Priekšvēlēšanu programmās skaidri pamanāms, kuras partijas ir bijušas pie varas un kuras nav. Valdībā pārstāvētie politiskie spēki dod priekšroku vispārīgiem solījumiem, kurus ir grūti pierādīt vai gluži otrādi - apgāzt. Piemēram, premjera partijas Zaļo un Zemnieku savienības apņemšanās "koncentrēties uz labu darbavietu radīšanu". Jo mazākas politiskā spēka izredzes veidot valdību vai pat nokļūt Saeimā, jo konkrētāki un radikālāki priekšlikumi parādās tā programmā.
Rīgas Stradiņa universitātes lektors Mārtiņš Daugulis aicina vēlētājus, lasot partiju solījumus, izsvērt, vai tie reāli ir izpildāmi. Kā piemēru viņš min Latvijas Krievu savienības nepamatoti lielas ambīcijas, uzņemoties harmonizēt nodokļus starp Baltijas valstīm.
"Tas nav atkarīgs tikai no mums. Jums jāspēj piespiest arī Lietuvu un Igauniju. Kā jūs to izdarīsiet?
Tātad, padomāt, ko mēs reāli varam izdarīt, nepiesakot karu un nepiesakot kara stāvokli citā valstī jeb piespiedu režīmu, lai viņi pilda mūsu solījumus," skaidroja Daugulis.
Ar priekšlikumiem, kas pilnībā mainītu valsts līdzšinējo kursu, izceļas apvienība „Par alternatīvu”. Tā piedāvā pieprasīt Latvijas ārējā parāda norakstīšanu, atjaunot nāves sodu par ekonomiskajiem noziegumiem un samazināt valsts pārvaldes aparātu par 90%.
Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis atgādina visiem zināmo - valsts aparātā strādā ne tikai ierēdņi, kuri arī ir nepieciešami, bet arī drošības, izglītības un veselības iestāžu darbinieki.
"To nevar veikt, samazinot valsts aparātu par 90%, tas ir nereāli. Un ārējo parādu, tad jānotiek Trešajam pasaules karam. Runāt, ka mēs turpināsim labi dzīvot, bet teiksim, ka mēs negribam parādus atdot. Tās ir muļķības!" izteicās Rungainis.
Apgrūtināt valsts uzdevumu izpildi varētu arī Jaunās konservatīvās partijas (JKP) iecere samazināt valsts un pašvaldību sektorā strādājošo par trešdaļu. Par nereālu speciālists dēvē "No sirds Latvijai" solījumu nodrošināt Latvijas un Polijas zemniekiem līdzvērtīgu Eiropas fondu atbalstu.
"Tas nekad nenotiks cilvēkiem, kas to zina, kā notiek sarunas un kāds ir svars Eiropas Savienībā (ES), kurš maksā par šīm subsīdijām. Un Polija ir daudz iespaidīgāks spēlētājs šinī tirgū un var daudz lielākā mērā dabūt sev labākus noteikumus, nekā to var Latvija," uzsvēra Rungainis.
Daudzi priekšlikumi ir reāli, bet neracionāli un klaji populistiski. Piemēram, "Saskaņas" plāni nodrošināt bezmaksas sabiedrisko starppilsētu transportu pensionāriem un skolēniem. Vai "Latviešu nacionālistu" ierosinājums atcelt sociālo nodokli un pievienotās vērtības nodokli pārtikai tiem, kas dzīvo tālāk par simt kilometriem no Rīgas. Tāpat grūti iedomāties, kā "Attīstība/Par!" varētu pēkšņi par trešdaļu celt nodokļu ieņēmumus.
"Liela daļa no šiem solījumiem ir tā arī domāti: mēs solām, bet saprotam, ka nekādas iespējas viņus realizēt nav un realitātē tas orientēts uz mūsu atbalstītājiem," komentēja Rungainis.
Uz atbalstītājiem vērstas arī neiespējamās idejas ārpolitikā. Vienu piemēru min Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš: "Teiksim, JKP īsajā programmā ierakstījuši, ka pusmiljardu no dzelzceļa elektrifikācijas novirzīs zinātnei.
Protams, es kā zinātnieks būtu laimīgs. Bet tā ir nauda, kas nāk no Eiropas Kohēzijas fonda. Latvijai nav iedots maiss ar naudu. Tās ir starptautiskas saistības, mēs nevaram pārvirzīt kaut kam citam. Tā ir neizpildāma lieta."
Vēl radikālāki priekšlikumi ir sīkpartijām. Latvijas Centriskā partija ierosina atteikties no dalības jebkādos militāros blokos un atsaukt mūsu karavīrus no ārvalstīm. Rīcības partija un apvienība "Par alternatīvu" aicina atcelt sankcijas pret Krieviju.
"Mēs paši tā nevaram darīt. Mēs to visu jaucam. Ar šo mēs kļūstam neuzticams partneris saviem stratēģiskajiem partneriem, kas ir ES un NATO. Tur ir milzīgi riski un milzīgas konsekvences," norādīja Krūmiņš.
Pēc viņa novērtējuma, solot neizpildāmas lietas, politiķi apliecina nepietiekamo izpratni par ārpolitikas un iekšpolitikas norisēm un pat izrāda necieņu pret vēlētāju, nenovērtējot vēlētāju intelekta un loģiskās domāšanas līmeni.
