu vajadzētu, lūk, šogad nepinām. Nav kam pīt!" atzina Vaboles pagasta iedzīvotāja Terēze Čelenko.
Daudzas apkārtnes mājas ir tukšas. Cits, Sarkaņu krusts ir vienīgais šajā apkārtnē, pie kura maijā pulcējas vietējie arī bez ansambļa pamudinājuma.
"Svētdienu katru mēs ejam. Agrāk mūsu bija daudz, manas mazmeitas gāja, arī vīrieši mums bija. Tagad, kurš apprecējās, kurš nomira, palikām mēs četri, pieci," teica ansambļa "Vabalis" dalībniece Anna Rubine.
Paliekot mazāk tradīcijas kopēju, zūd uzcītība turpināt, piemēram, rakstīt "značkas". Tās ir uz zīmītes rakstītas apņemšanas, ko maija sākumā izvelk, lai visu mēnesi to ievērotu. Maija dziedājumiem ir gan reliģiskā, gan laicīgā puse.
"Cenšamies aiziet arī uz baznīcu. Uz baznīcu no rīta, bet vakarā pie krusta. Papļāpājam, par sevi parunājam, paraudam arī. Un Dieviņu palūdzam, lai lietiņš būtu, bet nav," teica Rubine.
Un vēl - jānofotografējas, lai bildi ieliktu sociālajos tīklos. Spriests, kā šai tradīcijai piesaistīt vairāk atbalstītāju, taču ieplānot to kā atrakciju tūristiem ir grūti. Galu galā tā ir un paliek lūgšana Dievmātei.
