Darba dienas vidū ciemā visskaļāk dzirdamas putnu dziesmas, pa retam garām pabrauc kāda automašīna. Kafejnīca ir slēgta, pamatskola tukša, bet līdz galam vaļā atvērtas ir veikala durvis. Netālu no autobusa pieturas ikdienas pienākumus veic sētniece, kura stāsta – ciems ir kluss.
Gadiem šī mazā ciema acu priekšā dzīvoja kupla audžuģimene, un tikai nesen atklājās, ka bērni ilgstoši piedzīvojuši emocionālu un fizisku vardarbību. Divas nepilngadīgas meitenes arī seksuāli izmantotas. Audžubērnu drosmes un, kā atklāsies vēlāk, arī neatlaidības dēļ aizbildne un viņas vīrs nu nonākuši uz apsūdzēto sola.
Tālāk no centra un regulāras asaras
"Mēs dzīvojām tālāk no paša centra, vispār prom no cilvēkiem, pie meža, neviens nekad nedzirdēja bļaušanas. Un viss, kas notika mājā, palika mājā. Laikam bija bail tālāk to visu nest, lai audžumamma nedusmojas un nedara pāri," stāsta viena no divām nu jau pieaugušajām audžumeitām, kuras piekrita pastāstīt par ikdienu ģimenē.
Sarunas ar audžumeitām notiek rakstiski. Sargājot viņu identitāti, vārdus neminam.
Latvijas Radio devās uz māju, kur daudzus gadus dzīvoja vairāki bērni, aizbildne un viņas vīrs. Gar piebraucamo ceļu sastādītas jaunas eglītes, pagalms sakopts un pašā nama priekšā atrodas smilšu kaste. Par tīrību un kārtību saimniecībā katru dienu rūpējušies bērni, tas bija viņu pienākums.
"Bērni strādāja vissmagāk, audžumāte vēl iznāca ārā: sēdēja un komandēja. Ja viņai nepatika tavs temps vai vēl kas, tad iesita. Bieži skandināja, ka mums būs koncentrācijas nometne. Tur nekas nebūtu, ja nebūtu bērni, bet mums teica, ka neko vispār nedarām mājās," atceras audžumeita.
Biežāk piedzīvota emocionālā vardarbība, asaras lietas regulāri. Tomēr bija arī labās dienas, parasti skolas laikā, kad mazākie bērni pēc stundām, atnākot mājās, devās mācīties, bet lielie strādāt.
Audžumeita ar vislielāko nepatiku atceras tieši vasaru, kas parasti ir skolēnu mīļākais gadalaiks: "Pie puisīša, kuram vēl nebija pat 10 gadu, atbrauca draugs, un viņi noplēsa ceriņa kokam mizu. Audžumamma sāka bļaut, teica, ka nogriezīs pirkstus, sita mazajam pa seju, kamēr tecēja asinis pa degunu. Teica, ja raudās, sitīs vēl. Otru zēnu neaiztika, jo nebija mūsējais."
Roku parasti pacēlusi aizbildne, bet viņas vīrs esot bļāvis un "aizticis meitenes". "Domāju, ka audžumamma pārāk aizstāv to audžutēvu, jo, kad meitenēm jau bija tik ļoti apnicis, ka viņas sāka stāstīt, kā tur ir patiesībā ar to audžutēvu, viņa neticēja vispār. Viss, ko es biju pamanījusi, ka aiztiek meitenes, visvairāk - vienu, kura bieži stāstīja, ka atkal tas audžutēvs aiztiek viņu," stāsta audžumeita.
Audžuvecāki uz apsūdzēto sola
Policija rosina apsūdzēt audžuvecākus par vardarbību pret astoņiem bērniem. Izmeklēšanā noskaidrots, ka kopumā vardarbīgas apiešanās rezultātā bērniem nodarītas fiziskas un emocionālas ciešanas laikā no 2007. gada līdz 2019. gadam. Ziņa par nežēlīgu apiešanos ar bērniem publiski izlauzās pagājušā gada novembrī.
Vardarbību attālajā lauku mājā pārtrauca policija pēc tam, kad kādam Rīgas iecirknim par to noziņoja divas nepilngadīgas meitenes. Viņas stāstīja arī par bērnu seksuālu izmantošanu.
Bērnus no ģimenes izņēma, bet policijas savāktos pierādījumus prokuratūra uzskatīja par pietiekamiem, lai abus vecākus apsūdzētu smagos noziegumos. "Prokuratūra par apsūdzētajiem atzina divas personas, proti, sievietei tika celta apsūdzība par cietsirdību un vardarbību pret nepilngadīgiem bērniem, kopumā pret septiņiem bērniem. Vīrietim inkriminēta gan cietsirdība un vardarbība pret nepilngadīgajiem, gan arī seksuāla vardarbība un izvarošana. Šie seksuālie noziegumi tika veikti pret divām audžumeitām," stāsta Ģenerālprokuratūras preses pārstāve Laura Majevska.
Pagājušā gada beigās lieta nonāca tiesā, un līdz šim ir notikusi viena tiesas sēde.
Pēc apsūdzības uzrādīšanas tika uzklausīts arī apsūdzēto viedoklis, viņi abi savu vainu izdarītajā noliedz.
Nevienam no viņiem šobrīd nav piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.
Ģimenes tēvs sākotnēji bija apcietināts, taču tiesa viņam šo drošības līdzekli vēlāk atcēla, tā kā abi ir uz brīvām kājām. Covid-19 pandēmijas apstākļos tiesas process nenotiek, un prāva atsāksies pēc ārkārtējās situācijas beigām.
Skaistā fasāde
Pirmajā tiesas sēdē abi apsūdzētie atteikušies sniegt žurnālistiem jebkādus komentārus, tāpēc audžuģimenes mājas pagalmā Latvijas Radio ierodas neaicināti. Māja šķiet sakopta. Neviena gan tajā brīdī mājās nav, bet tālumā redzams, ka tuvojas automašīna. Kaimiņš pastāsta, ka mājas saimnieki ir centrā.
Aizbildni var satikt pagasta labdarības fonda telpās, un saruna ar Latvijas Radio notiek ēkas priekštelpā. Viņa nešķiet satraukta un runā droši, ar vienu roku turot pievērtas durvis. Komentāru nesniegs, jo iepriekš bijusi slikta pieredze ar medijiem.
Aizbildne: Tā kā ir, mēs esam noziedznieki, vainīgie. Tad jau visi apkārt arī tieši tādi paši, kā es… Es uz katra soļa tad varu teikt, ka es redzu vardarbību.
Latvijas Radio: Bet tur jau…
Aizbildne: Vienkārši es viņai izkratīju sirdi tā cilvēciski, un viņa tur.. Un no tās reizes pilnīgi advokāti pateica: nekāda runāšana ne ar ko.
Latvijas Radio: Advokāte jums to teica, ja?
Aizbildne: Jā.
Latvijas Radio: Varbūt jūsu advokāte uzskata, ka kaut ko vajadzētu teikt?
Aizbildne: Nē, viss!
Latvijas Radio: Labi, bet cik es saprotu tajā pirmajā tiesā, kas bija, jūs savu vainu neatzīstat. Tad pie tā arī paliekat?
Aizbildne: Nu loģiski.
Latvijas Radio: Jūs uzskatāt, ka tas viss ir safabricēts, vai kā?
(Pauze)
Aizbildne: Labi, viss, būšu nepieklājīga un uzredzēšanos!
Durvis tiek aizvērtas.
Aizbildne atsaucas uz kādu pērnruden publicētu rakstu, kur viņa stāstīja – liekot roku uz sirds, varot teikt, ka katram bērnam devusi visu, ko vien varējusi. Sieviete uzskata, ka ģimeni nomelno. Taču rakstā atspoguļoti arī citi – viņai neglaimojoši viedokļi.
Tiesāšana – apkārtējiem pārsteigums
No sarunas ar kādu vietējo iedzīvotāju, kura agrāk strādājusi pagasta veikalā, var saprast, ka apkārtējiem tiesas process ir pārsteigums.
"Viņi vienmēr brauca iepirkties, jā, katram sava naudiņa iedota. Mamma, tēti… Tur nekā cita nedzirdēju vairāk. Katrs bērns sapirka, ņēma, ko gribēja. Viņiem katram sava naudiņa bija iedota. Tāpēc pat tādas domas nav, es nezinu, vai tā ir taisnība vai nav," stāsta sētniece.
