Sarkanbaltsarkanu ziedu klēpji šorīt sagūla pie Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Jelgavā. Kā tilts starp cilvēkiem, kas Latviju proklamēja un veidoja, 50 gadus klusībā cerēja, ka tā atkal kļūs brīva, un ar dziesmām un degsmi acīs cēlās, lai to atjaunotu.
Saulains un silts uzausa 21. augusta rīts pirms 30 gadiem. Mierīgām debesīm, bet nemierīgām sirdīm. Tieši šajā dienā pirms 30 gadiem neatkarība, kas bija pasludināta 1990. gada 4. maijā, kļuva par faktu.
Latvijas valsts prezidents Egils Levits: "Pēc pusotra gada, 1991. augustā, kad mūsu valdība tika starptautiski atzīta un divas nedēļas vēlāk arī Padomju Savienība atzina Latvijas neatkarību, tikai tad mēs varējām kontrolēt mūsu valsti, taču pusotrs gads bija lielas nedrošības pilns laiks. Katru brīdi viss varēja aiziet arī citā virzienā, mums bija ļoti jāsakoncentrējas; tauta bija ļoti vienota, lai mēs no neatkarības de jure nonāktu līdz neatkarībai de facto."
Valsts prezidents piedalījās ekumēniskajā dievkalpojumā Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, citas amatpersonas Rīgas Domā, kas par garīgu ceļa rādītāju bija kļuvis arī pirms 30 gadiem.
Daudzi atceras, kā augusta puča dienās Rīgas ielas bija tukšas. Vecrīgā, ap Augstākās Padomes ēku cilvēki pulcējās, bet, piemēram, Brīvības pieminekļa pakāje bija klusa. Šodien valsts augstākās amatpersonas, bijušie Augstākās Padomes deputāti un diplomāti nolika ziedus Latvijas brīvības simbola priekšā.
Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” tika pieņemts ar 111 balsīm PAR. Līdz ar šo likumu juridisko spēku Latvijā zaudēja PSRS likumi un citas valstis varēja atzīt Latvijas neatkarības atjaunošanu.
