ĪSUMĀ:
- Pīlēna personība ir interesanta, jo viņam ir politiskā vara bez amatiem.
- Pīlēns bērnībā uzaudzis nabadzīgos apstākļos; pēc tam ieguvis iespēju mācīties Vācijā.
- Pīlēns bijis galvenais arhitekts Liepājā; pēc tam nodibinājis savu uzņēmumu, kas bijis veiksmīgs.
- Politikā Pīlēns iesaistījies, paliekot ēnā – gan Liepājā, gan Tautas partijā.
- Arī pašlaik "Apvienotā saraksta" līdera pozīcija politikā nav skaidra, jo viņš nav ievēlēts Saeimā.
Pīlēna "pelēkā" vara
Formāli viss sākās šī gada 10. maijā, kad trīs partijas – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu apvienība (LRA) un "Liepājas partija" nāca klajā ar paziņojumu, ka Saeimas vēlēšanās rudenī startēs kopā ar nosaukumu "Apvienotais saraksts". Līdzās tām stāv Uldis Pīlēns, kurš tam klāt dibina biedrību, lai apvienotu dažādu nozaru profesionāļus.
"Liepājas partijas" vadītājs Uldis Sesks pastāstīja, ka īsi pēc 24 .februāra viņam zvanījis Pīlēns. "Zvanīja Uldis un teica, ka mums ir jārunā, jo vairs nekad nekas nebūs tā, kā līdz šim. Mēs vēl nevaram paredzēt, kādas krīzes nāks pāri. Mums ir jāsaprot, ka mums būs jāpārdzīvo varbūt smagākā krīze, nekā tas ir līdz šim bijis.
Uldis teica, ka viņš tomēr aicina arī mani padomāt, ka mēs nevaram stāvēt malā. Mums ir jāiet valstij palīgā. Es bez ilgas domāšanas teicu, nu jā..." par notikušo stāstīja Sesks.
Pīlēns sākotnēji norādījis, ka vēlēšanās nestartēs un nebūs arī premjera amata kandidāts. Tomēr vēlāk tieši viņš tika prezentēts kā saraksta pārstāvis premjera amatam. Pīlēns arī aktīvi iesaistās koalīcijas veidošanas sarunās. Bet ko varētu darīt viņš pats? Pīlēns runā par "kara istabu", sava veida krīzes vadības centru, kuru vadītu premjers, bet kurā viņš ļoti labprāt iesaistītos.
LRA līderis Edvards Smiltēns par Pīlēna klātbūtni ir gandarīts. "Apvienotā saraksta" lēmumos viņš ieviesis konsensus principu. Smiltēns stāstīja: "Jārunā ir tik tālu un tikmēr, kamēr nonāk pie kopēja konsensa, jo mērķi visiem ir kopīgi. Gan valstiskie mērķi, gan šīs apvienības kopīgie mērķi, taktiskie mērķi, stratēģiskie. Kāda viņa loma, to mēs redzēsim. Šobrīd valdība vēl nav izveidota. Sāks strādāt, es domāju, ka noteikti valsts interesēs, arī šīs valdības interesēs ir iesaistīt Uldi Pīlēnu procesos un izmantot viņa kompetenci."
Šāds savdabīgs politiskās konstrukcijas veids gan nav nekas jauns politikā, jo 2010. gadā pēc ļoti līdzīga principa veidojās "Vienotība" – trīs partiju apvienība un Meierovica biedrība, kuras priekšgalā atradās bijusī laikraksta "Diena" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. Kā šāds politiskais koncepts strādās šī brīža politiskajos apstākļos, rādīs laiks, jo formāli Pīlēns varas ziņā šobrīd sanāk, ka nav nekas. Viņa paša vadītā biedrība ir tikai biedrība. Arī pats viņš nav kandidējis. Pīlēns nav arī nevienā politiskajā partijā, lai gan, no otras puses – viss "Apvienotais saraksts" lielā mērā, var teikt, ir Pīlēna radīts. Varas it kā nav, bet vara tomēr ir.
Pirms 34 gadiem, 1988. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne" pēc intervijas kāda žurnāliste Pīlēnam, tobrīd Liepājas galvenajam arhitektam, novēlējusi daudz spēka un gaismas, uz ko viņš atbildējis:
"Pārāk spilgta gaisma kož acīs. Man vairāk patīk pustumsa, jo tajā ir vieglāk strādāt." Vai tā būtu Pīlēna būtība? Būt ēnā.
No nabadzīgas bērnības līdz veiksmīgam uzņēmējam
Lai gan tagad Pīlēns ir miljonārs, viņa bērnība nav bijusi viegla. Tēvs bijis ar noslieci uz alkoholismu, zēnu vairāk audzinājusi mamma ar vecmammu, un apstākļi bijuši pieticīgi.
"No vienas puses, mana bērnība bija bez ilūzijām un man nācās pieaugt ātrāk nekā citiem vienaudžiem, kuriem apstākļu fons bija labvēlīgāks. Taču, no otras puses, tas mudināja sapņot par augstiem mērķiem, neapstāties pie prāta uzceltajām riska barjerām, bet kāpt tām pāri," Pīlēns rakstīja grāmatā "Mans uzņēmēja kods".
Skola, kurā Pīlēns mācījās un kas bija pie pašām mājām, bija Liepājas 5. vidusskola ar vācu valodas novirzienu. Kā izrādījās vēlāk, tā bija ļoti laimīga sakritība. Kad Pīlēns pēc skolas beigšanas jau sācis studēt arhitektūru Rīgas Politehniskajā institūtā [tagad – Rīgas Tehniskā universitāte], pēkšņi nācis piedāvājums studēt Veimāras Arhitektūras un būvniecības augstskolā Vācijā. Pīlēns Vācijā mācījies piecus gadus un augstskolu beidzis ar izcilību. Tas viņam ļāvis pasauli ieraudzīt daudz plašāk.
Tomēr rodas jautājums, vai čeka jeb Valsts drošības komiteja (VDK) neieraudzīja viņu un neaicināja uz sadarbību.
"Vai man piedāvāja? Nē, man nepiedāvāja. Un to es aprakstu arī gan intervijās, gan "Rīgas Laikā", ka mums bija vairāki studenti Veimārā no PSRS. Un vecākais ukrainis vienā ballītē teica: "Jūs, draugi, uzmanieties, jo man par jums ir jāziņo." Un tad mums ir skaidrs. Viens uzraugs grupai ir. Tātad automātiski mēs zinājām, kā runāt viņa klātbūtnē."
VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Ojārs Stepens apstiprināja, ka visus ārzemēs studējošos nevervēja: "Obligāti tur nebija nevienam jābūt savervētam. Nav, ja kāds ir studējis vai strādājis ārzemēs, ka viņš obligāti ir aģents, tā tas nav. Vervēšana notika, ja bija konkrēta interese par šo konkrēto cilvēku, konkrēto lietu, konkrētiem sakariem. Tas nebija obligāti, ka visiem tam bija jāiziet cauri."
Čekas maisos Pīlēna vārda nav, kā arī, kandidējot Liepājas domes vēlēšanās, viņš apliecinājis, ka nav sadarbojies ar VDK.
Pēc studijām Vācijā viņš dienējis armijā, tad vienu brīdi Rīgā vadījis Dizaina centru, bet 1983. gadā atgriezās Liepājā, kļūstot jau par pilsētas galveno arhitektu. Tobrīd Pīlēnam bija 27 gadi. Pīlēns armijā apbalvots ar otrās pakāpes medaļu "Par izcilību karadienestā", tāpat bijis arī komjaunietis. Medaļas iegūšana bijusi veiksmīga sagadīšanās, jo tā piešķirta pēc kādām mācībām Baltkrievijas mežos par karšu zīmēšanu.
Pīlēns arī atcerējās, ka no stāšanās Komunistiskajā partijā centies izvairīties: "Kā Liepājas galvenajam arhitektam man ilgi izdevās izturēt to lietu, jo es vienmēr teicu, ka esmu ļoti jauns un tamlīdzīgi. Un tad bija kaut kāds brīdis, ka – vai nu tev ir amats, vai nu tad stājies iekšā, un tad es vēl pavilku garumā. Un tad, man liekas, ka pat netiku līdz tam īstajam partijas biedram."
Padomju periodikā par Pīlēnu atrodamas slavas dziesmas. "Komunists" 1985. gada 31. janvārī raksta: "Nedrīkst piesārņot nevienas pilsētas centru ar mazvērtīgiem objektiem, it īpaši tādu kultūrvēsturisku centru, kāds ir Liepājā. No šī viedokļa raugoties, Pīlēns cenšas aizvien labāk īstenot pilsētas un arhitektoniski vizuālā veidola pilnīgošanas komplekso mērķprogrammu. Viņš augstu vērtē darba kolektīvu atbalstu labiekārtošanas pasākumos, vienlaikus asi vēršas pret tiem uzņēmumu un organizāciju vadītājiem, kuri mēģina izvēlēties nevis pilsētai pašus nepieciešamākos, bet gan šķietami izdevīgākos darbus."
Par Liepājas galveno arhitektu Pīlēns nostrādāja līdz 1988. gadam. Nākamā lielā būtiskā lappuse viņa dzīvē un vienlaikus arī ceļš uz pārticību bija uzņēmums "UPB" – Ulda Pīlēna birojs.
Tā sākums meklējams jau Liepājas 5. vidusskolā, kur Pīlēns iepazinās ar Oskaru Moru, ar kuru kopā un arī ar viņa brāli Valdi jau vēlāk tika līdz milzu "UPB" holdingam.
"Oskars ir mans sola biedrs jau pamatskolā.
Es viņu atceros no piektās klases, vienā solā sēdēja, viņš saka, ka no trešās klases… Tas nozīmē, ka mēs turpat netālu, Jaunliepājā, kaimiņos dzīvojām. Tad arī pirmā uzņēmējdarbība, ko mēs veidojām, bija kopā ar Oskaru. Mazs būvniecības uzņēmums ar domu, ka mēs uzbūvēsim piecas privātmājas un pārdosim viņas dzīves gaitā. Es projektēšu, viņš mūrēs, un brālis vēl piepalīdzēs. Viņš bija mašīnbūves inženieris, beidzis par ventilācijām un kanalizācijām. Tad jau būs gana labi," stāstīja Pīlēns.
Tomēr viss izvērtās daudz vērienīgāk. Uzņēmums Latvijā būvējis sporta infrastruktūru. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā uzņēmums sācis darbu arī ārzemēs. Pīlēns uzsvēra, ka jutis – ar Latvijas tirgu nepietiek, ir vajadzīgs kas jauns. Rezultātā pašlaik no aptuveni 240 miljonu eiro lielā "UPB" holdinga gada apgrozījuma pasūtījumi ārvalstīs veido aptuveni 60%.
Pīlēns stāstīja: "Visvairāk mēs esam būvējuši Zviedrijā – Stokholmas reģions, Upsalas reģions, Gēteborgas reģions. Norvēģijā. Arī Tālajos Ziemeļos, Tronheimā un tamlīdzīgi, mēs esam būvējuši Vācijā, mēs esam būvējuši Šveicē, Itālijā. Koģenerācijas stacijas. Ļoti sarežģītu tehnoloģisko uzdevumu veicām pie Adrijas jūras, pie Horvātijas robežas. Tā kā tā ģeogrāfija ir plata. Horvātijā mēs esam koģenerācijas staciju uzbūvējuši."
Latvijā lielākā daļa ir vietējie privātie pasūtījumi, bet pavisam niecīga – Latvijas valsts vai pašvaldību konkursi, galvenokārt reģionos. Arī tā ir uzņēmuma apzināta rīcība. Pīlēns uzsvēra, ka apzināti izvēlējies eksporta politiku. Tāpat arī būvniecības politika Latvijā kārtojoties ļoti lēni. Būvniecības žurnāliste Antra Ērgle kritizēja, ka uzņēmums nav īpaši centies vidi uzlabot. Pīlēns iebilda, ka ir centies, bet tas nav izdevies.
Uzņēmums "UPB" 2015. gadā tika atstāts jaunās paaudzes rokās. Noslēdzis uzņēmējdarbības izpildvaras fāzi, Pīlēns, var teikt, dara visu, ko sirds kāro. Viņš priecājas par gleznām, glezno pats, raksta savu grāmatu, aizraujas ar meditācijām un garīgām praksēm.
2016. gada februārī Pīlēns Marka Rotko centrā Daugavpilī atklāja izstādi, kas veltīta "UPB" 25 gadu jubilejai un kurā viņš apkopojis visus iepirktos Latvijas mākslinieku darbus. 2017. gada martā Pīlēns Liepājas muzejā atklāja savu mākslas darbu izstādi. Viņš komentēja, ka "no iekšpuses izlauzās vajadzība atsākt glezniecību", jo tur viņš jūtas komfortabli.
2017. gada decembrī tika atklāts Integrālās izglītības institūts, kurā iecerēts rīkot dažāda garuma un formas seminārus, retrītus un konferences. Pīlēns ar sievu to radījuši kopā ar teologu Juri Rubeni un viņa kundzi Ingu. 2020. gadā viņu ceļi gan šķīrās. Pīlēns skaidroja, ka pagājis malā, lai Rubenis varētu īstenot ieceres.
2018. gada novembrī klajā nāca Pīlēna grāmata "Mans uzņēmēja kods," kas ir gan autobiogrāfiska, gan viņa domu apcerējums par sabiedrību un valsti.
Paralēli visam pamazām dzimst arī projekts par "Ķīpsalas olu", kurā varētu notikt dažādi pasākumi. 2019. gada novembrī tiek sākta ēkas būvniecība.
Vēl viena Pīlēna aizraušanās ir semināri jauniešu motivācijai.
Pīlēns un politika
Pīlēna politiskais sākums bija gandrīz uz mata tāds pats, kādu Pīlēns ir uzbūvējis šodien, bet toreiz mērogs bija Liepāja. Bet bija "Apvienotais saraksts" un Uldis Sesks.
Pīlēns stāstīja: "Uldis Sesks ir jauns savā laikā tālajā 1997. gadā, uzņēmējs, kurš ienāca, kurš piekrita startēt "Apvienotajā sarakstā". Kur es biju, tak laikam viens no... nē, laikam jau galvenais iniciators Liepājā – apvienot šos spēkus. Un viņš startēja sarakstā, ieguva ļoti labus rezultātus kā jauns uzņēmējs. Un tad es viņu pierunāju ļoti ilgās sarunās uzņemties atbildību kļūt par Liepājas mēru. Tā nu tas bija.
Sēdējām tur tai manā vai viņa žigulītī, aizmirsu, kā tas bija. Un teicu, ka tā ir tomēr atbildīga izvēle nepieciešama. Viņš piekrita."
Sesks papildināja: "Jā, faktiski tā bija viņa ideja izveidot un pie viena galda nosēdināt partijas, kas bija Latvijā un Liepājā pārstāvētas pirms pašvaldību vēlēšanām, un izveidot apvienoto sarakstu. Analoģijās mēs varētu runāt, ka tas ir kaut kas līdzīgs kā šobrīd, tas tiek transformēts uz Saeimas vēlēšanām, uz Latviju. Un toreiz Liepājai klājās ļoti grūti, tie bija krīzes gadi, 95., 96. gads bija tas, kad bankrotēja gandrīz katra otrā lielā rūpnīca, kas bija padomju laikā radusies."
1997. gada vēlēšanās Liepājas domē "Apvienotajam sarakstam" no 15 vietām izdevās iegūt deviņas. Kopš tā brīža, var teikt, arī sākās Seska ilgie laiki pilsētā. Pīlēns formāli pat bija Seska ārštata padomnieks, bet oficiāli viņš kļuva par tikko ar likumu apstiprinātās Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas vadītāju, kurā ietilpa arī Liepājas osta.
Galvenais uzdevums bija piesaistīt investīcijas. Sesks atcerējās, kā kopā ar Pīlēnu braukuši uz Dāniju. "Tajā laikā Latvijas vēstniecībā ekonomiskais atašejs bija Pēteris Ustubs. Viņš mums noorganizēja, mēs kādas trīs dienas braucām pa Dāniju uzrunāt Dānijas uzņēmumus, un daži no tiem pēc tam Liepājā ienāca un sāka attīstīt savas ražošanas, kā, piemēram, uzņēmums "Pumac"."
Tuvi draugi viņi abi nekad nav bijuši, ar ģimenēm nedraudzējas, bet ir domubiedri. Sesks pastāstīja: "Viens tāds neliels projekts bija kopīgs, jo es tajā laikā pēc augstskolas beigšanas biju autoinženieris. Vadīju tādu lauksaimniecības uzņēmumu. Un tad ar Uldi un viņa idejām tur radās viena tāda maza kafejnīca, saucās "Klaidonītis". Tāda pārvietojamā bija."
1998. gadā Sesks palika Liepājas vadībā, bet Pīlēns atsaucās uz Andra Šķēles aicinājumu par Latvijas mēroga Tautas partijas dibināšanu. "Tautas partija pēc savas struktūras atbilst kristīgi demokrātiskās Eiropas tradīcijas vērtībām. No tā viedokļa tā bija mana vieta. Tas, ka es biju arī pie dibinātājiem, tas nozīmē to, ka tas ir tālais 97.,98. gads, tas nozīmē to, ka acīmredzot tika ievērota darbošanās Liepājas apvienotā sarakstā šīs pašvaldību vēlēšanās, un reģionu cilvēki jau tika meklēti.
Mana pieeja toreiz bija, ka reģioni ir jāpārstāv, reģionu attīstībai ir nepieciešams grūdiens, visa Latvija nav Rīga," stāstīja Pīlēns.
Tas, ka viņš bija ne tikai dibinātājs, bet arī valdes loceklis, Liepājai ļoti palīdzēja, lai panāktu uzrāvienu infrastruktūras attīstībā.
Pīlēns Tautas partijā pavadīja desmit gadu, šajā laikā notika trīs Saeimas vēlēšanas, Pīlēns nepiedalījās nevienās. Viņš nekandidēja arī 2001. gada Liepājas pašvaldību vēlēšanās, kurās Tautas partija startēja kopā ar Apvienoto sarakstu. Ir viens izņēmums – Pīlēns piedalījās 2005. gada pašvaldību vēlēšanās un iekļuva Liepājas domē. Viņš pašvaldībā nostrādāja četrus gadus, bet atzina, ka "tas, ko sauc par politiķa karjeru, tas mani nekad nav interesējis".
Kā Pīlēna darbību Tautas partijā vērtē tolaik arī viens no tās dibinātājiem Edmunds Krastiņš? "Man ar viņu saskare bija apmēram reizi nedēļā vai vairākās nedēļās, kad notika Tautas partijas valdes sēdes. Un tā ideja viņiem bija Liepājā, ka viņi apvieno dažādus domājošus cilvēkus it kā tādā nepolitiskā gaisotnē. Ja tas ir iespējams pašvaldībā, tas ir grūti iespējams valsts mērogā. To pirmās pazīmes arī rāda, ka valsts mērogā nevar būt cilvēku grupas savākšana, kuriem nebūtu tāda politiska ideoloģija un kaut kāds virziens," stāstīja Krastiņš.
Vēlākos Tautas partijas gados Pīlēns arī kļuvis kritiskāks. "Vairākkārt mēģināja nākt ar dažādiem ierosinājumiem, sakot, cik mēs tur nepareizi darām. Bet tie ierosinājumi parasti nebija praktiski īstenojami. Tādi vispārīgi. Viņš jau Rīgā nepiedalījās lielajā politikā, izņemot to Tautas partijas valdi," norādīja Krastiņš.
Tiesa, Pīlēna Tautas partijas biogrāfijā ir kāds fakts, kas gluži nav saistīts ne ar Liepāju, ne reģionālo politiku. 1999. un 2000. gadā viņš bijis pilnvarnieks un padomes priekšsēdētāja vietnieks valsts uzņēmumā "Latvenergo". Kāpēc tā? Pīlēns skaidroja: "Tikko Tautas partija arī bija vinnējusi vēlēšanas. Un bija jānozīmē cilvēki speciālisti, vistuvāk stāvoši enerģētikai šajā te pilnvarnieku pārstāvniecībā. Tādā veidā no "Latvijas ceļa" tanī laikā bija Kehris Ojārs. Un no Nacionālās apvienības Normunds Lakučs. Un savukārt man Tautas partijas valde uzdeva pārstāvēt partiju. Manā laikā, kad es tur biju, "Latvenergo" atteicās no elektrības iepirkšanas no Krievijas caur ofšoriem. Tā bija milzīgi nepatīkama ziņa, kad es ienācu un redzēju, ka tāda lieta notiek."
2008. gada beigās Pīlēns Tautas partiju pameta, norādot, ka tās politika vairs nesakrīt ar viņa konservatīvo ideoloģiju. Tiesa, tas bija arī laiks, kad pēc Tautas partijas vadītās valdības politikas – "gāzi grīdā" Latvijā sākās smaga finanšu krīze. LTV raidījumā "Kas notiek Latvijā?" Pīlēnam tika jautāts, vai, pirms tam ilgstoši esot Tautas partijas valdes loceklis, Pīlēns juties par to atbildīgs. Par Andri Šķēli viņš sacīja: "Es vērtēju kā ļoti duālu personu, ar labām menedžera spējām. Bet tas, kā man pietrūkst viņa tēla struktūrā jeb viņa personības struktūrā, – šīs vērtības, kuru dēļ tu to visu dari. Kādēļ? Kāda mērķa dēļ? Tur man liekas, ka mums atšķiras tās domāšanas. Ne velti mums bija arī strīdi savā laikā, pietiekami daudz."
Bet ko Šķēle domā par Pīlēnu? "Aizliegtais paņēmiens" nosūtīja Šķēlem īsziņu. Pēdējos gados viņš gandrīz nekad neko nav atbildējis.
Šoreiz atbilde no Šķēles pienāca, un tajā bija viens teikums: "Par Pīlēna kungu varu tik teikt vienu – viņš būtu labs un uz izaugsmi vērsts premjers."
Arī šodien, līdzīgi kā pirms vairāk nekā desmit gadiem un senāk, Pīlēns atkal ir nolēmis palikt pelēkajā zonā – bez formālas varas, bez amatiem, bet var teikt – ar ietekmi un klātesošs.
Šādai pozīcijai no viņa puses izskanējis arguments, ka viņš politikai neesot gana diplomātisks. Bet kā tad bez tās, ja šobrīd "Apvienotajā sarakstā" ir trīs partijas un vēl viņa biedrība. Bet ko īsti Pīlēns 1988. gadā domājis ar citātu: "Pārāk spilgta gaisma kož acīs. Man vairāk patīk pustumsa, jo tajā ir vieglāk strādāt"?
Pīlēns skaidroja: "Mana būtība ir arhitekts. Ja mēs paskatāmies uz arhitekta profesiju, arī šāda ēka netop, ir kādam jābūt pēc būtības – sākot no idejas līdz realizācijai, ir jāpavada kādam, kas cenšas pārzināt šo laukumu. Kam tad galu beigās ir jābūt tam produktam. Tāpat kā es domāju, teiksim tā, mēs skatāmies – cienījama profesija, režisors, vai ne. Viņš jau nav kadrā tajā gaismas pusē. Vai mans dēls operators. Viņš saka: "Es nevaru, nevaru ciest būt kameras otrā pusē." Viņš stāv aiz kameras un tamlīdzīgi, tā rodas tie darbi, kopdarbi."
Ko tieši viņš vēlas? Pīlēns stāstīja: "Es domāju, ka tas, ko es daru šobrīd un ko mēs darīsim biedrībā, šo kompetences centra veidošanu kā palīgu koalīcijai ar daudzām sinerģiju tēmām ar starpdisciplinārām tēmām, ar šo krīzes menedžmenta iedzīvināšanu. Man liekas, ka tas ir mans uzdevums, kur man jāpieliek plecs un jāpalīdz kopā visiem saprast."
