Atkal jāiemācās ikdienas lietas
Viens no deinstitucionalizācijas mērķiem ir pansionātu iemītniekiem piedāvāt sākt pastāvīgu dzīvi. Šādi grupu dzīvokļi jau deviņus gadus darbojas Rīgā.
Piecu bērnu mamma Inese Allažu pansionātā nodzīvoja vairāk nekā 14 gadus. Tagad Inese strādā šūšanas darbnīcā un beidzot dzīvo savu dzīvi Bolderājā. “Beigās bija tā, ka es nedomāju, ka jebkad tikšu ārā un atkal dzīvošu savu dzīvi,” saka Inese.
“Visgrūtāk, ka nevarēju tikt pie bērniem. Pansionātā uzzināju, ka viņi adoptēti uz Zviedriju. Es domāju, ka nekad vairs viņus neredzēšu!,” stāsta sieviete. Pēc pārcelšanās uz grupu dzīvokli Inese četras reizes viesojusies Zviedrijā. Arī tagad viņa krāj naudu, lai izdotos apciemot mazbērnus: “Vajag rēķināt, jādraudzējas ar matemātiku. Mums mācīja, kā sarēķināt savu budžetu, plānot.”
Inese strādā šūšanas darbnīcā, vienmēr piesakās uz kartupeļu talku un pati vāra ziemai ievārījumus.
Zāles pamatdiagnozei apmaksā valsts, un Inese tās lieto regulāri, katru vakaru. Tā ir viena no stigmām jeb aizspriedumiem – kā cilvēki ar garīga rakstura vai citiem traucējumiem domā dzīvot sabiedrībā un kurš garantēs pārējo drošību. Tieši tādēļ katru centra iemītnieku izvērtē ekspertu komisija, kas arī pieņem lēmumu – viņš var vai nevar dzīvot šādi.
Šūšanas darbnīcā jau top sniegavīri Ziemassvētku tirdziņam.
Renātei šī atgriešanās deva iespēju ne vien šeit strādāt, bet arī ceļot – bijusi Itālijā un Horvātijā. Pirms tam mācījās, kā iedarbināt veļas mašīnu, kā cept.
“Mazgāšana ar mašīnu, gatavošana, viss bija aizmirsies, jo dzīve pansionātā ir viegla. Nekas gandrīz nav jādara,” atzīst Renāte. Pēc Slokas pansionāta nonākusi pusceļa mājā Allažos viņa satika arī savu dzīvesdraugu.
Gaida iespēju dzīvot ārpus pansionāta
Šie grupu dzīvokļi atvērti pirmās deinstitucionalizācijas laika – 2007.gadā.
“Kustības par neatkarīgu dzīvi” pārstāvji uzskata, ka patiesībā Latvijā viss notiek pārāk gausi un šādiem dzīvokļiem būtu jābūt katrā pašvaldībā.
Jau pašlaik esot daudz ģimenes, kas gaida grupu dzīvokļus.
Vienā no tādām mājām ir 24 grupu dzīvokļi. Darbnīcās – veļas mājā un šūšanas darbnīcā – strādā 20 cilvēku. Ne visi ir dzīvokļu iemītnieki, šurp strādāt nāk arī citi, kas dzīvo ar vecākiem vai saņēmuši sociālo dzīvokli no pašvaldības.
“Kustības par neatkarīgu dzīvi” valdes locekle Tamāra Vahļina uzskata, ka iespēju dzīvot ārpus pansionāta pelnījis katrs. Dzīve dažos pansionātos joprojām ir tik kolektīva, ka ne tikai bikses un svārki, bet pat veļa pēc mazgāšanas var tikt atdota kādam citam.
“Vai kādam no mums gribētos dzīvot istabā ar vēl četriem cilvēkiem, kur lēmumus vispār pieņem citi? Ne tu pats. Tā ir liela iespēja un arī liela atbildība pašvaldībām,” saka Tamāra.
Pārliecina pašvaldības par izmaiņām
Aprūpes centra “Kalkūni” liktenis pašlaik ir neskaidrs. Allažu pansionāts jau slēgts. Kārta “Teikai”, kuras iemītnieki dosies gan uz Ezerkrastiem, gan Baldoni. Bet pirms tam gan Baldonē pamatīgi jāuzlabo pakalpojums.
“Galvenais rezultāts ir 2700 klientu, no kuriem 700 jāpāriet uz dzīvi pašvaldībā. Viņiem jāatgriežas sabiedrībā, tas ir galvenais mērķis,” saka Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs.
Labklājības ministrijā šobrīd galvenokārt norit darbs ar pašvaldībām, lai pārliecinātu to vadītājus par šo izmaiņu jēgu. Tāpat cer lielu daļu aprūpes pakalpojumus deleģēt nevalstiskām organizācijām, kam šādu centru izveide ir aicinājums un sirds darbs, nevis ar noteikumiem diktēts uzdevums.
“Mums ir viens rādītājs – neviens no mūsu klientiem neizteica vēlmi atgriezties atpakaļ pansionātā,” uzsver Tamāra.
ERAF un citu fondu finansējums šādu pakalpojumu izveidei ir 92 miljoni eiro. Par šo naudu paredzēts gan iekārtot grupu dzīvokļus, gan radīt darba vietas cilvēkiem, kas diagnožu un birokrātijas dēļ pagaidām mīt institūcijās.
