Savukārt vismazāk atgriezties dzimtenē alkst tie, kas ieguvuši augstāko izglītību vai sasnieguši pensijas vecumu. Tomēr pašreizējie normatīvi materiālu palīdzību paredz tikai tiem, kas valsti pametuši līdz neatkarības atgūšanai. Savukārt pirms divarpus gadiem pieņemtajam reemigrācijas plānam ir tikai deklaratīva nozīme, turklāt tas spēkā stājās tikai šogad.
Tikai 15% no aizbraukušajiem plāno atgriezties Latvijā piecu gadu laikā pēc valsts pamešanas.
Tikpat daudzi to pieļauj vecumdienās, gandrīz puse jeb 40% atgrieztos, ja tam būtu apstākļi, bet vēl trešdaļa dzimtenei pateikuši "nē". Pamest ārvalstis visvairāk mudina ģimene un draugi, ilgas pēc dzimtenes un pienācīgs darbs Latvijā.
Savukārt atgriezties attur tas, ka šeit nav pieņemama darba un sociālā atbalsta, turklāt dzīve jau iekārtota svešumā. Tā secināts pusotru gadu ilgā Latvijas Universitātes pētījumā, ko ceturtdien Saeimas cilvēktiesību un migrācijas komisiju kopsēdē prezentēja pētniece Inese Šūpule.
"Galvenā iespēja ir atrast darbu un, ja ir iespējams atrast darbu, tad tiek atrisinātas visas problēmas. Kad viņi salīdzina abu valstu labklājības sistēmas, tad minimālās algas tajās valstīs ir pavisam savādākas, nekā pie mums. Viņi atzīst, ka problēma ir mājokļu nodrošinājums - īpaši tiem, kas atgriežas Rīgā vai citās lielajās pilsētās. Katrā ziņā mājokļu īres tirgus ir ļoti dārgs," saka Šūpule.
Pašreizējais Repatriācijas likums palīdzēt ļauj tikai tiem, kas Latviju pametuši līdz 1990. gadam. Ap 150 cilvēku ik gadu izmanto iespēju sešus mēnešus saņemt 250 eiro pabalstu, līdz 500 eiro par atgriešanās ceļa izdevumiem un nepilnus simt eiro latviešu valodas apguvei.
Tagad Saeima domā grozīt likumu, palīdzību paredzot arī nesenajiem izbraucējiem. Tāpēc deputātiem jāizšķiras, cik ilgs laiks tautietim būtu jāpavada ārzemēs, lai atgriežoties pretendētu uz speciāliem pabalstiem. Izaicinājumus uzskaita migrācijas lietu komisijas vadītājs Ilmārs Latkovskis no Nacionālās apvienības. "Nav jēgas apmaksāt biļeti un kofera atvešanu, ja viņiem te nav darba un ja viņiem tālāk maksā tikai materiālos pabalstus (..)," sacīja Latkovskis.
Tikmēr «Vienotības» deputāts Andrejs Judins ar jautājumu pētniecei Šūpulei ilustrēja, ka pabalsti nebūs noteicošais, lai kāds atgrieztos Latvijā. "Mums katram ir savi pieņēmumi un, šķiet, ja mēs pieņemsim likumu, tad situāciju var mainīt. Deputātiem patīk domāt, ka atkarībā no tā, kā viņi balsos, dzīve mainīsies. Vai ir pamats domāt, ka, maksājot dažus pabalstus, viņi sāks krāmēt čemodānus vai arī tas neko neietekmēs?" jautāja Judins. Šūpule atzina, ka materiālie apstākļi nebūs noteicošie.
Tāpēc pašlaik deputāti likumu grozīt grasās tikai ar mērķi aizbraukušajiem raidīt signālu, ka viņi tiek gaidīti mājās. Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa («Vienotība») gan uzsver, ka bez naudas repatriācijas lietas īstenot nevarēs, par ko liecina jau pašreizējais krietni teorētiskais reemigrācijas plāns. "Runāt par ideju, nerunājot par naudu, nevar. Taču var deleģēt citas tiesības. Piemēram, dot tiesības pašvaldībām piešķirt dzīvokļus, ja tās to var darīt (..)," sacīja Siliņa.
Pagaidām nekas neliecina, ka deputāti ar Repatriācijas likuma grozīšanu steigsies. Uz izlēmīgu rīcību gan var piespiest Lielbritānijas kā lielākās mūsu tautiešu mītneszemes plāns būtiski samazināt sociālos labumus iebraucējiem.
Tomēr gan Saeimas Pilsonības, gan Cilvēktiesību komisijas deputāti vēlas panākt, lai repatrianta statuss uz jaunā emigrācijas viļņa pārstāvjiem tomēr attiektos. Taču grūtības rada vienošanās par to, cik ilgai jābūt prombūtnei, lai uz statusu pretendētu.
Piedāvājumi ir dažādi – par vienu, diviem, trim gadiem. Viss joprojām atduras pret naudu, un, tā kā nav aprēķinu par to, cik daudz valsts šim mērķim var atļauties, konkrēti lēmumi trešdienas sēdē netika pieņemti.
"Tas ir atkarīgs no finansēm. Ja šobrīd likums attiecas uz pirms 1991.gada [aizbraukušajiem] un tam paredzēti 70 tūkstoši gadā, kas jau ir nepietiekami, tad, ja mēs liksim par 2 gadiem vai 3 gadiem prombūtnē, tad tie būs vairāki miljoni, varbūt pat padsmiti miljonu," norādīja Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrisko saliedētības komisijas pārstāvis Anrijs Matīss (“Vienotība”).
Aprēķinu par to, cik daudz valsts šim mērķim var atļauties, šobrīd nav, tādēļ arī sēdē konkrēti lēmumi vai vienošanās izpalika.
Jāpiebilst, ka iespēja nesen emigrējušajiem saņemt repatrianta statusu būtu drīzāk politisks signāls, ka valsts viņus gaida atpakaļ, nevis galvenais iemesls atgriezties. Plašākā kontekstā šo jautājumu cenšas risināt reemigrācijas plāns, kura termiņš beigsies jau gada nogalē. Deputāti nākamās nedēļas sēdē plāno pievērsties tam, kādiem instrumentiem cilvēku vilināšanai mājup jābūt nākamajā reemigrācijas plānā, lai tas darbotos veiksmīgāk kā pašreizējais.
