Ja šāda vieta būtu, viņaprāt, manāmi samazinātos sūdzību skaits valsts iestādēs un sabiedrība un arī ārsti būtu izglītotāki.
Ārvalstīs ir dažādi modeļi
"Mums pat nav šobrīd skaidrs, kas tad īsti nodarbojas ar pacientu tiesību aizstāvību," norādīja Beikmanis un piebilda, ka ir Tiesībsarga birojs, taču, vēršoties tur ar jautājumiem, ir jābūt izpildītiem zināmiem nosacījumiem.
"Šobrīd cilvēki, manā kā jurista ieskatā, nereti pat nav atrisinājuši jautājumu tajā zemākajā līmenī, bet jau vēršas pie tiesībsarga, kas īsti nav pareizi," viņš sacīja.
Šī gada sākumā Beikmaņa vadītā Latvijas Reto slimību alianse rakstījusi Nacionālajam veselības dienestam projekta pieteikumu pilotprojektam, lai izvērtētu, kas būtu jāievieš pacientu tiesību aizsardzībā, pacienta konsultants vai pacientu ombuds.
Ārvalstu pieredze atklāj dažādus modeļus, kā īsteno pacientu tiesību aizsardzību. Piemēram, pacientu tiesību aizsardzības speciālisti, kas palīdz un konsultē, strādā vai nu slimnīcās atsevišķā struktūrvienībā, vai arī neatkarīgās nevalstiskās organizācijās. Tāpat ir arī Pacientu ombudi.
Alianses pieteiktais pilotprojekts neguva pietiekamu punktu skaitu, lai to virzītu uz īstenošanu. "Tā ideja jau bija uztaisīt "helpline" (palīdzības līniju – red.), kur cilvēki var vērsties pēc palīdzības, lai identificētu tās problēmas, ar kurām viņi saskaras, un izietu tiem procesiem cauri, kā atrisināt problēmas. Lai mēs samazinātu gan sūdzību skaitu valsts iestādēs, gan arī izglītotu sabiedrību un ārstus, kas ir pacientu tiesības, kā risināt šīs situācijas," skaidroja Beikmanis.
Publiskās lietās ārsti nevar sevi aizstāvēt
Lielu rezonansi sabiedrībā un sociālajos medijos šomēnes raisījis stāsts par kādu difterijas skartu ģimeni, kur viens bērns, četrgadīgs puisēns, nomira, bet divas māsas turpina ārstēties no difterijas komplikācijām. Neviens no bērniem nebija vakcinēts.
Raidījumā "Krustpunktā" aicināts komentēt šo lietu, Beikmanis norādīja: ja skatāmies no cilvēcīgā viedokļa, protams, ka bērna interesēm jābūt visaugstākajām, un mēs nevaram tanī brīdī nolikt vecāku intereses augstāk par bērnu interesēm.
"Un, ja mēs skatāmies atkal no publiski pieejamās informācijas, – ar ko patiesībā nereti arī šādās un līdzīgās situācijās saskaras ārsti, – viņi nav tiesīgi publiski aizstāvēt savu viedokli, savu rīcību. Un līdz ar to sanāk tā, ka ir masīva kampaņa, kas vērsta pret ārstu, pret ārstniecības procesiem, savukārt ārsti ir spiesti klusēt, jo viņi nav spējīgi (sevi) aizstāvēt," skaidroja Beikmanis.
Līdz ar to patiesība nākot gaismā tikai pēc ilgāka laika, kad ir jau veiktas oficiālas pārbaudes. Ārstiem nākoties klusēt, jo jārūpējas par datu aizsardzību.
Jau pieminētajā difterijas lietā sociālajos tīklos izteicās arī kāds ārsts, homeopāts, pediatrs Edgars Mednis no Āgenskalna klīnikas. Viņš apšaubīja mirušā četrgadīgā zēna difterijas diagnozi, norādot, ka tai jāpaliek uz profesores Daces Zavadskas sirdsapziņas, "rokudzelži priekš viņas jau tiek spodrināti". Mednis arī izplatīja apgalvojumus, ka, zēna vecāku ieskatā, bērns "noārstēts" līdz nāvei. Un rakstīja, ka vēl nav bijušas viena bērna bēres, bet jau, iespējams, tiek gatavotas nākamās. Pandēmijas laikā Mednis paudis puspatiesības un nepatiesu informāciju sociālajos tīklos.
Par šādiem ārsta apgalvojumiem Beikmanis norādīja, ka te vispirms jāsaprot, vai šis ārsts ir iepazinies ar konkrētā pacienta stāvokli, ar medicīniskajiem dokumentiem, lai viņš varētu izteikt publiskus apgalvojumus. "Ja viņš to nav darījis, nav stāvējis klāt šim pacientam, viņš nezina ļoti daudzas nianses, kas lika pieņemt ārstējošajiem ārstiem to lēmumu, kādu viņi ir pieņēmuši. Un no manas pieredzes es tiešām ticu, ka ārsti dara vislabāko, kas ir vajadzīgs pacientam, no tiem resursiem, kas viņiem ir pieejami," sacīja Beikmanis.
Māte, kuras bērns nomira pēc saslimšanas ar difteriju Bērnu slimnīcā, nesen vērsās Valsts policijā ar lūgumu pārbaudīt, vai ārsti ir atbilstoši ārstējuši bērnu un vai viņu darbībās nav saskatāma nolaidība un bezdarbība. Policija uzsākusi kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 13. nodaļas par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas veselību.
Jautāts, kā vērtē šāda kriminālprocesa uzsākšanu, Beikmanis atbildēja, ka pozitīvi. Tas esot labi, ka neatkarīga institūcija "iedod kaut kādu savu stimulu".
"Jāpatur prātā, ka policija vairāk vai mazāk vērtēs juridiskos aspektus. Viņi nevar izvērtēt ārstniecības procesu, tās nianses, un viņi tāpat konsultēsies ar speciālistiem," skaidro Beikmanis.
Uz jautājumu, cik labi Latvijas tiesībsargājošās instances dažādos līmeņos spēj pieņemt lēmumus šādās lietās, Beikmanis norādīja uz, viņaprāt, paradoksālu situāciju: "Tātad ir procesa virzītājs, policija, kuri saka: mēs nevaram izvērtēt ārstniecības procesu. Protams, viņi pasūta ekspertīzes. Tad ir ārsti, kas dod šo atzinumu un sāk uzskaitīt, ka tātad ārsts nav ievērojis tādus, tādus un tādus noteikumus. Vienlaikus viņi pasaka: mēs jau nevaram sniegt šo juridisko novērtējumu. Tātad, pēc būtības, ārsti norāda, ko viņu kolēģis ir pārkāpis, bet nesaka, vai viņi pārkāpuši likumu kā tādu. Savukārt policija nevar izvērtēt ārstniecības procesu, un tad, kad to visu saliek vienā dokumentā kopā, sanāk, ka neviens pat īsti nevar pateikt, kurš tad uzņemsies atbildību."
