Pirms nedēļas demonstrētā statistika liecina – arvien lielāks skaits cilvēku pazīst kādu, kurš saslimis ar Covid-19. Lielākajai daļai gan nav bijusi tieša saskarsme ar šo slimību.
Taču pilnīgi ikvienu no mums jau tagad skāruši valdības noteiktie drošības pasākumi vīrusa izplatības apturēšanai. Tādēļ šoreiz palūkosim, ko sabiedrība domā par šiem ierobežojumiem.
Pēc LTV Ziņu dienesta pasūtījuma pētījumu centrs SKDS aprīļa beigās, maija sākumā veica pētījumu, kurš uzrādīja – valdības noteiktos ierobežojumus par atbilstošiem uzskata 69%, par pārāk vājiem 15%, pārāk stingriem – 10% respondentu.
Novembra sākumā cilvēkus vēlreiz lūdza atbildēt uz līdzīgu jautājumu, un šeit jau paveras krietni citādāka aina. Rudenī ierobežojumus par atbilstošiem sauc vairs tikai 43% respondentu.
Kritiķu skaits ir dubultojies, turklāt abos virzienos: gan to, kas ierobežojumus uzskata par pārāk vaļīgiem, gan to, kas – par pārāk stingriem.
Jāpiebilst, ka pētījums tika veikts novembra sākumā, bet kopš tā laika valdība pieņēmusi virkni jaunu ierobežojumu. Tādēļ šobrīd šie skaitļi, iespējams, atkal mainījušies.
Viedokli, ka ierobežojumi ir pārāk vāji un nepietiekami, biežāk nekā caurmērā pauda sievietes, publiskajā sektorā nodarbinātie vai vispār nestrādājošie. Lielākoties no ģimenēm ar latviešu sarunvalodu un laukos dzīvojošie.
Savukārt to, ka ierobežojumi ir pārāk stingri, biežāk nekā caurmērā norādīja vīrieši, privātajā sektorā nodarbinātie, krievvalodīgie iedzīvotāji un rīdzinieki.
Kā norāda pētījuma autori, tieši šie respondentu profili lielā mērā sniedz atbildi uz jautājumu, kādēļ sabiedrība, vērtējot ierobežojumus, ir tik polarizēta.
“Te mēs redzam, ka publiskais sektors biežāk saka: nē, nē, tie varētu būt vēl stingrāki. Savukārt privātajā sektorā par pāris procentpunktiem vairāk ir tādu, kas saka – ierobežojumi ir pārāk stingri. Jo ļoti daudziem no privātā sektorā strādājošajiem šie ierobežojumi nozīmē, ka viņiem ir problemātiski tikt pie naudas, lai ēstu paši un pabarotu savus bērnus. Kamēr publiskajā sektorā valdība nevienā brīdī nav teikusi: tagad mēs kaut ko atlaidīsim, samazināsim algas un tā tālāk. Protams, tas neattiecas uz visiem – ir tādi, kas arī tur ir pārstrādājušies, bet ļoti daudziem šis karantīnas laiks nozīmē bezmaz vai kā papildu atvaļinājumu klāt. Nevar varbūt aizbraukt uz ārzemēm, bet var mierīgā stilā dzīvoties pa lauku mājām, strādāt attālināti un prasīt vēl stingrākus ierobežojumus.
Savukārt privātajā sektorā strādājošiem, kas cep bulkas vai frizē, viņiem vajag klientus, jo citādi nebūs, ko ēst. Viņiem ir principiāli cits skatījums uz šo lietu.
Un te mēs redzam – laikam ejot, sabiedrība polarizējas. Un tie, kas saka – ierobežojumi ir pārāk stingri, nav dumji vai “Facebook” nozombēti, – tā saka tāpēc, ka ierobežojumi saistīti ar iztikas līdzekļu iegūšanu. Šādu cilvēku īpatsvaram ir tendence pieaugt,” skaidroja SKDS vadītājs, sociologs Arnis Kaktiņš.
Tāpat aptaujā lūdza cilvēkus novērtēt, cik apzinīgi viņi paši ievēro ierobežojumus un kā to dara apkārtējie. Paši savu apzinību respondenti novērtē augstu – vairāk nekā 80% uzskata, ka kopumā ievēro ierobežojumus. Bet par līdzcilvēkiem vērtējums ir skarbāks – tikai nepilni 42% uzskata, ka līdzcilvēki ir tikpat apzinīgi.
Atsevišķi izdalīts to respondentu pašvērtējums, kuri ierobežojumus novērtējuši kā pārāk stingrus un traucējošus. No viņiem 20% atzīst, ka ierobežojumus neievēro, bet 78% to vairāk vai mazāk ievēro pat par spīti tam, ka uzskata par pārāk stingriem.
