ĪSUMĀ:
- Aizbrauc prom, jo Latvijā “dzimumorgānu komplekts nav pareizs”
- Latvija seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanā ir pirmspēdējā vietā ES
- Ja visi, kas grib pārmaiņas, aizbrauks prom, tad nekādu pārmaiņu arī nebūs
- Saeimai ir brīvas rokas sakārtot viendzimuma pāru tiesības
- Sociālantropoloģe: Cilvēki ir vairāk nekā gatavi jaunam regulējumam
- Mārai un Jānim Kopdzīves likums būtu palīdzējis
- Deputāti aizvien piesardzīgi
- Konservatīvas organizācijas arī plāno referendumu
Aizbrauc prom, jo Latvijā “dzimumorgānu komplekts nav pareizs”
“Gribu vienkārši dzīvot laimīgi,” tā pirms pieciem gadiem savā “Facebook” profilā ierakstīja Jolanta Cihanoviča. Viņa ir Latvijā iecienīta psiholoģe, pasniedzēja un vadības konsultante. Tobrīd Jolanta bija izlēmusi dzimteni pamest.
“Tas, protams, bija ar tādu rūgtumu un aizvainojumu, bet tas man principā deva arī iespēju aiziet starptautiskā tirgū, un jā, dzīvot valstī, kur ar mani rēķinās,” atzīst Cihanoviča.
Jolanta ar savu dzīvesbiedri apprecējās Dānijā vēl laikā, kad dzīvoja Latvijā. Lai abas varētu būt kopā, viņas dzīvesbiedrei – trešās valsts pilsonei - bija nepieciešama uzturēšanās atļauja, un kā laulātā viņa Latvijā to nevarēja iegūt.
“Cits veids bija mācīties, saņemt studenta vīzu, tādēļ arī uzturēšanās atļauju un, protams, viņai jau bija izglītība, viņai nevajadzēja citu izglītību, bet tad mēs izdomājām, ka mācīties jau vienmēr ir ļoti labi. Mēs tā kā sapratām, ka, ja viņa nodzīvo piecus gadus Latvijā, tad viņa var pretendēt uz pilsonību, nokārtot eksāmenu...” atceras Jolanta.
Trešo valstu pilsoņi var pretendēt uz pilsonību pēc pieciem nodzīvotiem gadiem Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. To savukārt var iegūt tikai pēc pieciem gadiem ar terminētu uzturēšanās atļauju, kāda bija Jolantas dzīvesbiedrei. Turklāt no studiju laika ieskaitītu tikai pusi.
Jolanta ar laulāto nonāca izvēles priekšā - turpināt meklēt risinājumus kopābūšanai Latvijā vai doties uz valsti, kur tiek uzskatītas par ģimeni.
“Tiešām gribas dzīvot valstī, kas mani respektē, kur mums nav jāspēlē kaut kādas spēlītes, ka, jā, jūs jau dzīvojat kopā vairāk nekā 10 gadus, jā, jā, jā, bet tas nav tik nopietni kā laulība. Laulība ir nopietna tikai tad, ja vieni dzimumorgāni ir šādi un citi ir tādi. Tas ir tas, ko mūsu valsts ciena.
Ja jūsu dzimumorgānu komplekts nav pareizs, nu tad nē, nē, nē, jūsu laulībai nav vērtības. Manuprāt, tā ir kaut kāda perversa domāšana,” saka Jolanta.
Pāris devās uz Angliju, kur viendzimuma laulības legalizētas kopš 2014. gada. Tur dzīvoja, līdz briti izlēma izstāties no Eiropas Savienības. Darba dēļ Jolantai ir izdevīgāk būt kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, tāpēc pāris atkal pieņēma lēmumu pārcelties, un patlaban dzīvo Igaunijā.
Igaunijā partnerattiecību likums stājās spēkā 2016. gadā. Taču tā arī netika pieņemtas izmaiņas citos likumos, tāpēc viendzimuma pāriem kaimiņvalstī joprojām ir ierobežotas tiesības.
Jolantas partnere Igaunijā saņēma uzturēšanās atļauju, taču iedzīvotāju reģistrā abu statuss ir vientuļas sievietes.
“Tad sanāk, ka mana sieva ir vientuļa sieviete nelaulātā, bet kurai ir uzturēšanās atļauja tāpēc, ka viņa ir laulāta,” nosaka Jolanta.
Šobrīd Jolantas dzīvesbiedre ir starptautiska darba meklējumos IT jomā. Abas cer pārcelties uz valsti, kur justos droši un viņu laulību respektētu.
Latvija seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanā ir pirmspēdējā vietā ES
Starptautiskā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvības organizācija „ILGA-Europe” ik gadu pēc vairākiem kritērijiem vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Latvija ar 17% no 100% šobrīd ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, par vienu procentu zemāks vērtējums ir tikai Polijai.
Klikšķiniet, lai palielinātu!
*Starptautiskā LGBT organizācija, vadoties pēc vairākiem kritērijiem, vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Jo tuvāk nullei, jo būtiskāki cilvēktiesību pārkāpumi LGBT tiesību jomā.
Viendzimuma pāru laulības šobrīd ir legālas trīspadsmit Savienības dalībvalstīs. Vēl astoņās ir ieviests partnerattiecību regulējums, Igaunijā un Čehijā gan ar ierobežotām tiesībām.
Klikšķiniet, lai palielinātu!
Klikšķiniet, lai palielinātu!
*Starptautiskā LGBT organizācija, vadoties pēc vairākiem kritērijiem, vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Jo tuvāk nullei, jo būtiskāki cilvēktiesību pārkāpumi LGBT tiesību jomā.
Ir palikušas sešas bloka valstis, kurās viendzimuma pāriem nav nekādu iespēju reģistrēt kopdzīvi, un tās ir Slovākija, Rumānija, Bulgārija, Polija, Latvija un Lietuva.
Pērn ledus sakustējās Lietuvā. Konstitucionālā tiesa lēma, ka valstij jāatzīst ārzemēs slēgtas viendzimuma laulības un jāizsniedz uzturēšanās atļauja ārvalstniekam, kurš citā valstī noslēdzis laulību ar tā paša dzimuma Lietuvas pilsoni.
Toreiz Lietuvas Migrācijas departamenta atteikumu izsniegt uzturēšanās atļauju apstrīdēja kāds Baltkrievijas pilsonis, kurš bija Dānijā salaulājies ar lietuvieti.
Savukārt pirms diviem gadiem bija Eiropas Savienības tiesas spriedums par kāda Rumānijas pilsoņa un viņa amerikāņu dzīvesbiedra kopdzīvi. Luksemburgā bāzētā tiesa atzina, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm ir tiesības izvēlēties – atzīt viendzimuma laulības vai nē, taču dalībvalstīm nav tiesību ierobežot Eiropas Savienības pilsoņu tiesības uz dzīvesvietu, atsakoties šādas tiesības piešķirt viņa arī tā paša dzimuma laulātajam.
Eiropas Savienības tiesas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Jolanta Cihanoviča ar dzīvesbiedri aizbrauca no Latvijas. Taču Latvijas uzturēšanās atļauju kārtību tas joprojām nav mainījis.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē stāsta, ka uzturēšanās atļaujas viendzimuma partnerim piešķir tikai tad, ja Latvijas pilsonis kā minimums trīs mēnešus ir oficiāli dzīvojis kādā Eiropas Savienības valstī un šajā laikā noslēdzis laulību ar trešās valsts pilsoni. Uzturēšanās atļaujas mūsu valstī var saņemt arī citu Eiropas Savienības valstu pilsoņu viendzimuma partneri.
Taču, ja tu esi Latvijas pilsonis un dzīvo Latvijā, tad partnerim uzturēšanās atļauja nepienākas.
Šī neloģiskā kārtība ir izveidojusies, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pārņēma direktīvu par dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos.
Ja visi, kas grib pārmaiņas, aizbrauks prom, tad nekādu pārmaiņu arī nebūs
Cik daudzi ir devušies prom, jo Latvija faktiski noliedz homoseksuālas attiecības, nav zināms. Seksuālo minoritāšu aizstāvības organizācijas zina stāstīt par desmitiem šādu cilvēku.
Vēl daudzi uz ārvalstīm devušies, lai tikai reģistrētu partnerattiecības. Latviešu ārsts Antons Mozaļevskis un viņa dzīvesbiedrs savu civilo laulību ir reģistrējuši Spānijā, kur abi kādu laiku dzīvoja. Spānijā viendzimuma pāru civilā laulība ir atļauta jau 15 gadus.
„Bet tā principā pēc tiesībām, pēc pienākumiem, pēc juridiskās aizsardzības ne ar ko neatšķiras, tikai tas, ka tas nav baznīcā, bet pašvaldībā,” saka Antons Mozaļevskis.
Pašlaik viņš strādā par infekciju slimību epidemiologu Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālajā birojā Kopenhāgenā. Partneris mīt Latvijā.
„Ģimene ir Rīgā, un tad var teikt, ka es šobrīd dzīvoju divās valstīs,” viņš piebilst.
Iespēja reģistrēt kopdzīvi arī Latvijā ievērojami atvieglotu pāra ikdienu, viņu gadījumā – īpašumu un finanšu jomā.
Piemēram, ja Antons partnerim gadā pārskaita vairāk par 1425 eiro, viņam saņemtā nauda ir jādeklarē un par pārsniegto summu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Ja naudas pārskaitītāju ar saņēmēju saista laulība vai tuva radniecība, tad tas nav jādara. „Nu tas ir, maigi sakot, negodīgi… vai netaisnīgi, es gribēju teikt,” saka Antons.
Tomēr Antons novērojis, ka līdzcilvēku attieksme mainās – arvien pamanāmāka kļūst arī politiķu daļa, kuri iestājas par seksuālo minoritāšu tiesībām. Sabiedrību kopumā nevar vērtēt pēc tā, kas notiek interneta komentāros, uzskata Antons.
“Kāpēc mēs tomēr gribam palikt Latvijā? Jo tā ir dzimtene, tur ir visi radi, draugi,
mēs arī, piemēram, gribam, lai kaut kas mainītos, protams, ja visi aizbrauktu no Latvijas, kas grib izmaiņas, tad nekādu izmaiņu arī nebūs.”
Pirms gada un deviņiem mēnešiem ērģeļu pavadībā privātā ceremonijā Dānijā viena otrai jāvārdu teica Jana Jarinovska ar dzīvesbiedri.
“Nu situācija arī mūsu gadījumā ir tāda, ka es esmu aktīviste, es esmu “Mozaīkas” biedre, es runāju par savām attiecībām, tajā pašā laikā mana dzīvesbiedre ir daļējā skapī, viņai kaut kādi tuvākie draugi zina, radi arī daļa zina, nu viņa baidās līdz galam iziet no skapja tā kopējā šī brīža sabiedrības iespējamā nosodījuma dēļ,” stāsta Jana.
Līdz šim Latvijas likumdevējs vairākkārt noraidījis priekšlikumus par partnerattiecību regulējumu. Jana prognozē, ka šis Saeimas sasaukums to nepieņems, lai gan cerība vienmēr pastāv.
“Tad, kad atkal atnāk ziņa, ka ir nobalsojuši pret, tad ir tā, ka ir baigi bēdīgi, tās ir tiešām tādas ļoti skumjas dienas, un es nemelošu, ka ir bijis tā, ka tu vienkārši sēdi mājā un raudi tāpēc, ka tev ir tāda sajūta, ka neko jau tu neprasi tādu nereālu, es prasu vienkāršu vienlīdzību ar visiem pārējiem,” saka Jana.
Par viendzimuma pāru tiesisko regulējumu Saeimai būs jālemj vēlreiz. Šādu uzdevumu devusi Satversmes tiesa. Bet vai tā būs mainījusi spēles laukumu?
Saeimai ir brīvas rokas sakārtot viendzimuma pāru tiesības
Satversmes tiesa novembra vidū par Satversmei neatbilstošu atzina darba likuma normu, kas tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas dod tikai tēvam, bet ne mātes partnerei.
Tiesa arī lēma plašāk, nosakot, ka valstij ir pienākums aizsargāt visas – arī viendzimuma partneru - ģimenes. Nu politiķiem būs jāvienojas, kā pildīt tiesas lēmumu - mainīt konkrēto darba likuma normu, veikt izmaiņas vairākos likumos vai veidot jaunu kopdzīves likumu.
“Šobrīd Saeimai ir pilnīgi brīvas rokas sakārtot tā, kā viņi uzskata par pareizu. Ja tas netiek izdarīts, es varu pateikt, ka pieteikumu Satversmes tiesā būs vairāk,” Latvijas Radio raidījumā Krustpunktā brīdināja Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova.
Vispirms Saeimas dienaskārtībā, iespējams, nonāks sabiedrības iniciatīva par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību. Pirmajā diennaktī to parakstīja vairāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju, kas ir portāla „Manabalss.lv” vienas dienas rekords.
Parakstus vāc kustība „Dzīvesbiedri”, kuru kopā ar domubiedriem pirms diviem gadiem izveidoja cilvēktiesību aktīvists Kaspars Zālītis. Kustība piedāvā savu variantu dzīvesbiedru likumprojektam, un viņu mērķis ir panākt šāda regulējuma pieņemšanu.
“Šis likumprojekts ir, lai noteiktu to, kas ir dzīvesbiedri, dzīvesbiedru savienība tiek reģistrēta, un kas ir faktiskā dzīvesbiedru savienība. Bet, lai to pilnībā iedzīvinātu, vēl ir nepieciešamas izmaiņas vairākos citos likumos, kas ir jāliek iekšā, lai aizsargātu tad noteiktas grupas,” skaidro Zālītis.
Viņš uzsver, ka likumprojekts aizsargātu visus pārus, kuri dzīvo kopā, bet laulību nav reģistrējuši.
Acīmredzot, baidoties, ka šāds regulējums parautu slūžas viendzimuma pāru legalizācijai, likumdevējs līdz šim ir atteicies noteikt regulējumu arī nelaulātu heteroseksuālu pāru kopdzīvei.
„Ir cilvēki, kas gaida bildinājumu, un viņi to bildinājumu var gaidīt 15 gadus vai 5 gadus, un viņi nav aizsargāti, un tas ir tas posms, kad viņiem ir vajadzīgs vismaz kaut mazākais drošības spilvens. Ir cilvēki, kas satraucās, vai tas būs pareizais solis, vai nebūs, kāpēc mums cilvēkiem vajag uzspiest, ka jums šis obligāti jādara (jālaulājas), ja jūs vēlaties kaut kādu aizsardzību,” klāsta Kaspars Zālītis.
Aktīvisti ir gandarīti par Satversmes tiesas spriedumu, un tagad cer savākt 20 000 iedzīvotāju parakstu – tātad, divreiz vairāk nekā vajadzīgs, lai sabiedrības ierosinājums nonāktu Saeimas darba kārtībā.
Kaspars Zālītis nepiekrīt vairākkārt dzirdētam politiķu viedoklim, ka sabiedrība homoseksuālu attiecību legalizācijai nav gatava, un atsaucas uz pētījumu centra SKDS šogad veikto aptauju: 63% respondentu pauduši, ka atbalstītu Dzīvesbiedru likumu, 25% neatbalstītu, savukārt pārējie savu nostāju nav formulējuši.
Savukārt, taujāti par attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem, vairāk nekā puse norādījusi, ka tā ir neitrāla vai atbalstoša. Nosodījumu pauduši 38% aptaujāto.
Sociālantropoloģe: Cilvēki ir vairāk nekā gatavi jaunam regulējumam
Arī sociālantropoloģe Aivita Putniņa uzskata, ka ģimenes veidošanas modelis Latvijā jau sen ir mainījies un normatīvais regulējums netiek līdzi tendencēm, kas aizsākušās jau astoņdesmitajos gados.
„Varbūt tas nav ļoti korekts salīdzinājums, bet tas parāda to lielo bildi. Ja mēs salīdzinām sievietes vidējo vecumu, piedzimstot pirmajam bērnam, un sievietes vidējo vecumu, stājoties pirmajā laulībā, tad mēs redzam, ka vēl 80. gados tas periods, kad piedzimst bērns un stājās laulībā nu jau tā kā sāk samazināties zem tiem deviņiem mēnešiem, tad 90. gadu sākumā tās līknes sāk krustoties, un no 1998.gada vispirms piedzimst bērns un tad cilvēks stājas laulībā. Mēs pētījumā redzējām, ka cilvēki precas tad, kad viņi zina, ka tās attiecības būs stabilas un pirms otrā bērna piedzimšanas,” stāsta Putniņa.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn sievietes vidējais vecums, stājoties laulībā, bija nepilns 31 gads, bērnam piedzimstot - 28.
Tas skaidri rāda, ka cilvēki ir vairāk nekā gatavi jaunam regulējuma, uzskata sociālantropoloģe.
„Un nav jau problēma nevienai ģimenei, vai viņa ir laulāta, vai nelaulāta, kamēr tam pārim ir šīs attiecības, bet tikko tur iestājas krīze, nu tad gan šiem nereģistrētiem, gan patiesībā arī laulībā esošiem cilvēkiem rodas tas apdraudējums. Ja laulību gadījumā tomēr kaut kādi nelieli mehānismi ir, tad nereģistrēto attiecību gadījumā nav,” norāda Putniņa.
Viņa uzskata, ka daļa noteikti izvēlētos reģistrēt kopdzīvi, bet likumprojektā iekļauts arī termins faktiskā dzīvesbiedru savienība, kas nozīmē to, ka kopdzīvi nepieciešamības gadījumā pēc noteiktiem parametriem ir iespējams pierādīt.
“Tas ir jautājums, kā mēs to savu sociālās aizsardzības sistēmu lietojam, vai viņa ir vajadzīga tāpēc, lai būtu smuki papīri, vai tāpēc, ka ģimenēm ir reālas vajadzības. Patiesībā ar šo reģistrāciju mēs arī iegūsim kaut kādus pamatotākus datus un labāk sapratīsim cilvēku vajadzības,” pauda Putniņa.
Mārai un Jānim Kopdzīves likums būtu palīdzējis
Čelliste Māra Botmane un klarnetists Jānis Tretjuks kopā bija deviņus gadus, abi bija saderinājušies un gatavojās kāzām, taču divus mēnešus pirms ceremonijas Jānis nomira no pēkšņas sirdskaites.
„It kā nekad nebija tādu šaubu, vai mēs vēlamies precēties, vai nē, bet tas vecums līdz 30 gadiem ir ļoti produktīvi jāizmanto arī profesionālā ziņā un tā mūsu specialitāte ir tāda, kurā ļoti ir jāiegulda savs brīvais laiks un tas attiecās arī uz izglītību,” stāsta Māra.
Izstudējis ārvalstīs, 2017.gada vasarā Jānis dabūja darbu orķestrī un pārcēlās uz Latviju. Abi saderinājās un iegādājās dzīvokli. Protams, var teikt, ka vispirms vajadzēja apprecēties, saka Māra, bet nākamajā dienā pēc kāzām pamosties vecāku mājās viņi nevēlējās.
„Un 2019.gadā bija plānotas kāzas… 1. augustā… Mūsu kāzas bija plānotas baznīcā, pēc visiem tādiem standarta pieņēmumiem, kā būtu cilvēkiem jādzīvo. Bet… dzīve dara savus labojumus un notika tā, kā notika, ka Jānis 4.jūnijā aizgāja no šīs pasaules,” stāsta Māra.
Jānis bija kredīta ņēmējs, Māra līdzaizņēmējs, bija arī kredītu apdrošinājuši.
„Šajā gadījumā es varēju paļauties tikai uz to, ka Jāņa ģimene būs godprātīgi un saprotoši, kā tas arī bija. Bet no tāda likumiskā viedokļa manā pusē nebija pilnīgi nekas,” stāsta Māra.
“Laulātie viens otram arī juridiski ir galvenie cilvēki. Nu es, piemēram, pat nevarēju zvanīt uz morgu, lai noskaidrotu nāves iemeslu,” atceras Māra.
Māra norāda, ka vienīgais, ko viņa oficiāli varēja mantot, ir kredītsaistības. Ja īpašumu būtu paturējis mantinieks no Jāņa ģimenes, viņai būtu jāturpina maksāt kredīts kā līdzaizņēmējai.
Savukārt, ja Māra pieteiktos uz dzīvokļa mantojumu, viņai būtu jāmaksā daudzkārt dārgāk par tā noformēšanu - 7,5% valsts nodeva no dzīvokļa kopējās vērtības, tāda būtu arī atlīdzība notāram. Salīdzinājumam laulātajiem nodeva ir 0,25%.
„Principā divus mēnešus vēlāk arī likuma priekšā es būtu svarīgākais cilvēks un pirmais cilvēks Jānim, bet dažas nedēļas pirms es neesmu pilnīgi nekas, un tā ir absurda situācija, manuprāt. Un papildu vēl sērām dzīvot vēl visas tās juridiskās lietas un birokrātiskās lietas tā, ka tu apzinies visu laiku, ka tu īsti nekas neesi? Tā nav. Mēs viens otram bijām svarīgākie cilvēki un punkts.”
Māra pārliecināta, ka viņi būtu reģistrējuši kopdzīvi, ja būtu bijusi tāda iespēja.
“Tas ir juridisks darījums, tur nav nekādas emocijas iesaistītas, tev nav jāizdomā 100 reizes, vai tu vēlies ar šo cilvēku pavadīt visu dzīvi kopā vai nē, bet jūs vienkārši dzīvojat kopā un tā tas šobrīd ir. Un viss tas, ko mēs iegādājam, tas viss ir mūsu kopā gādāts. Tādam likumam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam. Tam nebūtu jābūt nekam tādam, par ko šobrīd diskutēt aktīvi, vai tas ir vajadzīgs vai nē,” spriež Māra.
Vai Saeima šoreiz ieklausīsies?
Deputāti aizvien piesardzīgi
Pēdējo reizi Saeima par viendzimuma pāru reģistrāciju lēma šogad – oktobrī. Arī tā bija sabiedrības iesniegta iniciatīva, un deputātu vairākums to noraidīja. Debates pavadīja piketi.
Skaidru atbalstu viendzimuma pāru attiecību legalizācijai pauž tikai “Jaunās Vienotības” un “Attīstībai/Par!” frakcijas. Pārējie koalīcijas partneri no Nacionālās apvienības, Jaunās konservatīvās partijas un “KPV LV” vienmēr ir iebilduši.
Ar dažām balsīm „par” nometnei piebalso arī opozīcijas partija „Saskaņa”.
Vai šis Saeimas sasaukums tomēr atradīs likumu formulējumus, kas izpildītu Satversmes tiesas lēmumu un būtu pieņemami konservatīvajam spārnam, pašlaik nav skaidrs.
Jaunās konservatīvās partijas frakcijas vadītāja Jura Juraša teiktais Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” ļauj domāt, ka nostāja varētu mainīties.
„Arī mūsu organizācijā notiek daudz un dažādas diskusijas, un ir diezgan galējas pozīcijas arī šajā jautājumā, bet vismaz mana personīgā nostāja ir, ka mēs esam par to, lai šo situāciju saprātīgi noregulētu un tas, ka šīs pārmaiņas ir nepieciešamas, manuprāt, ir acīmredzami,” sacīja Jurašs.
Satversmes tiesa ir devusi likumdevējam laiku līdz 2022. gada 1. jūnijam. Tā paša gada oktobrī ir nākamās Saeimas vēlēšanas.
Sabiedrības iesniegtās iniciatīvas vispirms skata Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija, kuru vada Nacionālās apvienības deputāte Janīna Kursīte-Pakule. Tagad pēc Satversmes tiesas sprieduma, viņa saka - izmaiņas likumos jāveic pakāpeniski, katru soli vērtējot, vai tādējādi tiek novērstas konfliktsituācijas.
„Cita lieta, pakāpeniski tas ne vienmēr nozīmē, ka noiet pie tā, ko kāda sabiedrības daļa pieprasa. Tas ir process, droši vien ar asiem un ne tik asiem strīdiem un diskusijām, bet tam jābūt procesam, nevis vienā brīdī mēs apgriežam to, kas mūsu pamatlikumā ierakstīts, ar kājām gaisā.
Es esmu pret to, es personiski, un es domāju, ka arī mūsu partijā ir tāpat, spriežot pēc balsojuma,” saka deputāte.
Kas šo jautājumu virzīs, Saeimā īstas skaidrības nav. Kursīte-Pakule uzskata, ka tas jādara Sociālo un darba lietu komisijai, kura par ārpuslaulības ģimeņu sociālo aizsardzību runājusi jau maijā, bet līdz Satversmes tiesas lēmumam neko nav darījusi.
„Pirmkārt, mums ir jāsaprot, vai mums ir vajadzīgs atsevišķs likumprojekts vai labojumi daudzos, ļoti daudzos. Mums ir jāsaprot tas, ja mums ir vajadzīgs atsevišķs, tad Sociālo un darba lietu komisija ir gatava uzņemties, negaidot, kad tas nāks no ministrijām, jo es neredzu, ka no ministrijām šobrīd tas nāktu,
tad pati Saeima virzīs šo likumprojektu,” skaidro komisijas vadītājs Andris Skride no “Attīstībai/Par!”.
Premjerministra birojā gan stāsta, ka Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) ir uzdevis tieslietu, labklājības un ārlietu ministriem kopīgi sagatavot priekšlikumus.
Saeimā runā arī par to, ka varētu veidot plašāku darba grupu.
Tikmēr labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”) pēc Satversmes tiesas lēmuma vairākas reizes norādīja, ka tas būtu referenduma jautājums.
“Bērni - tie ir ģimenes mīlestības augļi, un tādā veidā mums ir jānosargā ģimenes jēdziens tāds, kāds mums ir valstī,” norāda ministre,
Šādu viedokli pauž arī viņas pārstāvētā partija “KPV LV”. Frakcijas priekšsēdētājs Atis Zakatistovs min Austrālijas piemēru, kur bija referendums par to, vai atļaut viendzimuma laulības, un tas, viņaprāt, ir labs risinājums.
60% austrāliešu referendumā nobalsoja par viendzimuma laulību legalizēšanu.
Satversmes tiesas spriedums gan neskar laulību, ko Saeima pirms 15 gadiem, grozot Satversmi, noteica kā savienību starp vīrieti un sievieti. To uzsvēra arī tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova.
“Laulība ir noteikta skaidri Satversmē, te ir runa par ģimenes tiesisko attiecību liberalizāciju, tā lai aizsargātas Latvijas Republikā tiktu visas ģimenes, tostarp viendzimuma partneru ģimene,” skaidroja Osipova.
Konservatīvas organizācijas arī plāno referendumu
Taču Satversmes tiesas spriedums ir sacēlis kājās konservatīvās organizācijas. Arī tās kaļ tautas referenduma plānus.
Paziņojumā presei minētas trīs organizācijas – fonds “Moral Revolution”, biedrības “Vecāku Alianse” un “Asociācija Ģimene”, kopā esot apvienojušies četrdesmit nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Plašākus komentārus referenduma rosinātāji nesniedz.
„Asociācijas ģimene” priekšsēdētāja Ilona Bremze, lūgta skaidrot, par ko tieši varētu būt referendums, kāds varētu būt tas jautājums, norāda, ka var pateikt “tādā lielā apjomā, ka par to, ka tauta lemj, kāds ģimenes modelis mums ir vēlamais”.
“Mēs redzam, nu es nezinu, es domāju, ka arī jūs redzat, ka šobrīd Saeimas deputātu un tautas viedoklis ir apiets ar Satversmes tiesas lēmumu. Vai tas ir bijis likumīgi, vai tas ir bijis tīri atbilstoši Satversmei, par to visu mēs šobrīd mēģinām skaidrot juristu viedokli. To es jums varu pateikt,” saka Bremze.
Tikmēr sociālajā portālā “Facebook” parādījās video uzsaukums sabiedrībai. Tajā Jānis Biķis, kurš sevi piesaka kā arhitektu un četru bērnu tēvu, esot iesniedzis portālā „Manabalss.lv” iniciatīvu par „Dabiskas ģimenes aizsardzības nostiprināšanu Latvijas Republikas Satversmē”.
“Tas, uz ko es aicinu, ir nekādā veidā nepieļaut dabiskas, tradicionālas, normālas ģimenes starp vīrieti un sievieti pārdefinēšanu, paplašināšanos, ziniet, pat negribas par to runāt,” aicinājumā saka Jānis. Komentāros Jāni par drosmi slavē biedrības, kas runā par referendumu.
Iniciatīva gan portālā līdz raidījuma tapšanai netika apstiprināta.
Bet arī tradicionālās konfesijas Latvijā vienmēr ir kategoriski iebildušas pret homoseksuālām attiecībām.
Tikmēr citiem Satversmes tiesas spriedums ir devis cerību. Par to priecājas arī Jolanta Cihanoviča, kura ar partneri pat apspriedusi iespēju atgriezties Latvijā. Tomēr atbilde bijusi „nē”. Jolanta ir nogurusi cīnīties par savām tiesībām.
„Es domāju, cik jocīgi, ka mēs esam taču ar Zviedriju tik tuvi, vispār ar Skandināvu valstīm, mums tik daudzi latvieši ir visur kur ceļojuši un visu ko darījuši, kāpēc mēs šādi domājam? Vai cilvēki domā, ka no tā, ka kāds izliekas, vai jūtas diskriminēts, kādam būs kāds labums? Man ir bijis, ka man uz darbu raksta vēstules cilvēki, ka man raksta vēstules ar aprakstiem, ko ar mani darīs, ja satiks kaut kur uz ielas, nu tādas kaut kādas lietas, tas nav patīkami… un, jā, kaut kādā brīdī man bija liels atvieglojums, ka tas vairs nenotiek, un to es vairs arī negribu piedzīvot…” saka Jolanta.
