„Es jau kā tāds skolēns un students konservatorijā bieži vien gāju gar Brīvības pieminekli un skatījos uz trim zvaigznēm un uz Māti Latviju un domāju – bet pienāks taču tāds brīdis, kad stāvēs atkal goda sardze Latvijas formas tērpos,” atceras dziedātājs Viktors Zemgals.
„Tajos gados - nu ko var izdarīt cilvēks, kam tas interesē, ir pie sirds – vienīgais, ar savu mākslu kaut ko izdarīt. Nu, es to izdarīju, un man nebija nekādu šaubu,” saka “Atmostas Baltija” mūzikas autors Boriss Rezņiks.
Gadu pirms Baltijas ceļa ar meldiņu uz papīra un ideju par dziesmas kodolu – Lietuva, Latvija, Igaunija – komponists Boriss Rezņiks vērsās pie drauga Valda Pavlovska. „Viņš lūdza, lai es uzrakstu kaut ko. Es tur kādas pāris nedēļas marinēju, kā jau parasti. Tad kaut kāds tinkšķis uznāca, un, sēžot un gaidot automašīnā pie Gaiļezera slimnīcas, atradu cimdu nodalījumā vienu papīra lapiņu un sāku kaut ko čibināt. Kad es rakstīju, es domāju – bet vai es pareizi saucu? Lietuva, Latvija, Igaunija. Vai kāds pēc tam man vēsturnieks vai ģeogrāfs neteiks, ka vajag saukt savādāk,” stāsta “Atmostas Baltija” teksta autors Valdis Pavlovskis.
Latviešu dziedātājs "Eolikas" komponistam nebija tālu jāmeklē. Caur paziņām izdevās sarunāt arī igauni. Bet lietuviešu puisis atradās tepat Rīgā – Padomju armijas karavīru ansamblī "Zvaigznīte". „Toreiz es dienēju Padomju armijā, Rīgā. Boriss sazinājās ar mani un jautāja, vai es gribētu dziedāt šo dziesmu kopā ar abiem pārējiem dziedātājiem. Un man jau tā bija tikai vēl viena iespēja tikt prom no armijas – protams, es piekritu nedomājot, lai arī man nebija ne jausmas, kam tieši. Man dziesma patika, uzreiz to iemīlēju. Tā bija vienkārša, tieša, radīja tik daudz asociāciju, kā mostas Baltijas jūra un cilvēki līdz ar to,” stāsta lietuviešu dziedātājs Žilvins Bubēlis.
Viktors Zemgals atceras, ka gan igauņu, gan lietuviešu cilvēki ar lielu patriotismu dziedāja. Līdz augustam dziesmu zināja visi, kas dzīvoja uz Atmodas viļņa.
„Bija 23.augusts, es tajā [Baltijas ceļā] Juglā stāvēju. Mēs ar ģimeni stāvējām tur, vienam vecītim bija „Selga” ar uzlīmīti "Baltijas ceļš". Viņš iegrieza, un skanēja tā dziesma. Nu tad bija ar emocijas,” par atmiņām stāsta Pavlovskis.
Pāris mēnešus vēlāk – „Mikrofona aptauja 89” Atmodas gada cienīgajā dziesmu sarakstā “Atmostas Baltija” ierindojas trešajā vietā. „"Mikrofona" filmēšana notika 1989.gada beigās. Nevarēja atbraukt lietuvietis, un filmējās cits lietuviešu dziedātājs - plātīja muti praktiski uz gatavā ieraksa,” atklāj Rezņiks.
Drīz pēc tam lietuvietis Žilvins Bubēlis dodas uz Ameriku. Tur nodzīvoti jau 23 gadi, bet, atceroties dziesmu, mostas arī atmiņas par mājām: „Daļa manis ir lietuviešu. Lietuva ir mana dzimtene, es tur uzaugu …tās dziesmas, ko vecmāmiņa man dziedāja, ēdiens. Bet tajā pašā laikā – gribējās būt brīvam, dzīvot, piedzīvot, un Amerikas Savienotās Valstis deva šo iespēju.”
Varenās balss īpašnieks igaunis Tarmo Pihlaps miris 1999.gadā. „Nevienu reizi mums neizdevās savākt visus dziedātāju: ne „Mikrofonā” un nevienā no pasākumiem vairāk nekad mūžā, vienīgā reize studijā. Un toreiz, – es sāku domāt – kāpēc mēs..., vismaz vajadzēja nofotografēt, bet toreiz jau nebija nekādi kompakti fotoaparāti. Un nevienas fotogrāfijas nav,” secina Rezņiks.
Savukārt Žilvins Bubēlis uzsver, ka Baltijas ceļā piedzīvoto atkārtot nevar: „Divreiz vienā un tajā pašā upē neiekāpsi. To mirkli, kas mums bija kopīgs man, Viktoram un Tarmo – tā mirkļa burvība ir ierakstīta tajā kasetē, tajā vienā brīdī. Tāpat kā TV kameras iemūžināja tos cilvēkus, kas tur sadevušies rokās stāvēja – to nevar atkārtot koncertā.”
„Fakts ir tāds, ka mēs to nevaram atkārtot. Bet kāpēc jāatkārto? Bet kāpēc atkārtot? Viss jau iet uz priekšu, jādzied citas dziesmas citiem izpildītājiem,” saka Viktors Zemgals.
