- Basketbolistes Anetes Jēkabsones-Žogotas pieredze.
- Motosportista Kaspara Stupeļa pieredze.
- Juriste: sportistam nav pilnīgi nekādu sociālo garantiju.
- LOK prezidents: Latvijā maz sportistu ar darba līgumiem.
- Pieaug sociāli apdrošināto sportistu skaits.
- Citviet sportistiem sniedz palīdzīgu roku finanšu jautājumos.
Basketbolistes Jēkabsones-Žogotas pieredze
"Krievijā es spēlēju trīs gadus, pārgāju uz citu klubu, tur spēlēju divus gadus. Uzturēšanās nav bijusi tāda, ka spēlēju desmit gadus no vietas un man krātos pensija.
Protams, klubs maksā nodokļus par mani, bet neviena valsts man nekādu pensiju nav nodrošinājusi," par savu pieredzi ar sociālajām iemaksām stāstīja basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota.
Ar katru klubu Jēkabsonei-Žogotai bija noslēgts darba līgums uz konkrēto sezonu, kas ilgst astoņus mēnešus. Jēkabsone-Žogota pēdējos desmit gadus veic arī brīvprātīgas iemaksas trešajā pensiju līmenī un, kā pati atzīst, apziņa par uzkrājumiem vecumdienām radās samērā savlaicīgi. Jēkabsone-Žogota uzsvēra, ka profesionālā sporta karjeras ilgums un gaita ir neparedzama.
"Ja tu dabū traumu un esi izsists uz nākamajām divām sezonām, tad ne tev ir darba līgums... un tu pats par sevi rūpējies. Jo neviens klubs tevi neņems traumētu. Klubam ir vajadzīgs, ka spēlētājs ir labā formā un ir gatavs klubam dot rezultātu, par ko saņem atalgojumu. Protams, ja dabū traumu sezonu laikā, tad klubs atmaksā visu rehabilitāciju un arī apdrošina.
Klubs no savas puses it kā dod maksimālo, ko var dot, bet par tālāko nākotni katram sportistam būtu pašam jādomā un jārūpējas."
Juriste: sportistam nekādas sociālās garantijas
"Sportistam nav pilnīgi nekādas sociālās garantijas," uzsvēra zvērinātu advokātu biroja "BDO Law" vecākā juriste Liene Blūma. Viņa padziļināti analizējusi profesionālo sportistu nodarbinātības problēmu Latvijā un viņas secinājums nav iepriecinošs.
es pat nebaidīšos teikt, ka kādi 70% nav nodarbināti uz darba līguma pamata. Un visi to saprot un zina," teica Blūma.
Viņa uzsver, ka darba līgums nav piemērots sportista nodarbinātībai pēc būtības. Parasti ar sportistu netiek slēgts līgums uz nenoteiktu laiku, kāds ir darba līguma mērķis. Viņiem arī neapmaksā atvaļinājumu.
"Nemaz nerunājot par to pašu galveno, kā Darba likums visvairāk aizsargā darbinieku, - nosakot ļoti stingrus pamatus, kādā gadījumā līgumu var lauzt. Sportistam šie pamati ir pilnīgi citi. Vairākas valstis ir nākušas pretim un pielāgojušas, izveidojušas tādu kā hibrīdu starp darba līgumu, uzņēmuma līgumu un visu citu veida līgumiem. Pielāgojot, lai sportists saņemtu jaut kādas garantijas, bet tai pašā laikā nesniedzot viņam tik daudz tiesību kā sniedz klasiskais darba līgums," stāstīja juriste.
Arī no naudas balvām par augstiem sasniegumiem, piemēram, izcīnot olimpisko spēļu medaļu, sociālais nodoklis maksāts netiek.
Sportistiem bieži vien maizi nodrošina sadarbība ar sponsoriem, bet arī no šiem sadarbības līgumiem uzkrājums vecumdienām neveidojas.
Vrubļevskis: Latvijā maz sportistu ar darba līgumu
"Šobrīd Latvijā par profesionāliem sportistiem pelnīti vai nepelnīti tiek dēvēti pārāk daudz cilvēku, kas nodarbojas ar sportu, iespējams, profesionālā līmenī. Daudzus no viņiem nevar dēvēt par profesionāliem sportistiem," stāstīja Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis.
Viņš atzina, ka Latvijā ir ļoti maz sportistu, kuriem ir noslēgts darba līgums.
Arī ar Olimpiskajā vienībā esošajiem sportistiem neslēdz darba līgumu. Tātad sociālās iemaksas netiek veiktas.
"Lai sāktu saņemt Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu A vai B sastāva līmenī, kas dod tiesības arī uz materiālo pabalstu, ir jāuzrāda noteikti rezultāti. Tie kritēriji ir diezgan augsti. Šos pabalstus saņem un atbalstu sporta treniņu darbam saņem aptuveni 60 sportisti gan ziemas un vasaras sporta veidos un viņu treneri. Un viņu pabalstu apmērs, kas ir tā kā stipendija, ir no 270 līdz 2200 eiro mēnesī," teica LOK prezidents. "Ne sociālais, ne ienākumu iedzīvotāju nodoklis netiek maksāts. Tas nedod ne stāžu, ne sociālās garantijas. Bet tas ļauj normāli eksistēt, segt ikdienā vajadzības, saņemot šo stipendiju. Kamēr tu esi tajā līmenī, saņem, neesi – nesaņem."
Viņš stāstīja, ka Latvijā desmit augsta līmeņa sportisti ir militārpersonas un 25 ir Iekšlietu ministrijas darbinieki. Tas nozīmē, ka viņiem sportiskās karjeras laikā veidojas gan sociālās iemaksas, gan krājas darba stāžs. Bet tā ir maza daļa no lielās sportistu saimes. Pārējiem ir iespēja.
"Piemēram, saņemot šo stipendiju viņi paši var reģistrēties kā pašnodarbinātas personas un no šīs saņemtās summas maksāt nodokļus, lai vismaz minimālā apmērā nodrošinātu sev sociālo statusu, taču tad ikdienas lietošanai būs mazāk naudas.
Es vismaz no savas pieredzes varu teikt, ka līdz 55 gadu vecumam cilvēks pilnīgi par to nedomā. Bet, kad tas pienāk, tad sāc rēķināt.
Daži man pazīstami augsta līmeņa bijušie sportisti, kad nonāk līdz pensijas saņemšanai un saņem to 200 vai 270 eiro pensiju, saprot, ka kaut kas riktīgi nav. Manā skatījumā, tas nav atbilstoši, tāpēc Latviešu Olimpiešu sociālais fonds arī bijušajiem sportistiem un olimpisko spēļu medaļniekiem izmaksā stipendijas jeb pabalstus jau vairāk kā sociālu palīdzību vecumdienās vai darba nespējas gadījumā. Vienkārši kā pateicību par augstiem sasniegumiem, par Latvijas vārda nešanu pasaulē."
Patlaban mūža ikmēneša pabalstu no 200 līdz 600 eiro mēnesī saņem 167 cilvēki. Kopējais Olimpiešu sociālā fonda budžets ir 2,8 miljoni eiro, un fonds dibināts pirms 30 gadiem.
Pieaug sociāli apdrošināto sportistu skaits
"Ir valsts noteiktā kārtība, kādā veidā atmaksā ēdināšanas izdevumus. Viņš ir paēdis, ir saģērbts, ir lidmašīnas biļetes nopirktas, viņš tai savā sporta karjerā tādā veidā ir nodrošināts, bet tas nav nodrošinājums nākotnei. Tikai tie, kas izcīna medaļas un iegūst naudas balvas. Tie teiksim zināmā mērā ir izvēles priekšā. Viņi var novirzīt sociālās iemaksās tās summas, kuras viņi saņem," klāstīja Lagzdiņš.
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) vecākā eksperte Aiva Zīrāka stāstīja, ka pēdējos divus gadus likums paredz, ka profesionāliem sportistiem valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu apmērs ir 860 eiro. Ja iemaksas ir mazākas par šo summu, tad starpību no saviem līdzekļiem veic darba devējs.
"2018. gadā reģistrētas apdrošināšanas personas kā profesionālie sportisti bija 119, 2019. gada statistika rāda, ka tie ir 215.
Ienākumi var atšķirties no iemaksu objekta. Ja paskatāmies 2018. gadu, tad no 119 reģistrētajām personām 61% ienākumi bija mazāki par 860 eiro. 2019. gadā tā situācija ir mainījusies un no 215 apdrošinātām personām pusei ienākumi ir lielāki, pusei ir nedaudz zemāki par šo iemaksu objektu, no kura veic un no kura ir jāveic obligātās iemaksas," stāstīja Zīrāka.
Motosportista Stupeļa pieredze
Četrkārtējais pasaules čempions blakusvāģu motokrosā Kaspars Stupelis stāstīja, ka fanātiski pašā jaunībā varēja iztikt ar diezgan maziem līdzekļiem, jo sapnis ņēma virsroku pār visu. Aptuveni desmit gadus paralēli lielajam sportam Stupelis piestrādājis arī kā fiziskās sagatavotības treneris. Pēdējos gadus fokusējies tikai motosportam.
Stupelis stāstīja, kādu atbalstu no valsts saņem: "Tie sporta veidi sadalās – ir olimpiskie un neolimpiskie. Par laimi vai nelaimi es esmu neolimpiskajā sporta veidā, un tur valsts atbalsts ir varētu teikt nekāds. Ja esmu TOP3 pasaulē, tad es dabūju prēmiju no valsts. Tās prēmijas arī atšķiras – vienu gadu tāda, citu - summa cita. No otrā titula līdz trešajam titulam man pagāja 11 gadi, kad es sasniedzu virsotni vēlreiz. Federācijas atbalsts arī principā nav nekāds. Pagājušā gadā, nemelošu, ka vienīgais, ko federācija nosedza, bija pasaules čempionāta licence."
Ir izteikti naudas sporti, piemēram, basketbols, futbols, hokejs, teniss, kur labākie sportisti, jau karjeras laikā gūstot augstus panākumus, var iekrāt vecumdienām. Stupelis atzina, ka tas nav viņa gadījums.
"Man nav informācija, kāda situācija ir olimpiskajiem sportistiem, vai viņiem iet kaut kas uz pensiju vai neiet, kad viņi beigs savas profesionālās gaitas. Par sevi es esmu diezgan pārliecināts, ka nekas tur nav tāds," teica Stupelis. "Protams, ka es aizdomājos [par pensiju]. Protams. Tad atkal domas mainās. Tu esi jauns. Citreiz domā, cik ilgi tad tu nodzīvosi? Nodzīvosi tos pensijas gadus vai ne. Un tad ir dilemma. Ja jau būtu tas viss tik stabili un apjomīgi, tad protams, pats vari iemaksāt. Bet, ja ir bijuši gadi, kad jācīnās no nogriežņa līdz nogrieznim, ko tad tu vari izdarīt. Tad vismaz dari to savu pamata darbu un sakārto savu ikdienu."
Stupelis ir pārliecināts, ka sasniegt augstus rezultātus sportā un paralēli strādāt ikdienas darbu, kas dod pamata ienākumus un arī sociālās garantijas, nav iespējams.
"Ikdiena ir tāda. Tu ēd, guli un trenējies. Pārējais tiek pakārtots tikai tam. Kas ir profesionāls sportists? Profesionāls sportists ir atalgots sportists, kuram ir mēneša alga. Es šajā gadījumā par sevi pat tā nevaru teikt, jo man nav viena vieta vai lieta, kas man maksātu regulārus ienākumus. Man ir atbalstītāji no kuriem es dzīvoju un varu nodarboties ar to, ko es nodarbojos. Teiksim, izdzīvot," sacīja Stupelis, norādot, ka bez līdzjutēju atbalsta nevarētu braukt vismaz pēdējos četrus gadus.
Sportists atzina, ka bez fanātisma, sportiska azarta un neatlaidības profesionālā sportā neiztikt.
Turklāt smagi ir apzināties, ka par sportistiem visi atceras brīžos, kad tiek plūkti uzvaras lauri, sportists ir zenītā – spēcīgs un varošs.
Tomēr ne vienmēr tas tā ir. Traumas ir lielākais sportista bieds.
"Tu esi vajadzīgs tad, kad tu esi vajadzīgs. Tad, kad tev ir sasniegumi, tu ej un cīnies. Tad visi ir lepni – prezidenta kungs, ministri, fani un ģimene. Visa Latvija ir lepna par tevi. Ir bijuši gadi, kad sēdi ar traumu un kad tev nav nekāda finansējuma, tad tu nevienam neesi vajadzīgs. Protams, tavi tuvākie rūpēsies par tevi, bet lielā bilde ir diezgan pelēcīga un tumša. Ja karjera ir bijusi veiksmīga un traumas nav bijušas daudz, tad ir forši. Citreiz ir tā, ka vēl tad turpini cīnīties ar veselības problēmām. Par sevi es esmu diezgan pārliecināts, ka tas tā būs."
Stupelis teica, ka lielais sports dod daudz pozitīvā. Sportiskās karjeras laikā dzīve bijusi raiba, interesanta un ar daudz izaicinājumiem, pārbaudījumiem. Viņš atzīst, ka visu savu dzīvi veltījis motosportam, bet apzinās, ka karjera drīz beigsies.
"Man noteikti nebūs tā, ka es beigšu savu karjeru un es desmit gadus varēšu dzīvot un laizīt savas traumas vai domāt par savu veselību. Ja ne gluži nākamajā dienā, tad aiznākamajā dienā vai pēc pāris nedēļām man būs jāsāk domāt un jāskatās tas virziens, kurā es iešu, lai varētu turpināt dzīvot," klāstīja Stupelis.
Citviet dod ceļa karti
Blūma uzsvēra, ka būtu vērtīgi, ja profesionāliem sportistiem, uzsākot karjeru, kāds sniegtu padomu nodokļu jautājumos. Iedotu sava veida ceļa karti.
"Īpaši tiem jaunajiem puišiem 18, 19, 20 gados izstāstīt, ko darīt ar esošo nodokļu režīmu. Kā var veidot uzkrājumus? Kas ir visi pensiju līmeņi? Es domāju, ka ļoti savlaicīgi sportistam ir tāda karte jāiedod. Kas ir tad, ja viņš ir nodarbināts Eiropas savienībā, kas ir tad, ja trešajās valstīs," sprieda juriste Blūma.
Viņasprāt, tas ir pamatu pamats, kas būtu sporta institūcijām jāveic, nevis tikai jādzenas pēc augstiem sasniegumiem. Jēkabsone-Žogota minēja labos piemērus, kā finanšu jautājumos palīdzīgu roku sportistiem sniedz citās valstīs.
"Kas ir Amerikā labi un arī Francijā, ka tur ir konsultanti par finansēm, kas izglīto sportistus. Viņi nāk pie tevis un runā. Pasaka arī par nākotni.
Pasaka, kas ir sports un profesionāls sports. Ka tas nav visu mūžu. Vienā dienā tas beigsies, un kas tad? Tāpēc ir jārūpējas jau laicīgi par savām finansēm un nevis jātērē, bet vairāk jāiegulda," sacīja Jēkabsone-Žogota.
Kamēr Latvijā sportistiem šāda ceļa karte rokās nav iedota un darba līgumi ar sportistiem tiek slēgti kūtri, katram pašam jāuzņemas atbildība par uzkrājumiem vecumdienām.
