Zane Eniņa: Varbūt varam sākt ar statistiku, lūdzu? Cik pašlaik ir šādu spriedumu [par viendzimuma pāriem] un cik vēl pieteikumu?
Līga Biksiniece-Martinova: Kopā Administratīvajā tiesā līdz šim brīdim ir iesniegti 63 pieteikumi par ģimenes attiecību konstatēšanu viendzimuma pāriem. 39 lietās no tām jau ir pieņemti spriedumi, kas lietās, kur pāris lūdz konstatēt ģimenes attiecības starp viņiem, arī ir jau stājušies spēkā, jo faktiski Ministru kabinets tos nav pārsūdzējis.
Kāpēc Ministru kabinets?
Šajās lietās bija mazliet grūtības noteikt, kurš ir atbildētājs, bet Ministru kabinets mums pārstāv kā atbildētājs. Grūti pateikt, kāpēc tieši tā. Faktiski tiek prasīts vispārīgs lēmums. Ja, piemēram, tiktu prasīts kaut kādā konkrētā jomā, piemēram, izsniegt uzturēšanās atļauju uz šo attiecību pamata, tad jau droši vien būtu konkrēta iestāde, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.
Kādās tiesību normās jūs balstāties, lemjot par šīm ģimeniskajām attiecībām?
Faktiski visa pamats jau ir mūsu Satversme, kur 110. pants nosaka, ka valsts aizsargā ģimeni, un Satversmes tiesa, kā arī vēlāk Augstākās tiesas Senāts ir atzinuši, ka šajā pantā lietotais ģimenes jēdziens aptver arī viena dzimuma pāru veidotu ģimeni.
Tātad šis Satversmes 110. pants uzliek valstij pozitīvu pienākumu viena dzimuma pāra ģimenei iespēju juridiski nostiprināt savas ģimenes attiecības un tikt atzītai par ģimeni.
Balstoties uz šo, ja cilvēki ir iesnieguši šādu pieteikumu un izteikuši šādu savu vēlmi, tad arī atzīstam, ka būtībā attiecībās ar valsti šie divi cilvēki ir atzīstami par ģimeni.
Tas ir paradoksāli, jo tie, kas pretojas viendzimuma pāru attiecību nokārtošanai likumdošanas līmenī, tieši arī atsaucas uz Satversmi, ka tā aizsargā ģimeni, laulību starp vīrieti un sievieti.
Satversmē ir teikts, ka aizsargā laulību starp vīrieti un sievieti, un arī tiesa jau neatzīst laulību – mēs jau neslēdzam laulības un nedibinām. Bet tā situācija šobrīd tiesiski tāda ir izveidojusies, jo nekāds cits regulējums jau nepastāv.
Normāli jau būtu, ja tiktu sakārtots šis tiesiskais regulējums, pieņemts likums, kurš sīkāk, konkrētāk noteiktu, kas var šīs attiecības reģistrēt, kādos apstākļos. Tas tomēr būtu labāk un tiesiski skaidrāk, jo arī Augstākā tiesa savā 2021. gada 10. decembra spriedumā, uz kura mēs arī balstām tālāk savus spriedumus, noteica, ka faktiski, lai gan šobrīd nav tā regulējuma, un tiesai tas ir jāatzīst, netiek noteikts konkrēts personisko un tiesisko attiecību apjoms un regulējums. Līdz ar to nezūd vajadzība pēc likumdevēja pieņemta tiesiskā regulējuma.
Bet līdz brīdim, kad likumdevējs būs izveidojis atbilstošu tiesisko regulējumu, šāds spriedums ir tas pamats garantēt. Jāsaka, ka šeit mazliet tiesas ir gājušas pa priekšu likumdevējam, kurš joprojām diskutē. Tiesu sistēmā, balstoties uz mūsu Satversmi, uz Satversmes tiesas veikto Satversmes interpretāciju un vēlāk arī Augstākās tiesas spriedumiem, šobrīd tāda prakse Administratīvajā tiesā ir.
Jūs jau teicāt – jūs nelaulājat, tātad nekādu laulības apliecību neizsniedzat, bet ko jūs iedodat šim pārim?
Pāris saņem šo spriedumu, kura rezolutīvajā daļā ir noteikts, ka viņu pieteikums ir apmierināts un viņi ir atzīstami par ģimeni, un, protams, spriedumā mēs arī ierakstām, ka nav konkrēts tiesību un pienākumu apjoms, kā es jau teicu, valstī definēts līdz šim, bet tomēr šis spriedums, kamēr tiek pieņemts likums, var tikt izmantots citās situācijās, kad nepieciešams pamatot, ka šīm personām ir nodrošināmas kādas ģimenēm paredzētas tiesības.
Bet jūs nenosaucat tos piemērus, kad tas var būt izmantojams?
Spriedumā mēs to nenosaucam, jo, es domāju, katram pārim tās situācijas var būt dažādas, jo es tomēr uzskatu –
šī mūsu prakse tomēr ir tāds kā tilts vai pārejas periods, kamēr būs regulējums, jo, manuprāt, no tiesiskā viedokļa nav jau veiksmīgi, ka neeksistē šis regulējums
un ka līdz ar spriedumu kādam pārim kaut kas tiek ļauts, akceptēts, bet kādam citam pārim līdzīgā situācijā netiek.
Vai tas nozīmē, ka teorētiski un varbūt arī praktiski ir iespējams, ka šie pāri atgriežas atkal tiesā ar šo pašu spriedumu un lūdz kaut kādas jaunas tiesības nodibināt vai kādu jaunu spriedumu pieņemt vēl kādās citās lietās?
Jā, es domāju, ka tā var būt un tas nav izslēgts, jo… Mums jau nav tādas statistikas un pilnīgas informācijas, bet kādreiz mēs saņemam informāciju, ka šis spriedums ir veiksmīgi izmantots, piemēram, kādā slimnīcā vai ja bijis nelaimes gadījums. Šis partneris tiek uztverts kā ģimenes loceklis un var saņemt informāciju, var būt klāt. Bet es pieļauju, ka gadījumos, kad likums paredz ļoti konkrētus kritērijus, piemēram, lai saņemtu uzturēšanās atļauju, tur likums pasaka ļoti skaidri, kas var saņemt, – var saņemt laulātais. Diez vai, balstoties uz šo spriedumu, kādu atzīs par laulāto. Bet teorētiski, jā – ja pāris saņem atteikumu, kaut kādā situācijā viņi uzskata, ka tas ir neatbilstoši, netaisnīgi, viņi varētu droši vien nākt arī uz tiesu varbūt.
Kaut kādās mantošanas lietās varbūt arī?
Jā, mantošanas lietas arī parasti tiek minētas pie tādām, kur likums mums tomēr paredz konkrētu kārtību, un tā ir balstīta uz reģistrētām attiecībām. Vai mēs runājam par viena dzimuma pāriem vai dažādu dzimumu pāriem, mantošanas attiecībās, ja šīs attiecības nav reģistrētas, faktiski jā… Ar testamentu to šobrīd var sakārtot, bet varbūt ne visās situācijās to tā var atrisināt.
Kā ir ar pāriem, kuri ir salaulājušies citās valstīs, kur ir atļautas viendzimuma pāru laulības? Vai šīm citā valstī izveidotajām laulībām ir kaut kāds statuss šeit?
Citās valstīs reģistrētas partnerattiecības netiek atzītas Latvijā automātiski, jo arī likums to neparedz. Un mums ir arī lietas šo lietu skaitā, ko es jau nosaucu, kur cilvēki ir reģistrējuši citā valstī šīs attiecības, bet, lai arī Latvijā viņiem būtu vismaz kaut kāda veida statuss, viņi ir vērsušies arī šeit, un viņiem ir arī mūsu tiesas spriedums.
Tas atvieglo sprieduma pieņemšanu, ja viņi jau kaut kur ir salaulāti?
Jāsaka, ka jā, jo tad mēs arī mazāk paši kaut ko skatāmies un pārbaudām, ja viņi iesniedz šos dokumentus un izsaka šo savu vēlmi abpusēji. Bet šis ir tāds jautājums, jo… Tiesā mēs neprasām iesniegt tādu dokumentu kopumu kā personām, kas iet noslēgt laulību, ko viņiem tur prasa iesniegt. Šeit faktiski ir šis pieteikums, personu apliecinošs dokuments un šī viņa izteiktā griba, ko viņi ir apliecinājuši, bet mēs tā varbūt nepārbaudām. Mēs varam apskatīties, protams, reģistrā, vai šī persona nav laulībā. Tas nu būtu tā diezgan dīvaini vēl paralēli atzīt šādas attiecības.
Līdz ar to arī mūsu atzītajiem spriedumiem par ģimenes attiecībām tāds reģistrs netiek vests.
Kaut kādas situācijas var būt, piemēram, šīs personas vairs, kā jau dzīvē gadās, piemēram, negrib vairs būt kopā…
Būtībā nav tādas sistēmas, kā viņi var [attiecības] atreģistrēt vai vēl kaut kā. Protams, viņi var šo spriedumu vienkārši nolikt plauktiņā un neizmantot,
bet teorētiski ir iespējams, ka, ja šī persona nāktu ar jaunu pieteikumu ar kādu citu personu reģistrēt šīs attiecības – kas tad notiek? Vai to var pārbaudīt? Tāpēc, kā jau teicu, šai situācijai jābūt pārejas situācijai, kad šie jautājumi tiktu sakārtoti, tiesiski nosakot kārtību, iesniedzamos dokumentus, un būtu arī kāds reģistrs, kur varētu pārliecināties, kādā statusā šī persona ir. Arī Augstākā tiesa, pieņemot šo savu spriedumu, to gan tieši, gan netieši norādījusi, ka šis ir līdz brīdim, kad tas tiek likumiski sakārtots.
Šis brīdis jau ir diezgan ilgs!
Likumdevēja rīcība… Ik pa brīdim šis jautājums tiek aktualizēts, it kā gandrīz vai tiek pieņemts, bet nu tomēr netiek. Šajā jomā būtu vajadzīgs konkrētāks regulējums, kas palīdzētu gan šiem pāriem, gan arī no valsts puses būtu skaidrība, kādu statusu mēs dodam, būtu skaidrs personu loks, kam ir šāds statuss, un arī attiecībās ar citām iestādēm šie cilvēki zinātu, uz ko viņi var pretendēt, uz ko nevar, un tādējādi veidotu savu dzīvi. Es domāju, tiesiskā situācija valstī no tā tikai iegūtu.
Vai jūs varat izteikt savu viedokli par sabiedrības attieksmi pret viendzimuma pāru attiecību regulēšanu?
Nezinu, vai man kā tiesnesei būtu jākomentē, to jau visi tāpat paši redz.
Šajās lietās mums nāk cilvēki, kuri vēlas šādu statusu. Mums nav jācīnās ar kaut kādu pretēju valdības pozīciju. Ir vairāk no likuma viedokļa jāskatās – ka vienkārši likumā tas nav paredzēts un nevar prasīt to, kas nav likumā paredzēts, līdz ar to mēs tādās emocionālās diskusijās neieslīgstam.
Bijusī Satversmes tiesas tiesnese Sanita Osipova ir teikusi, ka jutusi pret sevi vērstu agresiju, negācijas… Vai jums arī ar kaut ko tādu gadās sastapties saistībā ar to, ka pieņemat šādus lēmumus?
Manuprāt, mēs neesam ar to saskārušies. Mums tiesā ir daudz tiesnešu, šīs lietas var nonākt pie jebkura no tiesnešiem, un visiem tiesnešiem ir šīs lietas.
Tiesā ir izveidota jau tāda prakse, varētu teikt, nostabilizējusies prakse, kā mēs šīs lietas izskatām. Kad šīs lietas sāka ienākt, mēs, protams, ar tiesnešiem diskutējām, kāda mūsu pieeja būs. Protams, tiesai jāpieiet konsekventi, mēs nevaram viens tiesnesis tā, otrs citādāk skatīties. Jāsaka, Satversmes tiesas spriedums tomēr bija tāds celmlauzis šajā jomā, kur tiesnešiem arī nācās iznest pret sevi vērsto kritiku. Šobrīd šajās lietās mēs to tā neesam jutuši.
KONTEKSTS:
13. Saeima divos lasījumos atbalstīja, bet galīgajā lasījumā nepieņēma Civilās savienības likumu, kas ļautu juridiski pie notāra nostiprināt divu pilngadīgu personu kopdzīvi – gan viendzimuma, gan pretējā dzimuma pāru. Pēc tam 14. Saeimas komisija noraidīja Civilās savienības likuma skatīšanu Saeimā. Tāpat tika noraidīta arī vairāk nekā 23 tūkstošu cilvēku "Manabalss.lv" iniciatīva par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību. Partija "Progresīvie" norādīja, ka turpinās rosināt skatīt jautājumu.
2022. gada decembra vidū pēc "Progresīvo" rosinājuma 14. Saeima atkal lēma par Civilās savienības likuma pārņemšanu no iepriekšējā parlamenta sasaukuma, to noraidot.
Likumdevējiem līdz 2022. gada gada vidum bija jānovērš Darba likumā noteiktā par atvaļinājumu tikai bērna tēvam neatbilstība Satversmei. Tā lēma Satversmes tiesa, izskatot sievietes iesniegumu, kuras partnere nesaņēma pēc bērna piedzimšanas paredzēto atvaļinājumu. Tiesā uzsvēra, ka ģimene nav tikai laulībā balstīta savienība. Tādēļ valsts pienākums ir aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru ģimenes. Spriedums neskar laulības institūtu, kas definēts kā sievietes un vīrieša savienība.
