Tā pagājušā gadsimta otrajā pusē spēlēja būtisku lomu, neļaujot rietumiem aizmirst par Baltijas valstu okupāciju, bet deviņdesmitajos gados palīdzēja Latvijai, Lietuvai un Igaunijai kļūt par pilnvērtīgām ANO dalībniecēm.
Mūsu mērķi daudziem šķita utopiski un neticami, bet mēs tos sasniedzām un tagad varam rakstīt memuārus, smej Dzintra Bungs – viena no organizācijas BATUN dibinātājām.
Viss sākās 1965. gadā ar latviešu, lietuviešu un igauņu trimdas jauniešu sarīkotu demonstrāciju Ņujorkā.
“BATUN sākās ar lielu blīkšķi, ar sprintu – ar vienu milzīgu demonstrāciju. Tā bija pati lielākā baltiešu trimdinieku demonstrācija, kas jebkad notika,” atcerējās Dzintra Bungs.
Aptuveni 15 000 baltiešu pārsvarā gados jauni cilvēki devās uz ANO mītni Ņujorkā, pieprasot Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. ANO mītni izdevās sasniegt tikai nelielai grupiņai demonstrantu, bet arī viņi palika ārpus sētas.
“Mūs laida tikai līdz stūrim. Tālāk mūs nelaida. Drošības apsvērumi…” stāstīja Bungs.
Rietumvalstis nebija gatavas kaitināt Padomju Savienību ar Baltijas jautājumu. Taču arī jaunie trimdinieki nedomāja padoties. Viņi apvienojās organizācijā “Baltiešu aicinājums apvienotajām nācijām” jeb BATUN.
“Mēs redzējām, ka interese ir, bet ka mums ir liels darbs priekšā. Un tad sākās mūsu maratons, un tas maratons nebija tikai daži mēneši, kā sagatavot demonstrāciju, bet tas bija ceturtdaļgadsimtu,” sacīja Dzintra Bungs.
BATUN rīkoja demonstrācijas ASV un Eiropā, visos iespējamos veidos uzrunāja ANO diplomātus, nemitīgi atgādināja viņiem par PSRS pastrādātajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas un uzņemšanas ANO “Batunieši” palīdzēja jauno valstu maz pieredzējušajiem diplomātiem iejusties ANO sistēmā.
Liecības par šo ceturtdaļgadsimtu garo diplomātisko cīņu no šodienas līdz 31.oktobrim aplūkojamas Latvijas nacionālajā bibliotēkā.
Kā izstādes atklāšanā uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits – BATUN stāsts var kalpot par iedvesmu jaunu, drosmīgu mērķu uzstādīšanai.
“Izstāde liecina par latviešu spēju organizēties un ilgus gadus strādāt, lai sasniegtu lielus mērķus, pat ja tie šķiet utopiski vai nesasniedzami. 1970.gadā droši vien šķita diezgan utopiski, ka Latvija varētu atkal tikt uzņemta Apvienotajās nācijās,” norādīja Levits.
Šis neatlaidības stāsts varētu noderēt arī mūsdienu Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem ANO, kas nosprauduši mērķi 2025. gadā mūsu valstij kļūt par ANO Drošības padomes dalībvalsti vismaz uz vienu termiņu.
