Latvijas televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” veiktajā eksperimentā, vairāk nekā 15 dažādās iestādēs un uzņēmumos runājot tikai krieviski, visi arī centušies atbildēt krieviski, nesaņemot nevienu aizrādījumu, ka derētu runāt valsts valodā.
Raidījums līdz ar to arī secina, ka dzīvojot pat tik latviskā pilsētā kā Cēsis, vajadzība pēc latviešu valodas praktiski nav. Raidījuma žurnālistei, uzdodoties par Daugavpils avīzes reportieri, bez skubināšanas krieviski atbildējis arī Cēsu novada vadītājs Jānis Rozenbergs („Vienotība”).
Šonedēļ, 18.februārī apritēja divi gadi kopš Latvijā notika referendums par krievu kā otru valsts valodu. Toreiz pret šādu iniciatīvu nobalsoja trīs ceturtdaļas balsojušo Latvijas pilsoņu jeb 74,8%. Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš gan skaidri tā arī nepateica, kā referendumā balsojis pats, gadu vēlāk referendumu novērtēja kā ieguvumu – esot paplašinājusies latviešu valodas apgūšanas iespējas, audzis arī ieguldījums latviešu valodas stiprināšanā.
Raidījuma žurnāliste, uzdodoties par daugavpilieti, kas plāno pārcelties uz Cēsīm, apmeklēja Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāli, Cēsu Pastariņa sākumskolu, Cēsu novada domi, prokuratūru, ģimenes ārstus, Cēsu poliklīniku, Cēsu bibliotēku, kā arī vairākas privātas iestādes – aptiekas, grāmatnīcu, apģērbu veikalus un kafejnīcu. Visur uz jautājumiem krieviski, viņai atbildēja krieviski, lai arī visās pašvaldības un valsts iestādēs, sarunai sākoties, tika norādīts, ka runātāja nāk no Daugavpils.
Raidījuma diskusijas daļā Cēsu mērs Rozenbergs šādu pretimnākšanu skaidroja ar to, ka visas iestādes centušās nākt pretim žurnālistei, un pašvaldības politika esot tāda, ka cilvēkam jāpalīdz tajā valodā, kādā runā viņš.
Ja vien cilvēks nav komersants pats, vienīgais, kas varētu radīt daļējas neērtības, dzīvojot Cēsīs un nezinot latviešu valodu, ir algota darba atrašana, secina raidījums. Vakanču Cēsīs nav daudz, taču latviešu valodas zināšanas tiek prasītas teju visos darba piedāvājumos.
Tiesa, ja nepretendē uz darbu, kas būtu ciešā saskarsmē ar citiem cilvēkiem, arī ar to tomēr nav lielas problēmas. Piemēram, no miesnieka vai virtuves darbinieka tiek prasītas latviešu valodas zināšanas vien zemākajā līmeni, kas nozīmē saprast pašu darba sludinājumu un atpazīt, kurās ailēs ir jāieraksta vārds un uzvārds.
Savukārt, ja pretendē uz ko vairāk, tad latviešu valodas nezinātāji nonāk vienādās pozīcijās ar tiem, kas nezina krievu valodu. Piemēram, veikals „Maxima” Cēsīs piedāvā darbu kasieriem, bet līdzās latviešu valodai, prasa zināt arī krievu.
Arī Cēsu novada dome, meklējot sociālās palīdzības organizatorus, kā vienu no prasībām izvirza teicamas latviešu un krievu valodas zināšanas. Cēsu novadā 85% iedzīvotāju ir latvieši. Rozenbergs nemācēja izskaidrot, kāpēc šajā darba piedāvājumā tiek prasītas krievu valodas zināšanas.
Nodarbinātības valsts aģentūra, kurā saplūst darba sludinājumi, šobrīd neapkopo tādu statistiku, kas ļautu secināt, kā mainījušās darba devēju prasības pēc krievu valodu zināšanām. Tajā pašā laikā viņi atzīst, ka apkalpojošā sfērā, kā arī vadošajos amatos šāda prasība kļuvusi par normu.
Viens no lielākajiem privātajiem darba sludinājumu portāliem “CV Online” savukārt vērtē, ka krievu valodas zināšanas labā vai teicamā līmenī tiek prasītas gandrīz katrā otrajā va trešajā darba piedāvājumā.
Tātad, neraugoties uz referenduma rezultātiem, faktiskā situācija dzīvē Latvijā uzrāda divvalodību, proti, līdzvērtīgu latviešu un krievu valodas pastāvēšanu.
