Ēka kļuvusi par bezpajumtnieku un narkomānu pulcēšanās vietu, uz kuru nemitīgi tiek saukti operatīvie dienesti, lai likvidētu dažādas kataklizmas. Bet pašas ēkas tehniskais stāvoklis ar katru dienu pasliktinās.
Gadu pēc domes lēmuma objekts joprojām nav demontēts.
Īpašums pamests novārtā
Pērnā gada 15. jūnija domes sēdē Daugavpils deputāti vienbalsīgi lēma par Pilsētas saimniecības un attīstības komitejas priekšsēdētāja Igora Aleksejeva (Latgales partija, "Latvijas attīstībai") ierosinājumu nojaukt bijušās šūšanas fabrikas ēku Stacijas ielā 95.
"Domes lēmums ir par piespiedu nojaukšanas darbiem. Un izpilde ir ar grifu – izpildīt nekavējoties. Tas būs par pašvaldības budžeta līdzekļiem, mēs veiksim iepirkumu."
Iepirkums tika veikts, interese uzņēmēju vidū par šī īpašuma demontāžu bija liela, konkurss notika. Taču ir pagājis jau vairāk nekā gads, un šis lēmums, kas bija jāizpilda ar piebildi – steidzīgi –, joprojām nav realizēts. To apliecina Daugavpils valstspilsētas pašvaldības Pilsētplānošanas un būvniecības departamenta vadītāja Santa Pupiņa.
"Jā, pagājušogad bija domes lēmums un steidzami izsludināts iepirkums, pirms tam bija tehniskā apsekošana, kurā speciālisti norādīja, ka šī ēka ir nojaucama. Uz demontāžu bija pieteikušies septiņi pretendenti, vinnēja SIA "ATR" ar summu 66 000 eiro bez PVN. Ar būvfirmu ir noslēgts līgums, firma ir izstrādājusi nojaukšanas dokumentāciju, tā ir iesniegta būvniecības informācijas sistēmā. Diemžēl šīs dokumentācijas kārtošanā ir aizķeršanās tieši Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atļaujā."
Proti, lai šo īpašumu nojauktu, nepieciešama Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes atļauja.
"Kaut gan pašai vēsturiskajai ēkai nav nekādas vērtības kā kultūras piemineklim, tomēr tā atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā, un ir zināms, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vēlas to saglabāt kvartāla ietvaros."
Šis īpašums Daugavpilī faktiski tiešām ir vesels komplekss kvartāla lielumā, ar ražošanas ēku, darbnīcu, caurlaides punktu, divām noliktavām un diviem šķūņiem. Pēc desmitiem gadu, kad šis īpašums ir pamests novārtā, tas kļuvis par reālu draudu, neslēpj pilsētas būvvaldē.
Ēka ir bīstama
Satraukti par šāda objekta klātbūtni kaimiņos arī apkārtējo namu iedzīvotāji.
"Ir bijis, ka trīs dienas pēc kārtas mums nācās saukt ugunsdzēsējus, lai dzēstu liesmas, jo nemitīgu tur deg. Vēl pavisam nesen atkal vīrs zvanīja glābējiem."
"Tur jaunieši, tādi narkomāni pulcējas, esmu ieinteresēts, lai to ēku ātrāk nojauc, jo bail, ka mana koka māja var nodegt."
"Situācija ir darba procesā, un šī atļauja tiek gatavota un tiks iesniegta 29. jūlijā." Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kā stāsta objekta izvērtētāja, pārvaldes eksperte Dace Krēgere, atbilstoši likumdošanai pirmdien sniegs savu atzinumu. Īpašums liels, specifisks, un tā izvērtēšana prasa laiku.
"Tur ir iesniegta prasība par vesela kvartāla nojaukšanu. Atbilstoši kultūrvides aizsardzības prasībām viss tiek skatīts. Tas objekts ir pietiekami pilsētbūvnieciski nozīmīgs, tur ir arī vēsturiskā apbūves daļa, fasādes un apjomi, kas ir 19. gadsimta beigas. Tas ir kultūrvēsturiski vērtīga pilsētvides sastāvdaļa, tāpēc atzinums netiek sniegts zibenīgi, tas ir jāizvērtē."
Bijušās šūšanas fabrikas ēka nav pašvaldības īpašums, ar ēkas saimniekiem sazināties neizdodas, apliecina Santa Pupiņa, bet vilkt garumā ar ēkas demontāžu arī nevar.
"Tas ir privātīpašums, pieder vairākiem kopīpašniekiem, no kuriem daļa ir mirusi, mantojumam neviens nav pieteicies. Viens īpašnieks ir dzīvs, bet neatsaucas uz pašvaldības vēstulēm, brīdinājumiem, apsekošanas aktiem. Līdz ar to pašvaldībai nebija citas izejas, kā pašu spēkiem risināt šīs ēkas piespiedu nojaukšanu. Mēs ceram uz labvēlīgu Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes lēmumu, jo uz šo lēmumu mēs esam gājuši gadiem."
Mēģina rast optimālo risinājumu
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde savā atzinumā visdrīzāk nedos tiesības nojaukt visu apbūves kvartālu, tā ir galvenā pārvaldes funkcija – nepazaudēt neatgriezeniski vēsturiskās liecības un vērtīgākās būvju detaļas, uzsver Dace Krēgere.
"Mēs nedodam tādu visaptverošu demontāžas atļauju visam kvartālam, neizskatot, kas ir vērtīgākā un kas ir mazāk vērtīgākā kultūrvēsturiskā apbūves teritorija. Mēs mēģinām atrast visoptimālāko un labāko risinājumu gan pilsētai, gan ēkai no savas kultūrvēsturiskās vides sargāšanas viedokļa un prasībām. Attiecīgi atbildē tiks dota vēstule ar ieskatu, kā šie demontāžas darbi būtu veicami pa kārtām.
Šī ēka sastāv no daudzslāņainiem vēsturiskajiem apbūves apjomiem, tāpēc daļa tur būs nojaucama, bet daļai, iespējams, var atrast risinājumu, kā to saglabāt, kaut vai fasādes risinājumos.
Jo, ja dod atļauju demontēt visu kompleksu, tad mēs beigās zaudējam visu. Vajag saprast loģisko secību un demontāžas procesam pieiet pakāpeniski, nevis ar buldozeru un visu uzreiz."
Šī grausta nojaukšana Daugavpilī, Stacijas ielā, kurai dome piešķīra gandrīz 70 000 eiro lielu finansējumu, ir jāveic līdz oktobrim. Visdrīzāk tas būs darbs pa posmiem un var ieilgt. Ja tas notiks, tad šis gadījums Daugavpilī būs pirmais, kad pašvaldība par saviem līdzekļiem demontē privāto īpašumu, kas kļuvis par draudu apkārtējiem.
