Prokurors Krišjānis Rudzītis žurnālistiem sacīja, ka tiesa nav noteikusi Lembergam piemērojamā apcietinājuma termiņu, proti, tas ir beztermiņa. Ilgus gadus šķita, ka arī Lemberga lieta tiesā vilksies beztermiņa. Tā ilga 12 gadus. Nu ir pienākusi diena, kad pirmā instance, Rīgas apgabaltiesa, paziņos spriedumu – vai Lembergs, viņa dēls Anrijs un uzņēmējs Ansis Sormulis vainīgi inkriminētajos noziegumos. Mēs atskatīsimies, kas pa šiem gadiem tiesas zālē ir noticis.
Aizturēšana
Trešdienas rītā, kad Lembergs tika aizturēts, viņš bija ceļā no Ventspils uz Rīgu. Viņa galamērķis, kā vēlāk teica advokāti, bija prokuratūra. Taču pusceļā, ap pulksten 8.30, viņa auto apturēja policija. Kriminālprocess, no kura vēlāk izdalīja šo Lemberga lietu, tika sākts 2005. gadā. Tajā izmeklēja iespējamos Ventspils amatpersonu noziegumus.
Pēc Lemberga aizturēšanas lemšana par drošības līdzekli bija ilga. Un neparasta.
Kādā brīdī Lembergs brīvi pastaigājās pa tiesas gaiteņiem, sarunājās ar kādu pa telefonu. Izklausījās, ka viņš ar kādu apspriež basketbola spēles rezultātus.
Mediji todien ziņoja, ka tiesnesis, kurš lēma par apcietinājuma piemērošanu, izsludinājis ilgāku pārtraukumu, lai iepazītos ar visiem materiāliem, kurus cēla galdā prokuratūra. Lembergs savu aizturēšanu, kā ierasts, skaidroja ar politiku.
Tā notika laikā, kad tā laika valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija apturējusi ar valsts drošību saistīto likumu grozījumu izsludināšanu. Viņa divas dienas iepriekš izteica aizdomas, ka šīs izmaiņas likumos ir saistītas ar oligarhu, partiju un aiz tām stāvošo personu interesēm. Neoficiāli tika uzskatīts, ka šie vārdā neminētie oligarhi ir Andris Šķēle, Ainārs Šlesers un Aivars Lembergs.
“Arī pārējie divi kungi, kuru vārdi pagājušajā sestdienā izskanēja, var būt nākamie,” todien prognozēja Lembergs. Viņa pareģojums nepiepildījās, un uz Stabu ielas izolatoru, kur vēl tad atradās Valsts policija, KNAB darbinieki konvojēja tikai viņu.
Prokurors Krišjānis Rudzītis apcietinājumu pamatoja ar iespēju, ka brīvībā Lembergs varētu kavēt lietas izmeklēšanu, ietekmēt lieciniekus un izvairīties no izmeklēšanas.
No izolatora Lembergu bija plānots nogādāt Rīgas Centrālcietumā, bet advokātu apņēmība Lembergu divas dienas pēc apcietināšanas noveda Matīsa cietumā. Viņam Izmeklēšanas nodaļā tika sagatavota divvietīga kamera, un tajā visu drošības līdzekļa laiku Lembergs uzturējās viens.
Drošības līdzeklis apcietinājums tika pārsūdzēts sešas reizes.
14. marta tiesas lēmumu pārsūdzēja gan Lembergs, gan viņa advokāts Jānis Grīnbergs. Lembergs apcietinājumā bija pavadījis 13 dienas, kad tiesa izskatīja lūgumu par drošības līdzekļa maiņu. Advokāts pauda bažas par klienta veselības stāvokli – holesterīna līmenis Lemberga asinīs trīs reizes pārsniedzot pieļaujamo normu un atrašanās cietumā var tikai pasliktināt situāciju.
Advokāts piedāvāja citus, ar brīvības ierobežošanu nesaistītus drošības līdzekļus, piemēram, drošības naudu. Lembergs par savu brīvību bija gatavs maksāt pat 100 000 līdz 200 000 latus. Tiesa lūgumu noraidīja un Lembergu paturēja apcietinājumā. Šis lēmums arī tika pārsūdzēts. Līdz ar to drošības līdzekļa lietu tiesa atkārtoti skatīja 23. aprīlī. Arī pēc tās Lembergs tiesu pameta, saslēgts rokudzelžos.
Arī šis lēmums tika pārsūdzēts. Nākamā tiesas sēde par drošības līdzekli bija 14. maijā, kad Lembergs aiz restēm bija pavadījis jau divus mēnešus. Lūgums atkal noraidīts.
12. jūnijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atkal saņēma lūgumu Lembergu atbrīvot pret drošības naudu, bet arī šis mēģinājums izgāzās. Bija skaidrs, ka Jāņus Lembergs svinēs aiz restēm.
Un tad 10. jūlijā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese Tamāra Broda pieņēma Lembergam tīkamāku lēmumu. Apcietinājums tika aizstāts ar mājas arestu.
Lembergs tika atbrīvots tiesas zālē un atbalstītāju ielenkumā devās uz autobusu, kurš viņu nogādāja Ventspilī, deklarētajā dzīvoklī.
Ar šo drošības līdzekli nebija mierā prokuratūra. Lēmums tika pārsūdzēts trīs reizes. Bet mājas arestu atcēla vien 2008. gada 22. februārī. Lembergs tika atbrīvots no mājas aresta, bet ierobežojums tikties ar konkrētu personu loku un tuvoties noteiktiem objektiem netika mainīts. Kad lieta nonāca tiesā, prokuratūra, norādot uz Lemberga vēlmi kavēt tiesu, vairākkārt lūdza mainīt piemēroto drošības līdzekli, bet tas nenotika.
Apsūdzība
Prokuratūra Lembergam uzrādījusi apsūdzību:
- par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, ja tas saistīts ar kukuļa izspiešanu;
- par naudas atmazgāšanu trīs epizodēs vairāk nekā desmit miljonu latu apmērā;
- kā arī par to, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi a/s “Latvijas kuģniecība”.
Lembergs apsūdzēts par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros, ja tā saistīta ar kukuļa izspiešanu, periodā no 1994. gada beigām līdz 1995. gada februārim. Šajā apsūdzībā ir divas epizodes. Trīs epizodēs viņš apsūdzēts par noziedzīgā kārtā iegūtu naudas līdzekļu legalizāciju. Viena no epizodēm ir par kukuļa izspiešanas rezultātā iegūtu naudas līdzekļu un citas mantas legalizēšanu, kas izdarīta periodā no 1999. gada beigām līdz 2003. gada 22. maijam par kopējo summu 1,5 miljoni latu.
Šīs apsūdzības ir saistītas ar Ventspils uzņēmumiem. Piemēram, ir aizdomas, ka viņš nedeklarēja tādas īpašumtiesības, kas deva pastarpinātu ietekmi a/s “Latvijas kuģniecība”.
Cita apsūdzības daļa ir par a/s “Kālija parks” dibinātājas kompānijas “Multinord AG” akciju pieņemšanu kā kukuli un šīs kukuļņemšanas rezultātā noziedzīgi iegūto naudas līdzekļu un mantas legalizāciju, kas tika pabeigta 2002. gada martā, vairāk nekā sešu miljonu latu apmērā.
Apsūdzības ir uzrādītas arī par uzņēmumu kapitāldaļu izspiešanu no uzņēmējiem Valentīna Kokaļa un Aināra Gulbja.
Vēl Lembergam pārmet noziedzīgā kārtā iegūto naudas līdzekļu legalizāciju periodā no 2000. gada līdz 2006. gada beigām. Tajā skaitā viņš apsūdzēts par to, ka periodā no 2001. gada septembra līdz 2002. gada maijam Lemberga vajadzībām legalizēti 536 000 latu un par viņa piedalīšanos organizētas noziedzīgas grupas sastāvā skaidras naudas nelikumīgā iegūšanā un tās nodošanā fiziskām un juridiskām personām vairāk nekā 5 miljonu latu apmērā.
Lembergs nekad nav atzinis savu vainu izvirzītajās apsūdzībās.
Anrijs Lembergs apsūdzēts par to, ka viņš, personu grupā pēc iepriekšējās vienošanās, kā arī organizētā grupā legalizēja noziedzīgi iegūtus finanšu līdzekļus un citas mantas gandrīz 5 miljonu apmērā.
Tāpat saskaņā ar apsūdzību Anrijs Lembergs esot apzināti veicinājis ar padomiem un norādījumiem un atbalstījis sava tēva noziedzīgās darbības, kuras Aivars Lembergs izdarījis, būdams valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli, veicinot un piedaloties mantiskos darījumos, kuri viņam sakarā ar dienesta stāvokli ar likumu aizliegti, izdarot to mantkārīgā nolūkā un personīgās ieinteresētības dēļ. Tā uzskata apsūdzības uzturētāji.
Savukārt Sormulis apsūdzēts par to, ka viņš apzināti veicinājis, dodot padomus un norādījumus, tas ir, atbalstījis Aivara Lemberga noziedzīgās darbības, par darbību izdarīšanu kukuļdevēja interesēs, ko Aivars Lembergs kā amatpersona varēja izdarīt, izmantojot savu dienesta stāvokli.
Uzņēmējs arī tiek apsūdzēts par to, ka viņš personu grupā lielā apmērā – 4,06 miljonu latu apmērā – legalizēja noziedzīgi iegūtus finanšu līdzekļus un citas mantas, pārkāpjot likumā noteiktās prasības un apzinoties šo līdzekļu un mantas iegūšanas noziedzīgumu, uzskata apsūdzība.
Sormulim apsūdzība arī uzrādīta par to, ka viņš apzināti veicinājis, dodot padomus un norādījumus, tas ir, atbalstījis Aivara Lemberga noziedzīgās darbības.
Tiesa
Lemberga lieta uz tiesu nedevās raiti. 2008. gada vasarā prokurors Juris Juriss lietu nosūtīja Augstākajai tiesai, lai tā noteiktu lietas piekritību. Ivars Bičkovičs, kurš tobrīd bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs, parakstīja rīkojumu nodot šo kriminālprocesu atpakaļ prokuratūrai, lai tā pati izlemtu lietas piekritību.
Tad prokuratūra lietu kā īpaši sarežģītu nosūtīja Rīgas apgabaltiesai.
Sākotnēji tā nonāca uz tiesneses Iveras Vīgantes galda. Taču viņa sevi no lietas izskatīšanas atstatīja. Šo lēmumu viņa pamatoja ar to, ka viņas vīrs Māris Vīgants, būdams Rīgas Centra rajona tiesas tiesnesis, iepriekš lēmis par Lemberga drošības līdzekli. Tad lieta nonāca pie tiesneša Borisa Geimana. Taču viss nevedās tik raiti un tika nolemts, ka tiesas sastāvs ir jāpaplašina. Lietas sarežģītības dēļ to izskatīja trīs tiesneši – Boriss Geimans, Irīna Jansone un Ligita Kuzmane, noteikts arī rezerves tiesnesis – Ārija Ždanova.
Tas darīts, lai gadījumā, ja kādam tiesnesim slimības vai citu iemeslu dēļ tiesa jāpamet, lieta nav jānodod jaunam sastāvam un jāsāk skatīt no jauna, bet ir rezerves tiesnesis, kurš var aizstāt “kritušo”.
Drīz vien pēc lietas nonākšanai tiesā Lembergs vērsās pret prokuroriem, iesniedzot prasību par nepilnu 400 000 latu kaitējuma kompensācijas piedziņu no trim prokuroriem – Jura Jurisa, Ilgas Paegles un Jāņa Ilstera, kā arī uzņēmēja Aināra Gulbja.
Viņš prokuroriem un uzņēmējam pārmeta privātu telefona sarunu publiskošanu un veselības stāvokļa datu izpaušanu.
Lembergs prasību pamatojis ar privātās dzīves noslēpuma, viņa un uzņēmēja, a/s “Latvijas Neatkarīgā Televīzija” ģenerāldirektora Andreja Ēķa privātas telefona sarunas – prettiesisku izpaušanu kriminālprocesā neiesaistītām personām un tās publiskošanu. Tāpat prasība pamatota ar sensitīvu datu izpaušanu, jo tikusi izpausta informācija par viņa veselības stāvokli, kā arī veikto medicīnisko izmeklējumu rezultātiem.
Tiesas pieteikumā norādīts, ka ar kriminālprocesa virzītāja – prokurora Jurisa 2008. gada 1. augusta lēmumu krimināllieta nodota tiesai. Vienu dienu pirms konkrētā lēmuma – 2008. gada 31. jūlijā – prokurori Ilga Paegle un Ilsteris, izpildot prokurora Jurisa uzdevumu, izsniedza kriminālprocesā par cietušiem atzītām personām, tostarp uzņēmējam Gulbim, sensitīvus datus par privātās dzīves noslēpumu. Cietušajiem bez jebkādiem ierobežojumiem tika izsniegti gan sensitīvi dati par veselības stāvokli, slimību diagnozēm un medicīnisko izmeklējumu rezultātiem, gan arī privātas telefonsarunas atšifrējums, norāda Lembergs. Savukārt Gulbim Lembergs pārmeta, ka viņš šīs ziņas izplatījis tālāk.
Prokurori, kuri valsts vārdā uzturēja apsūdzību šajā krimināllietā, uzskatīja, ka tas ir Lemberga mēģinājums viņus ietekmēt.
Šī tiesvedībā beidzās salīdzinoši nesen. 2017. gada 28. janvārī stājās spēkā Lembergam nelabvēlīgs spriedums.
Proti, izejot visas tiesu instances, prasība pret prokuroriem un Gulbi tika noraidīta.
Lietas iztiesāšanas laikā Lembergs neskaitāmas reizes pieteica noraidījumu prokuroriem, arī tiesai. Savukārt Lembergs un viņa aizstāvji sodīti par apzinātu lietas izskatīšanas vilcināšanu.
Tiesas sniegtās ziņas liecina, ka Aivaram Lembergam tiesa trīs reizes piemēroja procesuālās sankcijas – naudas sodu par izvairīšanos sniegt liecības pēc būtības jau pēc tam, kad viņam vairākkārt bija izteikti brīdinājumi, aicinot sniegt liecības pēc būtības.
Aivara Lemberga aizstāvjiem tiesa daudzkārt izteica brīdinājumus par procesa novilcināšanu, ļaunprātīgi izmantojot savas tiesības, kā arī Aivara Lemberga aizstāvjiem ir vairākkārt izteikti brīdinājumi par tiesas rīkojumu nepildīšanu un par procesuālo pienākumu nepildīšanu. Zvērinātiem advokātiem Mārim Grudulim tādi bija divreiz, un Genādijam Ivankinam tiesa piemēroja procesuālo sankciju – brīdinājumu, un informācija par to tika nosūtīta Latvijas Zvērinātu advokātu padomei.
Tiesa ir izteikusi brīdinājumus arī zvērinātiem advokātiem Raimondam Krastiņam un Irīnai Kaukei.
Tiesa saka, ka nevar pateikt, cik daudz liecinieku tiesas sēdēs uzklausīts. Var pieļaut, ka vieni no svarīgākajiem ir uzņēmēji – Gulbis un Kokalis. Viņi procesā atzīti par cietušajiem. Kokalis kādā no tiesas sēdēm liecināja, ka pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā bijis VAS “Ventspils nafta” juriskonsults, bet viņa dzīvesbiedre Aija Kokale – viena no SIA “Puses” juridiskajām īpašniecēm. Starp pārējiem juridiskajiem īpašniekiem bijuši toreizējā “Ventspils naftas” direktora Jāņa Blaževiča brālis Ernests Blaževičs, kā arī Mamerts Vaivads un Uldis Pumpurs. Visi šie kungi figurē Lemberga lietā. Kokalis tiesā liecināja, ka Lembergs, uzzinot, ka SIA “Puses” patieso īpašnieku vidū ir Kokalis un Blaževičs, pieprasījis nodrošināt arī viņa dalību šajā sabiedrībā. Ja nē, tad mērs solījis izmantot savas pilsētas mēra pilnvaras, lai nelabvēlīgi ietekmētu uzņēmuma darbību, liecināja uzņēmējs.
Kokalis liecināja, ka atradis veidu, kā nosargāt uzņēmumu un nodrošināt Lemberga it kā pieprasītās tiesības uz kapitāla daļām. Proti, nopirkta kāda Panamā reģistrēta kompānija, kuras kapitāla daļas nodotas arī Ventspils mēram, bet pēc tam šis ārzonas uzņēmums kļuvis par SIA “Puses” dalībnieku.
Rezultātā Lembergs ieguvis slēptas īpašumtiesības uz 20% SIA "Puses" pamatkapitāla, tā tiesā stāstīja Kokalis.
Gulbis tiesā liecināja, ka laika posmā no 1994. gada sākuma līdz 1995. gada maijam Lembergs no viņa izspiedis 38 a/s “Kālija parks” līdzīpašnieces – Šveices kompānijas “Multinord AG” – akcijas, kuru nominālvērtība bijusi 1000 Šveices franku par vienu akciju.
Gulbi tiesai ilgstoši neizdevās nopratināt, jo viņš vairākkārt neieradās uz tiesu.
Starp svarīgiem lieciniekiem bija arī Šveices advokāts Rūdolfs Meroni, kuram nonākšana šajā kompānijā ir savā ziņā kurioza. Izskanējusi versija, ka Ventspils uzņēmēji, arī Lembergs, nejauši uzgājuši Meroni biroju.
Meroni, kuram sākotnēji bija uzticēts glabāt procesā arestēto mantu, tika pratināts slēgtā tiesas sēdē. Pret viņa liecībām iebilda abi Lembergi, sakot, ka Meroni bija un joprojām uz to brīdi bija viņu advokāts.
Domājams, ka Meroni liecināja par viņam zināmo par Lembergu un viņa ģimeni kā dažādu aktīvu patiesajiem labuma guvējiem un īpašniekiem.
"Es aizliedzu jums, mans advokāt, izpaust jebkādu informāciju, dokumentus un faktus, ko esat ieguvis, pildot mana advokāta pienākumus!" Lembergu pirms Meroni pratināšanas citēja portāls “Ir.lv”.
Meroni tiesai atzina, ka attiecībās ar Lembergu ģimeni galvenokārt sniedzis finanšu starpnieka pakalpojumus un tikai atsevišķos gadījumos nodrošinājis juridisko palīdzību. Tiesa nolēma Meroni nopratināt, bet slēgtā tiesas sēdē.
Tiesā liecinieka statusā pratināts vēl kāds advokāts – Mārtiņš Kvēps. Viņš liecināja par Ventspils tranzītbiznesa shēmām un tā aizkulisēm kopš 1999. gada. Kvēps bija a/s "Ventbunkers" padomes loceklis, darbojies arī “Ventspils naftas” padomē un no 2007. gada bijis a/s “Latvijas Naftas tranzīts” padomes priekšsēdētājs.
Kad Kvēps stāstīja par "Ventbunkera" īpašniekiem, prokurori viņam vaicāja, kāpēc kompānijas patiesā labuma guvēji slēpās, izmantojot dažādas ārzonā reģistrētas kompānijas. Kvēps liecībās pieļāva, ka, visticamāk, konkrētās personas vienkārši nevēlējās plaši afišēt savu vārdu. Piemēram, Šveices advokāts Rudolfs Meroni esot juties drošāk, ja viņam pastarpināti piederošie uzņēmumi atradušies rietumvalstu jurisdikcijā.
Divus gadus pirms sprieduma pasludināšanas veselības stāvokļa dēļ Lemberga krimināllietas iztiesāšanā nolēma nepiedalīties tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Boriss Geimans. Par sastāva priekšsēdētāju izraudzīta tiesnese Jansone.
Veselības ķibeles piemeklēja arī Lemberga advokātu Raimondu Krastiņu. Pēc prokuroru debatēm, kad vārds bija jāsaka aizstāvībai, tiesā tika saņemta Lemberga aizstāvja Raimonda Krastiņa paziņojums par neiespējamību turpināt realizēt aizstāvību.
Savukārt Lembergs paziņoja, ka viņa aizstāvību neveiks arī pārējie viņa aizstāvji – Irina Kauke un Aldis Alliks. Tiesa deva Lemergam laiku noslēgt vienošanos ar jaunu aizstāvi, bet noteiktajā laikā viņš to nebija izdarījis.
Tāpēc tiesa Lembergam nozīmēja valsts aizstāvi – advokātu Genādiju Ivankinu. Tiesas debašu vidū, kad jaunais aizstāvis teica runu, Lembergs pieteica noraidījumu viņam.
Taču tiesa uzskatīja, ka tādējādi Lembergs vilcina procesu un noraidījumu advokātam nepieņēma. Ar to viss nebeidzās. Lembergs paziņoja, ka par savu jauno aizstāvi izraudzījies advokātu Māri Gruduli. Tiesa norādīja, ka netic Lembergam, un pieļāva, ka advokātu nomaiņa varētu būt mēģinājums vilcināt tiesas procesu.
Tieši šo apsvērumu dēļ tiesa nolēma, ka Ivankins paliks kā Lemberga pamata advokāts, savukārt Grudulis varēs lasīt debašu runu.
Pirms šīm rokādēm ar debašu runu uzstājās prokurori. Debašu runa ilga divus mēnešus. Runājot par sodu, prokurori tiesu lūguši Lembergam piemērot astoņu gadu ilgu brīvības atņemšanu ar mantas konfiskāciju, kā arī naudas sodu 150 minimālo mēnešalgu jeb 64 500 eiro apmērā.
Anrijam Lembergam prokuratūra lūdza piemērot brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem un sešiem mēnešiem, konfiscējot mantu, savukārt Sormulim – brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem un mantas konfiskāciju.
Aivaru Lembergu prokuratūra pēc sprieduma nolasīšanas lūdza apcietināt tiesas zālē, kas mantisku noziegumu gadījumā ir netipisks lūgums.
Kopumā šajā kriminālprocesā 12 gadu laikā notikušas 770 tiesas sēdes. Taču mediju aprēķini liecina, ka kopš 2009. gada 20. augusta, kad Rīgas apgabaltiesa paplašinātā sastāvā no jauna sāka šīs lietas iztiesāšanu, līdz 2021. gada 11. februārim kopumā bija nozīmētas 1483 tiesas sēdes.
Nav šaubu, ka pēc pirmās instances sprieduma, neatkarīgi no rezultāta, šajā lietā sekos tiesvedība apelācijas instancē.
