Sarežģītais ceļš uz ES
Kad es stājos amatā 1999. gada jūlijā, Latvijai bija ļoti vājas izredzes saņemt uzaicinājumu iestāties Eiropas Savienībā, atzina bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura šajā amatā bija līdz 2007. gadam.
"Somija pārņēma prezidentūru un teica, ka Helsinkos nākamajā samitā decembrī mums pārāk nekas nespīd, it īpaši ar tikko pieņemtajām izmaiņām valodas likumā, ko uzskatīja, ka tas ir par daudz stingrs pret nelatviešiem," pastāstīja eksprezidente.
Tomēr uzaicinājums tika saņemts, un sprinta posms uz iestāšanos varēja sākties. 2003. gada 16. aprīlī Atēnās tika parakstīts līgums par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai.
"Man to godu izrādīja, ka mēs bijām trīs parakstītāji – prezidents, premjers un ārlietu ministrs. Tehniski būtu pieticis ar premjera parakstu. Bet pieklājības pēc [parakstīja Einars] Repšes kungs un [Sandra] Kalnietes kundze, un es. Mēs visi trīs parakstījāmies toreiz [Atēnās], kur savulaik Sokrāts ir staigājis un grieķu filozofi. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis," atceras Vīķe-Freiberga.
Iestāšanās procesā gan ne viss vienmēr noritēja gludi: "Jau Romā es dabūju zināt, ka mūsu komisāre izjautāšanā Eiropas Parlamenta priekšā izgāzās, viņa tika noraidīta. Man liekas, bija trīs, kas tika noraidīti. Es [Eiropas Komisijas prezidentu Žozē Manuelu] Barrozu kuluāros paņemu aiz žaketes un saku: es jums dabūšu jaunu komisāra kandidātu. Principā valdība to izvēlas, bet, tā kā mums atkal pazūd valdība, es teicu: es jums dabūšu komisāru, un tā jūs mums savā ziņā esat tādu nesmukumu radījuši, ka mūsu kandidāte, varētu teikt, viņas pašas dēļ izgāzusies, bet mūsu komisāram jums būs jāatdod ļoti labs portfelis."
Romas sanāksmes laikā Vaira Vīķe-Freiberga pati sākusi meklēt kandidātus Eiropas Savienības komisāra amatam: "Zvanu cilvēkiem, kas man šķiet būtu labi kandidāti komisāra amatam, un daži saka: nē, piedošanu, tas pārāk liels stress, es to nevaru uzņemties. Un tad [Andris] Piebalga kungs pieņēma. Viņš pēc tam ļoti labi sevi prezentēja [Eiropas] Parlamenta priekšā un dabūja ārkārtīgi vērtīgu un nozīmīgu portfeli."
20 gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā eksprezidente uzsver šī soļa nozīmīgumu: "Ja mēs būtu palikuši aiz borta un mūsu kaimiņi visapkārt Baltijas jūrai ar Krievijas izņēmumu būtu Eiropas Savienībā, tad nenoliedzami mēs nonāktu Krievijas pilnīgā iespaidā un pakļautībā. Mēs tad būtu tādā situācijā, kādā šodien ir Baltkrievija.
Tā, manuprāt, būtu bijusi katastrofa. Mēs nekur nebūtu kustējušies uz priekšu prom no Maskavas virskundzības, no kuras mēs laimīgi esam izsprukuši."
Nav izmantotas visas iespējas
Toreiz sabiedrība iestāšanos Eiropas Savienībā gaidīja ar lielām cerībām. Eiropas fondu finansējums ir devis iespēju Latvijai kļūt par modernu un demokrātisku valsti.
Vai esam izmantojuši visas Eiropas Savienības dotās iespējas? Eksprezidente pārliecināta – noteikti ne. "Bija desmitiem miljonu, kurus neapguvām. Vienkārši neapguva tāpēc, ka nebija sagatavoti projekti, nebijām spējīgi tos sagatavot un sniegt priekšā Eiropai, kas ir nožēlojami."
Viņasprāt, vaina meklējama gan politiķos, gan ierēdņos, gan arī uzņēmējos. "Visiem trim ir jāspēj saspringt, domāt uz priekšu un ķert izdevības aiz astes katrreiz, kad kaut kas pavīd, kaut kādas iespējas ir. Drīzāk ir, ka mēs nevaram izlemt, vai mēs darīsim A, vai mēs darīsim B, bet varbūt darīsim C, un varbūt vēl pārdomāsim. Ar tādu attieksmi mēs atpaliekam."
Eksprezidente vērsa uzmanību, ka daudzos rādītājos Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm.
"Man kauns par to. Es nezinu, kā citi cilvēki par to jūtas, bet man par to ir kauns. Es strādāju, lai Latvija nebūtu tādā pozīcijā. Astoņus gadus darīju, ko mācēju vai ko varēju. Man šķiet, bija rezultāti. Bet es saspringu. Es strādāju ļoti smagi. Ja nākamās paaudzes ņem dzīvi vieglāk un domā, ka nav jāsaspringst, tad tie ir tie rezultāti," skarbi vērtēja Vīķe-Freiberga.
Viņasprāt, Latvijā ir pārāk daudz iestrēgušu un laikā nerealizētu projektu. Viņa ieskicēja savu skatījumu, kā to varētu mainīt: "Lai domā uz priekšu mazliet. Ne tikai līdz nākamajām vēlēšanām. Visā Eiropā un visā demokrātiskā pasaulē tā ir aksioma numur viens. Latvieši var būt tik brīnišķīgi sportisti, tik brīnišķīgi mūziķi, mūsu rakstnieki, dzejnieki iegūst atzinību pasaulē. Kāpēc mēs nevaram ar projektiem sasniegt tādu līmeni? (..) Mēs daudzas lietas manas prezidentūras laikā spējām rekordlaikā sagatavoties. ERAB [Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka] tikšanās notika šeit, Eirovīzija notika Rīgā, NATO samits bija Rīgā.
Latvija var! Tur ir jāpiestrādā. Bet tur vajag kādu, kam ir degsme un kam ir vīzija, un kas ir gatavs saspringt un piepūlēties."
Uz Latvijas ekonomisko atpalicību no pārējām Baltijas valstīm intervijā Latvijas Radio norādīja arī Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja, domnīcas "LV PEAK" direktore Inna Šteinbuka. Viņa vērtēja, ka atpalicība sākās jau 2008. gadā, kad kaimiņvalstis izķepurojās no globālās finanšu krīzes daudz labāk.
Arī Eiropas Savienības fondu naudu Latvija būtu varējusi ieguldīt viedāk. Tiesa, ar līdzīgām problēmām saskaras arī citas Eiropas valstis, intervijā LTV norādīja Šteinbuka.
