Gunta Ulmaņa ievēlēšana un paveiktais
Pēc valsts neatkarības atgūšanas līdz ar vēsturiskās Satversmes stāšanos spēkā un pirmajām Saeimas vēlēšanām 5. Saeimas pirmais uzdevums bija ievēlēt Valsts prezidentu. Līdz tam sadzīves pakalpojumu sfērā strādājušais diplomētais ekonomists, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls Guntis Ulmanis tikko bija ievēlēts Saeimā kā Latvijas Zemnieku savienības deputāts.
Tautai patika viņa uzvārds, bet prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā kolēģiem Saeimā vairāk patika reemigranti Aivars Jerumanis un Gunārs Meierovics – Ulmanis ar 12 balsīm palika trešais. Balsojums bija aizklāts. Tieši 12 vietas Saeimā bija dabūjusi Ulmaņa pārstāvētā Zemnieku savienība. Saeimas vēlēšanu uzvarētājas partijas "Latvijas ceļš" pārstāvim, Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēlam Gunāram Meierovicam varēja būt labākas izredzes, bet otrajā kārtā viņš no dalības prezidenta vēlēšanās atteicās. Meierovics sacīja: "Es novēlu nākamajam Latvijas Valsts prezidentam būt stipram, darbīgam un savas tautas cienītam!"
Nākamajā dienā notikušajā vēlēšanu turpinājumā arī otrajā kārtā Ulmanis nedabūja vajadzīgo vismaz 51 balsi. Taču par mazpartiju uzskatāmo "kristīgo demokrātu" pārstāvim Jerumanim nācās piekāpties, un trešajā kārtā Ulmanis kandidēja viens pats. 26 deputāti balsoja pret, 53 bija par.
Šodienas notikumu kontekstā no šīm prezidenta vēlēšanām pieminēšanas vērtas ir vēl vismaz divas lietas. Frakcija "Saskaņa Latvijai" jau toreiz rosināja grozīt Satversmi, lai prezidentu vēlētu tauta, nevis Saeima. Bez ievērības palika gan šis priekšlikums, gan arī tagadējās Nacionālās apvienības deputāta, toreiz LNNK pārstāvja Aleksandra Kiršteina vēstījums, ka Valsts prezidentam būtu jānāk no Latvijas, jo nacionāļiem neder ārzemnieks, kas nav jutis līdzi tautas ciešanām. Tāpat neder bijušais kompartijas biedrs, un, galu galā, "tautas konsolidācijas vārdā būtu vēlams, lai prezidents nepārstāvētu nevienu politisko grupējumu vai partiju, bet nāktu no inteliģences aprindām. Šajā sakarībā LNNK aicina svītrot visus izvirzītos kandidātus, jo viņi neviens neatbilst".
"Šoreiz uzvārdam nebija nozīmes. Iemesls, kāpēc tika izvēlēts Ulmaņa kungs, nav viņa uzvārds. Tad, kad sākās sarunas par prezidentu, un tas viss bija valdības veidošanas ietvaros,
"Latvijas ceļam" bija ļoti svarīgi iedibināt pareizo tradīciju, ka premjerministrs un finanšu ministrs nāk no vienas partijas. Apmaiņas rezultātā Ulmanis kļuva par prezidentu,"
politiskās tirgošanās aizkulises žurnālista Gata Suhovecka dokumentālajā filmā "Latvijas prezidenti. Vēlēšanu spēles" atklāj Edvīns Inkēns, 5. Saeimas uzvarētājpartijas "Latvijas ceļš" dibinātājs.
Arī tolaik ietekmīgo "zemsaviešu" vadītāja vietnieks Jānis Kinna netieši apliecina, ka tika nevis izvēlēts labākais prezidents, bet vienkārši sadalīti amati, jo "Latvijas ceļš" pirms vēlēšanām esot sasolījis krēslus trim savējiem. "Gorbunovam bija spīkers, Birkavam bija valdības vadītājs, un Meierovics jau.. Tāpēc viņš neatnāca uz Zemnieku savienību, jo viņam bija piesolīts prezidenta amats. Bet viņiem nebija 51 balss, lai visiem trim tiktu amati. Un viņi upurēja Meierovicu."
Pēc pirmajiem trim jeb Ulmaņa pirmās prezidentūras gadiem sabiedriskās domas pētījumu firma SKDS sāka iedzīvotājiem prasīt domas par prezidentu. Otrajā termiņā Ulmani ievēlēja jau pirmajā kārtā un tieši tikpat deputātu – 53. Un apmēram tādu jeb puses Latvijas pilsoņu atbalstu sākumā baudīja Ulmanis aptaujās.
Krievijas armijas izvešana, iekļaušanās starptautiskajās organizācijās, pieteikums dalībai Eiropas Savienībā ir daži no Ulmaņa veikumiem.
"Valsts varas prestižs tautas acīs ir zems, un tam ir pamats. Mēs ielās redzam ubagojošus bērnus, mēs redzam vecus cilvēkus, kas dzīvo pusbadā. Mēs zinām ģimenes, kurās vienīgais ienākumu avots ir sievas vai meitas prostitūcija," deviņdesmito gadu vidū brīdināja Andris Šķēle, kuru Ulmanis ieveda valsts vadībā par spīti brīdinājumam no Saeimas tribīnes.
"Šķēle ir ļaunprātīgi izmantojis savu dienesta stāvokli mantkārīgos nolūkos. Un tā rezultātā ir nodarīts būtisks kaitējums valsts un sabiedriskajām interesēm viņa darbības laikā ministrijas vadošajos amatos," paziņoja Saeimas deputāts Jānis Ādamsons.
Šķēles valdība sāka darbu. "Politiskajā vidē ir zināma puvuma smaka, kas ir skārusi arī eliti. Ir jāstrādā un jādomā par sava potenciāla atraisīšanu. Es zinu, kas ir jādara, un ar jūsu atbalstu esmu gatavs to darīt," teica Šķēle.
Kamēr Šķēle raisīja savu potenciālu, Ulmaņa reitingi kritās. Vēlāk, pēc vairāk nekā 10 gadu ilgas politiskas pauzes, Ulmanis kopā ar Šķēli un Aināru Šleseru gribēja atdzīvināt savu varu valstī, taču tālāk par salīdzinoši īslaicīgu būšanu deputātos netika.
"Ja vīrs nemīl sievu, viņš nevar mīlēt sievasmāti. Ja nemīl Saeimu, nevar mīlēt prezidentu, ko ievēlē Saeima. Ļaujiet tautai pašai ievēlēt un tad prasiet, kāpēc mīl vai nemīl to, kas ir ievēlēts," Ulmaņa otrās prezidentūras lielākā konkurente, bijusī Saeimas priekšsēdētāja un pašlaik politoloģe Ilga Kreituse vērtēja, ka jebkura Saeima drīz pēc ievēlēšanas pamanās sabojāt savu tēlu, tāpēc arī iedzīvotājiem nepatīk tās darbi, tostarp prezidentu izvēle.
"Ja nav spēcīga personība, kas var pakļaut parlamentu sev un pateikt, ka tā ir jādara, kā to izdarīja Vaira Vīķe-Freiberga. Visi pārējie ir bijuši parlamenta ielikteņi, kur tautai nav praktiski nekādas nozīmes."
Vīķes-Freibergas ievēlēšana un paveiktais
1999. gada 17. jūnijā Latvijas prezidents pirmo reizi tika ievēlēts uz četru gadu termiņu. Diena bija politiski nokaitēta un intrigu pilna, jo faktiski visu partiju izvirzīto kandidātu bija vesels lērums, bet piecās kārtās nevienu tā arī neievēlēja. Pat ne tautas mīlēto un Šlesera vēlāk pārņemtās Jaunās partijas līderi Raimondu Paulu.
"Maestro! Laika gaitā es esmu sestais Valsts prezidents, kurš sveic jūs jubilejā. Un, redziet, prezidenti nāk un iet, bet Raimonds Pauls paliek. Tā ir paliekoša vērtība," vērtēja pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits.
Sestajā vēlēšanu kārtā Saeimas namam tika piedāvāta pirms gada Latvijā atgriezusies Vaira Vīķe-Freiberga. Viņu no cepures izvilcis esot sociāldemokrāts Juris Bojārs. Lai gan vēlāk presē redzams, ka vēl gadu pirms vēlēšanām Vīķes-Freibergas kampaņu aktīvi sākuši dzejnieki Imants Ziedonis un Māra Zālīte.
Uzreiz pēc ievēlēšanas tautai labpatika ķiķināt par viņas puķaino kleitu, kurā prezidente tika pie Rīgas pils atslēgām. Vīķe-Freiberga bija pirmā prezidente – sieviete.
Žurnālists Arnis Krauze: "Paula kungs, Vaira Vīķe-Freiberga tiek minēta kā reālākā kandidāte. Kādas jūsu prognozes?"
Raimonds Pauls: "Mēs esam seni paziņas. Augstas klases inteliģente. Specializējas uz latviešu dainām, tāpēc es domāju, ka uz pieņemšanām pilī būs jāiet tautas tērpos, pastalās."
Žurnālists Arnis Krauze: "Pelēkie zirņi ar’ droši vien."
Raimonds Pauls: "Man tāda sajūta ir. Nu, galvenais jau ir iebalsot, pēc tam redzēsim, kas būs."
Pēc Vīķes-Freibergas ievēlēšanas Satversmes aizsardzības birojs sāka un bez rezultāta beidza lietu par iespējamu balsu pirkšanu. Vēlāk pati prezidente intervijā sabiedrisko mediju portālam atzina dzirdētas runas.
"Notika jau tajā dienā ļoti aktīva balsu pirkšana. Ja būtu atlikts līdz pirmdienai, tā prezidentūra būtu nopirkta, un man nebūtu nekādu izredžu. Par mani balsis neviens nepirka, jo nepazina tik labi, lai ieguldītu naudu tik daudz [smejas]," atzina Vīķe-Freiberga.
Vīķes-Freibergas divu termiņu laiks daudziem asociējas ar izcilāko prezidentūru, kādu Latvija pieredzējusi. Viņas vadībā no bedres drīz vien tika izvilkts Latvijas tēls ārpolitikā, iestājāmies Eiropas Savienībā un NATO.
"Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti!" Prezidente arī centās tautā iedvest deviņdesmito gadu un vēl senāku laiku apspiesto pašapziņu. "Un ne tikai hokeja spēlēs, bet arī dziesmu svētkos mēs varētu teikt: Latvija! Latvija! Latvija! Latvija! Latvija! Latvija! [aplausi]"
Vīķes-Freibergas reitingi rāda, ka astoņu gadu prezidentūras vidū viņa patikusi vairāk nekā 70% sabiedrības. Kaut arī palikusi vēsturē kā tautai tīkamākā prezidente, vēlāk viņas popularitāte kritās. Leģendāra bija viņas rīcība, daļai cilvēku rādot žestu ar pirkstu pie deniņiem. Bet, iespējams, cilvēki tā arī nesagaidīja to, ko viņa solīja jau savā pirmajā preses konferencē.
Žurnālists Aidis Tomsons: "Godājamā prezidentes kundze! Kopš ievēlēšanas ir pagājis zināms laiks. Vai jūs tagad jūtaties zinošāka, drošāka?"
Vīķe-Freiberga: "Drošāka... Es neteiktu, ka ir kāda starpība. Man vienmēr kā tai dainā – "droša tēva meita biju" – tā nav bijusi nekad dzīvē problēma."
Tikai prezidentūras beigās Vīķe-Freiberga beidza pievērt acis uz, kā ziņoja mediji, tā dēvēto oligarhu mēģinājumiem nostiprināt savu politekonomisko varu.
Savā pēdējā runā Valsts prezidentes amatā Vīķe-Freiberga Saeimā aicināja politiskās partijas rūpīgi izvērtēt pēdējo gadu darbību un finansēšanas avotus, bet prokuratūru aktivizēt darbu, lai līdz nākamās Saeimas vēlēšanām viestu skaidrību par tautas priekšstāvju godaprātu. Pretējā gadījumā var tikt nodarīts nopietns kaitējums Latvijas demokrātijai.
"Jau šobrīd pār dažām galvām karājas Dāmokla zobens. Tas karājas mata galā, un mēs vēl nezinām, kur un kad tas kritīs," toreiz sacīja Vīķe-Freiberga.
Vēl pēc vairākiem gadiem intervijās prezidentei atkal un atkal nācās atzīt, ka Dāmokla zobens virs politiķu galvām turpina karāties, jo mūsu valsts juridiskā sistēma ir draudzīga gan apsūdzētajiem, gan līdz šim statusam nemaz netikušajiem. Sakot, ka valstij nozagta milzīga nauda, viņa nedomāja tikai oligarhu trijotni, kas valsts nozagšanas plānus stellēja pirtī Pierīgā.
Zatlera ievēlēšana un paveiktais
Par traumatologu Valdi Zatleru Valsts prezidenta amatā nobalsoja 58 Saeimas deputāti. Par Zatleru jūsmoja Saeimas deputāti, taču vismaz sākumā dusmīga bija sabiedrība, jo koalīcijas veidotājas – Šķēles Tautas partija, Lemberga Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), Šlesera Latvijas Pirmā partija un Nacionālā apvienība – par viņu kā prezidentu vienojās slepus.
"Gluži kā vairums sabiedrības arī opozīcijā esošais "Jaunais laiks" Zatleru nepazīst," tolaik vēstīja mediji. "Vienotības" politiķis Kārlis Šadurskis sacīja: "Tautai tiek izvilkts Zatlers kā trusītis no cilindra – pēkšņi. Tātad tā visa bija izrāde." "Drīz vien sabiedrība uzzina gan to, ka politiķi par Zatlera kandidatūru vienojušies jau krietni iepriekš, tostarp diskutējot zooloģiskajā dārzā, gan uzķer potenciālā prezidenta atzīšanos, ka viņš pieņēmis nelikumīgus maksājumus par ārstniecību. Tas uztrauc daudzus," tolaik ziņoja mediji.
Zatlera četrgade sakrita ar ekonomiskās krīzes smago laiku. Bet prezidenta pirmajā gadā tautu kaitināja debesīs kāpjošās cenas un vairāki skaļi skandāli, kas rezultējās ar plašiem protestiem pēc "tautpartijieša" premjera Aigara Kalvīša lēmuma atlaist valsts galveno korupcijas apkarotāju. Zatlers pirmoreiz aicināja Kalvīti demisionēt, saminstinoties pasakot arī frāzi, kas vēlāk rotā viņa prezidentūrai veltītu paša grāmatu.
"Es neesmu mainījis savus uzskatus, ka šī valdība ir savu resursu izsmēlusi. Un es... es... kas es esmu? [pauze]
Un rīt, esmu pārliecināts, ka ministru prezidents pieņems valstiski atbildīgu lēmumu par valsts tālāko likteni, par valdības likteni un par mūsu demokrātiju," tolaik sacīja Zatlers.
Zatlera reitingi sāka kāpt. Iespējams, daži politiķi savu zoodārza randiņa rezultātu rūgti nožēloja mirklī, kad dažas dienas pirms termiņa beigām sestdienas vakarā Zatlers radio ēterā un televīzijā negaidīti uzrunāja tautu.
"Es gribu teikt, ka vienreiz jāpieliek ir tas punkts, ka mēs domājam vienu, runājam citu, darām vēl kaut ko citu. Un neviens no tā nekautrējas. Tāpēc es gribu jūs visus tiešraidē iepazīstināt ar Latvijas Valsts prezidenta rīkojumu nr. 2 "Par Saeimas atlaišanas ierosināšanu". Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko likteni," paziņoja Zatlers.
Prezidents brīdināja par demokrātijas nopietnu apdraudējumu valstī un vismaz trīs oligarhu augošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu Saeimā. Zatlera paziņojums patika cilvēkiem pašu mājās.
"Tas ir pareizi, jo tiešām valstī tiesiskums tiek apdraudēts. Man nepatika tie Zaļo un zemnieku savienības izlēcieni, jo tur varēja just, ka tur stāv kāds cilvēks no malas un diktē."
"Var teikt, ka ampelmaņi, un tas ir smieklīgi, bet Latvijas mērogā viņi diktē noteikumus."
"Kā var trīs cilvēki valstī ņirgāties par visiem? Tā ir ņirgāšanās!"
Un par mums runāja visa pasaule.
Zatlers ir pirmais Latvijas prezidents, kas atlaida Saeimu. Dažas dienas vēlāk viņš kļuva par pirmo prezidentu, kuru visai saprotamu iemeslu dēļ atlaižamā Saeima nepārvēlēja uz otro termiņu. Viņš kļuva par aktīvu politiķi un pēc savas partijas izveides panāca krietnu "asiņu nomaiņu" parlamentā.
Nepilnus divus mēnešus pēc Zatlera leģendārā paziņojuma 95% pilsoņu referendumā atbalstīja nu jau bijušo prezidentu un nobalsoja par 10. Saeimas atlaišanu.
Bet Zatlera pēcteci jau bija ievēlējusi atlaistā Saeima.
