ĪSUMĀ:
- Rīgas apgabaltiesa attaisnojusi visus digitālās televīzijas lietā apsūdzētos.
- Spriedumu vēl iespējams pārsūdzēt Augstākajā tiesā.
- Prokurors spriedumam nepiekrīt un sauc to par tendenciozu.
- Apsūdzētie gandarījumu nepauž garā procesa dēļ.
Digitālās televīzijas krimināllietā gandrīz 14 gadu laikā bijuši četri tiesas spriedumi. Iepriekš pirmo divu instanču tiesas atzina, ka krāpšana ir notikusi un vairākas personas atzina par vainīgām. Savukārt pagājušā gada rudenī Augstākā tiesa spriedumu atcēla, jo apelācijas instance nepareizi aprēķinājusi nodarītos zaudējumus un arestētās mantas īpašniekam nav nodrošinājusi tiesības uz aizstāvību. Tagad, lietu pārvērtējot vēlreiz apelācijas instancē, tiesa visus apsūdzētos attaisnojusi.
Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija - tiesneses Aina Nicmane, kā arī tiesneses Iveta Brimerberga un Daiga Kalniņa - norādīja, ka attaisnojoša sprieduma taisīšanas pamats ir Kriminālprocesa likuma 519. panta 1.punkts, jo tiesa nekonstatēja apsūdzēto izdarītajos nodarījumos noziedzīga nodarījuma sastāvu.
Tiesa plašākus komentārus sniegs pēc pilna sprieduma sastādīšanas. Tā datums ir noteikts 26. jūlijā, tomēr lietas apjoma un juridiskās sarežģītības dēļ pilna tiesas sprieduma pieejamība var tik pagarināta.
Spriedumu vēl varēs pārsūdzēt kasācijas kārtībā.
Prokurors Monvīds Zelčs tiesas lēmumu sauca par dīvainu, taču neizslēdza, ka zināma loma varētu būt arī tam, cik nesamērīgi ilgi konkrētā lieta izskatīta.
"Protams, ir dīvaini, maigi izsakoties, ka tik kategorisks un tendenciozs spriedums ir šajā lietā. Es to saistu visdrīzāk ar Senāta lēmumu, lai gan Senāts runāja tikai par atsevišķiem jautājumiem un daļā atcēla spriedumu. Bet nu, viņš bija tāds ar ļoti daudziem jautājumiem. Acīmredzot, tiesa ir pārvērtējusi. Nu es tā pieņemu – ir pārvērtējusi visu un izdarījusi tādus secinājumus, kas man gan rada diezgan lielu izbrīnu, ka tas ir tik kardināli negatīvs apsūdzībai. Tur jau bija celtas apsūdzības par vairākiem nodarījumiem – gan par krāpšanu, gan par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, gan par legalizāciju.
Tagad tiek pateikts, ka nekas šeit netiek saskatīts, nav nekāda nodarījuma sastāva, neviena persona, kas tur bija apsūdzēta, kopumā bija deviņas... Tam nu gan es, ja man tā šodien jautā, nevarētu piekrist. Nē. Kategoriski nē!
Es, protams, pieņemu, ka tur varētu būt daudzi un dažādi faktori, kas pie tā noveduši. Arī viens no tiem, ka lieta tiek skatīta tik ilgi," stāstīja Zelčs.
Digitālās televīzijas krimināllietā tās pirmssākumos tika apsūdzēti Andrejs Ēķis, Jurģis Liepnieks, Jānis Loze, Harijs Krongorns, Gints Bandēns, Guntars Spunde, Māris Pauders, Mārtiņš Kvēps, Jānis Svārpstons, Jānis Zips, Juris Ulmanis, Ināra Rudaka, Alfrēds Janevics, Jānis Plūme un Uldis Kokins.
"Nekā no tā, ko politisku iemeslu dēļ Ministru prezidents Einārs Repše toreiz paziņoja, ka šeit ir notikusi afēra, ka šeit kādam ir nodarīti zaudējumi, ka ir bijis kaut kāds neizdevīgs līgums ar Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru, tas viss nav taisnība, un to tiesas beigās mēs esam arī konstatējuši. Mēs to apgalvojām no pirmās dienas," pauda Liepnieks.
Liepnieks pastāstīja, ka ilgās tiesvedības dēļ gandarījuma par iznākumu nav. Līdzīgi atbildēja arī apsūdzētais režisors Andrejs Ēķis. Viņš uzsvēra, ka nekādas krāpšanas “Kempmayer” līgumā nav bijis, kaut gan Ēķis atzīst, ka projekta patiesie labuma guvēji tika slēpti.
“Es domāju, ka tas bija nepareizi. Tīri teorētiski, piemēram, ja es būtu viens pats īpašnieks, nekad tādas lietas arī nebūtu. [..] No šodienas viedokļa mēs dzīvojam pilnīgi citā pasaulē, kurā faktiski nekādi labuma guvēji vairs nav noslēpjami ofšoros. Tas bija tāds laiks, kad cilvēki negribēja parādīt savu uzvārdu, jo visi bagātie bija apriori slikti,” sacīja Ēķis.
Prokurors Monvīds Zelčs atzina, ka, visticamāk, spriedumu pārsūdzēs.
To varēs izdarīt tad, kad lietas dalībniekiem būs pieejams pilns tiesas spriedums un kļūs zināmi tiesas argumenti.
"Digitālgeitas" pirmssākumi
2000. gadā Latvijā tika uzsākts vairākus desmitus miljonus latu vērts digitālās televīzijas projekts, ko bija paredzēts pilnībā ieviest līdz 2006. gadam. Valsts akciju sabiedrība "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC) šim nolūkam izveidoja meitas uzņēmumu "Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs" (DLRTC). Tas savukārt noslēdza vairāk nekā 30 miljonus latu vērtu līgumu ar Lielbritānijas uzņēmumu "Kempmayer Media Limited" un tā meitas uzņēmumu "Kempmayer Media Latvia" par digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā.
Līguma ietvaros DLRTC no "Kempmayer" iepirka digitālās televīzijas apraides iekārtas un dekoderus, ko savukārt firma bija iepirkusi no citiem piegādātājiem.
Lai gan iesaistītās amatpersonas apgalvoja, ka "Kempmayer" realizējuši līdzīgus projektus Īrijā, Vācijā un Singapūrā, vēlāk noskaidrojies – uzņēmumam nav pieredzes šādu projektu ieviešanā un pēdējo gadu tas vispār nebija veicis saimniecisko darbību. Tā bija pastkastītes firma, aiz kuras slēpās nezināmi īpašnieki.
Tika izvirzītas versijas, ka patiesībā aiz šī ārzonas uzņēmuma slēpjas vietējie uzņēmēji, tostarp politiķis Andris Šķēle un LNT vadītājs Andrejs Ēķis. Turklāt vairāki būtiski lēmumi saistībā ar digitālās televīzijas ieviešanu – DLRTC izveidošana, LMT kapitāldaļu nodošana DLRTC, līguma slēgšana ar "Kempmayer" – bija pieņemti bez valdības ziņas.
2003. gadā izmeklēšanu par projektu uzsāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). 2006. gadā kādreizējais premjera padomnieks Jurģis Liepnieks publiski apstiprināja Šķēles saistību ar digitālās televīzijas projektu.
Tāpat 2006. gadā Stokholmas Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesa atzina ar "Kempmayer" noslēgto līgumu par spēkā neesošu, un piesprieda "Kempmayer" atmaksāt 3,8 miljonus latu, kas tika samaksāti, pamatojoties uz līgumu par digitālās televīzijas ieviešanu.
Latvijā tiesā lieta nonāca 2007. gadā, un sākotnēji kopumā tajā apsūdzēti 20 cilvēki.
Tiesāšanās laikā viens no apsūdzētajiem – bijušais Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs Māris Pauders – psihiski saslima. Tāpēc prokurors viņu lūdza atzīt par vainīgu, bet nepiemērot sodu. Savukārt cita apsūdzētā – kādreizējā LVRTC pilnvarniece Ināra Rudaka - nomira.
Neviens no apsūdzētajiem savu vainu neatzina.
KONTEKSTS:
Gala spriedums šajā lietā bija gaidāms 2020. gada rudenī, tomēr Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai.
