Rīkojumi, pavēles, dokumenti par Krievijas armijas izvietojumu pagastos, militāro objektu pārņemšanu - no dokumentiem var spriest par karaspēka izvešanas gaitu un notikumiem. Šīs mapes Kara muzejam savulaik nodeva Krievijas karaspēka izvešanas kontroles biroja vadītājs Ilgonis Upmalis.
"Karaspēka lielums vismaz 1992. un 1993. gadā bija daudz lielāks nekā mūsu bruņoto spēku kopskaits, aizsardzības spēku kopskaits. Tas bija reāls drauds Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarībai. Šī neatkarība varētu tikt pārtraukta arī vardarbīgā ceļā, ja nu pēkšņi kaut kas notiktu," sacīja Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs.
Sarunas ar Krievijas delegāciju ritēja smagi un vairākkārt tika pārtrauktas. Krievija mainīja noteikumus un runāja ultimātu tonī.
Kad nolaidās lidmašīna, ar kuru no Maskavas pēc kārtējā sarunu raunda Rīgā atgriezās Latvijas delegācija, tās vadītājs Jānis Dinevičs teica: "Minimāla virzība uz priekšu. Krievijas nostāja bija drusku citādāka. Viņa akcentēja ekonomiskos un humanitāros jautājumus. Latvijas nostāja primāri ir armija. Viņas piedāvātie varianti mums nav pieņemami."
"Pārliecinājāmies, ar ko mums ir darīšana. Diemžēl neko labāku par bijušo Padomju Savienību mēs pie sarunu galda pretējā pusē neieraudzījām," atzina tālaika Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.
Sākumā Latvija uzstāja, ka karaspēkam jādodas prom jau pirmajā neatkarības gadā, tad piekrita pagarināt termiņu līdz 1993. gada septembrim, taču Krievija bija kategoriski pret.
"Krievijas puse teica - līdz 1999. gadam vismaz. Mūs tas neapmierināja, mēs iesaistījām mūsu stratēģiskos partnerus Rietumos, pirmām kārtām Amerikas Savienotās Valstis, ar kuru palīdzību.. To mēs arī nezinām šīs nianses, kas tur bija aizmugurē, bet noteikti, ka ar viņu palīdzību šīs sarunas jau ritēja raitāk," atceras Ciganovs. "Arī uzspiežot tai pašai Krievijas pusei. Skaidrs, ka mums bija jāiet uz kaut kādiem kompromisiem."
Kompromiss bija Skrundas radiolokācijas stacijas saglabāšana un Krievijas militāro pensionāru palikšana. Vienošanos par Skrundas lokatoru panāca ar ASV prezidenta Bila Klintona starpniecību, kurš jautājumu saskaņoja ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu.
Kā stāsta Valsts prezidents Guntis Ulmanis (1993–1999), vienubrīd viņam uz galda bija trīs atsevišķu līgumu projekti – par sociālajiem jautājumiem, par repatriantiem un Skrundas lokatoru. Krievija uzstāja, ka visi jautājumi jāietver vienā līgumā.
"Arī Amerikas prezidents man ieteica - taisi vienā līgumā, jo pēc tam var rasties problēmas ar tiem atsevišķiem līgumiem. Galvenais - ja mēs taisīsim trīs dažādus līgumus, pēc tam var manevrēt un tos līgumus dažādā veidā ietekmēt. Piekritām parakstīt vienu līgumu par visiem jautājumiem un visām lietām," pastāstīja Ulmanis.
Līgumu par karaspēka izvešanu parakstīja 1994. gada 30. aprīlī Kremlī, Maskavā, nosakot, ka karaspēkam jāatstāj Latvija pilnībā līdz 1994. gada 31. augustam.
Atsevišķas vienības izveda jau sarunu laikā 1992. gadā.
1994. gada 1. jūnijā no Liepājas devās prom pēdējie Krievijas kara kuģi. 26. augustā Latvija pārņēma karaspēka štāba ēku Rīgā, kur tagad ir Aizsardzības ministrija. Arhīva kadros redzams, kā abas puses paraksta dokumentus par īpašuma nodošanu un pārņemšanu. Tiek noņemts Krievijas karogs un pielikts Latvijas valsts simbols. Augusta pēdējās dienās Zemitānu stacijā tika veidots vilciena sastāvs, ar kuru aizveda pēdējo Krievijas armijas īpašumu un kaujas tehniku.
"Šodien no daļas, kas atrodas Pērnavas ielā aizbrauca pēdējā automašīnu kolonna. Ar to aizbrauca Krievijas militārpersonas ar ģimenes locekļiem. Līdzi tiek ņemts arī kaķis un krēsls, uz kura, kā teica viens no virsniekiem, viņš ir sēdējis 23 gadus," vēsta arhīva video.
1994. gada 31. augustā Krievijas ģenerāļi ieradās pie Latvijas prezidenta.
"Viņi atnāca paziņot, ka praktiski Krievijas karaspēks ir izvests. Diezgan daudzu darba bija ar ešelonu komplektēšanu. Daudzas iekārtas palika vēl astē," atceras Ulmanis. "Bet mūsu Latvijas puses cilvēki, kas par to bija atbildīgi, teica - lai tur paliek tie dzelži šādi un tādi. Lai tinās! Tā sakot, mēs nesāksim tur meklēt pa sīkumiem. Pa lielām lietām nebija nekas. Atvadījāmies. Salti un pieklājīgi."
Sešos vakarā no Rīgas izlidoja Krievijas gaisa spēku lidmašīna, kas aizveda pēdējos Krievijas virsniekus. Bet,
saskaņā ar līgumu, Latvijā palika 23 000 militāro pensionāru un viņu ģimenes.
"Atzīstot, ka tās militārpersonas par daudz palika Latvijā... Tas ir jāatzīst, tas bija kompromiss, un uz ko mēs gājām. Tas, ko mums Eiropas Savienība, NATO vai pārējās valstis solīja, tas daudzkārt atsver šo jautājumu par sociāliem jautājumiem," savu skatījumu atklāj Ulmanis.
Savukārt Ciganovs uzsver, ka tā noteikti tā ir no Latvijas uzvarām, diplomātiskajām uzvarām, jo karaspēks nu bija izvests bez asinsizliešanas mierīgā ceļā.
Pēc atbrīvošanas no svešās armijas Latvija visus spēkus varēja koncentrēt dalībai Eiropas Savienībai un NATO.
