Cits pēc cita Okupācijas muzeja Konferenču zālē vietas ieņem Gunāra Astras laikabiedri un viņu bērni. Aptuveni 20 minūšu laikā visas sēdvietas ir pilnas, un vietas visiem nepietiek. Starp sanākušajiem ir arī slavenā latviešu disidente Lidija Doroņina-Lasmane un ieradies arī Gunāra Astras brālis. Skaidri redzams, ka Gunārs Astra aizvien ir un reiz bija ļoti mīlēts latviešu kultūras un politikas aizstāvis.
"Esmu viņa ideju piekritējs un tāds pats režīma upuris. Esmu 1949.gada represētais. Gunārs Astra ir cilvēks, latvietis ar lielo burtu," saka politiski represētais Ādolfs Rubiķis.
Šovakar vairāki desmiti cilvēku dalījās savās atmiņās par slaveno politieslodzīto, aplūkoja fotogrāfijas un operatora Raita Valtera uzņemto filmu "Sirdsbalss". Valters iepazina Gunāru Astru viņa pēdējā dzīves gadā. Pirms 30 gadiem.
"Tas notika, šķiet, 2.februārī, Lucavsalā. Sagaidīt ar draugiem viņu gribējām pie čekas mājas, jo zinājām, ka viņš ir tur no 13.janvāra, bet čekisti bija gudrāki, viņi viņu aizveda ar taksi uz mājām, jo kungs bija nosēdējis 19 ar pusi gadus," stāsta Valters.
Tomēr pat pēc ilgās brīvības atņemšanas Astra esot palicis nesalauzts. Vēsturnieki stāsta, ka 80.gadu beigās Astra latviešiem bijis jauno pārmaiņu simbols.
"Tieši šajā piemiņas pasākumā mēs pieminam, ka tieši 1988.gadā ap viņu pulcējās cilvēki, kas vēlāk kļuva par atmodas kustības, neatkarības kustības dalībniekiem. Tāds sabiedriskais centrs ap viņu pulcējās. Ja Gunārs Astra būtu dzīvs, un būtu turpinājis savu sabiedrisko darbību, noteikti viņš kļūtu par vienu no atmodas līderiem," uzskata vēsturnieks un 12.Saeimas deputāts Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība).
Cieņā pret Gunāru Astru 1988.gadā viņa bērēs cilvēki kapu aizbēra ar rokām.
