Ar jaunu sparu internetā uzvirmo stāsti par cilvēku, kurš nav veicis analīzes, bet saņem pozitīvus rezultātus. Vai par cilvēku, kurš miris no kādas citas kaites, bet mediķi kā nāves cēloni vēlas uzrādīt Covid-19, lai saņemtu naudas prēmiju. Vienojošs aspekts visiem šiem stāstiem – tajos nav pilnīgi nekādu norāžu, kas ļautu pārliecināties par informācijas patiesumu.
To, ka cilvēki izvēlas ticēt anonīmiem apgalvojumiem internetā, apliecina arī SKDS pētījums. Vēl pavasarī oficiālajai informācijai uzticējās 63% respondentu, kas patiesībā bija ļoti labs rādītājs. Tolaik valdības teiktā ieklausījās pat liela daļa no cilvēkiem, kas ikdienā to kritizēja.
Šobrīd uzticīgo skaits sarucis līdz 53%. Bet
to cilvēku skaits, kuri valdības informācijai neuzticas, pieaudzis no 28% līdz 37%.
Ja skatāmies detalizētākus profilus, tad redzams – valdības komunikācijai visvairāk uzticas jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem, latviešu tautības cilvēki, publiskajā sektorā strādājošie, kā arī cilvēki ar augstāko izglītību.
Oficiālajai informācijai neuzticas cilvēki ar pamata un vidējo izglītību, krievvalodīgie, cilvēki ar zemiem ienākumiem, kā arī Latgalē dzīvojošie.
Aptaujātie eksperti norāda – pirms steigties vainot interneta troļļus, kas nozombējuši sabiedrību, valdības locekļiem vajadzētu palūkoties arī pašiem uz savām kļūdām. Iespējams, ministri paši grāvuši savu uzticamību.
“Es domāju – tur ir vairākas lietas. Pirmkārt, mēs paši esam redzējuši, ka atšķirībā no pavasara valdības saliedētība un iekšējā solidaritāte gluži vairs nav tāda. Redzam rīvēšanos starp veselības ministri un premjeru un citiem. Kopējā saskaņotība, kas bija pavasarī, ir pazudusi. Bet arī konteksts ir mainījies. Šobrīd ir pavisam citi saslimstības rādītāji, un līdz ar to arī jutīguma pakāpe uz valdības uzvedību ir pilnīgi cita,” skaidroja LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Uz to norādīja arī SKDS vadītājs, sociologs Arnis Kaktiņš: “Ir bijusi virkne epizožu, kas nekādi nav veicinājušas uzticības līmeņa pieaugumu. Kaut vai viens piemērs – stāsts par Rīgas maratonu, kur, ja es pareizi sapratu, eksperti neteica, pat veselības ministre neiebilda un uzskatīja, ka maratons varētu notikt. Bet valdība uzskatīja, ka ir gudrāka par epidemiologiem un teica: nē, šim maratonam nebūt.”
Tātad, rezumējot ekspertu teikto: ja valdība vēlas, lai sabiedrība uzklausītu amatpersonu aicinājumus krīzes laikā “būt vienotiem” un “sekot epidemiologu rekomendācijām”, tad ministriem pašiem vajadzētu savā darbā demonstrēt vienotību un lēmumos ņemt vērā ekspertu ieteikumu. Pretējā gadījumā viņi paši tribīni atdos sazvērestību teorētiķiem.
Gan Veselības ministrija, gan Valsts policija pastāvīgi monitorē sociālajos tīklos izplatītās ziņas, taču uzsākt kriminālprocesu un saukt ziņu izplatītājus pie atbildības var tikai tādos gadījumos, ja izplatītās informācijas rezultātā ir traucēts sabiedriskais miers, kā arī iestāžu vai organizāciju darbs. Tādēļ amatpersonas aicina iedzīvotājus rūpīgi izvērtēt, cik ticamas ir anonīmās ziņas sociālajos tīklos.
“Šāda veida informācija, kas domāta tai sabiedrības daļai, kas nevēlas ticēt realitātei, iespējams, dod cerību, ka patiesībā ir labāk, ka tas viss ir kaut kas izdomāts un nereāls. Taču
tas, ko mums rāda saslimstības dati un slimnīcu dati par pacientiem, diemžēl apliecina, ka skarbā realitāte ir ikdiena.
Tādēļ aicinu ikvienu rūpīgi ievērot visus nosacījumus, kas ir epidemioloģiski pamatoti,” sacīja Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders.
