Tikai septembra pirmajās dienās laikraksts “Atmoda” beidzot var vēstīt par pirmo nozīmīgo pasaules reakciju uz Baltijas ceļa akciju. Džordžs Bušs brīdina Padomju Savienības vadību pat nemēģināt vērsties pret trim nācijām, kuras, izejot Baltijas ceļā, skaļi pavēstījušas pasaulei apņēmību pašām noteikt savu likteni.
1989.gada ārvalstu laikrakstu Gaismas pilī vairs nav, jo tie netiek glabāti tik ilgi. Toties brīvi aplūkojami trimdas latviešu laikraksti. Toreiz – Baltijas ceļa laikā, pat nonākuši bibliotēkā, tie sagultu īpašā slēgtās pieejas fondā. Šie izdevumi bibliotēkas fondos ienāca jau pēc neatkarības atgūšanas.
„Lūk, 30.augusts. Nebija tā kā šodien, kad uzreiz nākamā dienā vai jau iepriekš izziņots. Un bildes - 9.septembris par notikumiem šeit, Baltijā,” stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Informācijas sektora vadītāja Ginta Zalcmane.
Maz tā laika ziņu liecību palicis arī Tautas frontes telpās. Tagad Vecpilsētas ielas namā rimti dienas vada Tautas frontes muzejs. Bet toreiz - kūsāja dzīvība. Par aktivitātēm ziņoja Tautas frontes infocentrs. Šurp nāca ārzemju žurnālisti. Veica tālsarunas, sūtīja teleksus un vēlāk - arī faksus. Video materiālus ārvalstu žurnālistiem Maskavā nogādāja arī pati Tautas frontes filmēšanas grupa.
Infocentru vadīja Sarmīte Ēlerte, tajā darbojās arī žurnālists Kārlis Streips. Jauni un bez šodienas zināšanu bagāžas. Taču tolaik neviens nevaicāja sev, vai es to protu un vai es to varu. „Mums bija filmēšanas grupa. Bija tādi garmataini Andrejs Ēķis, Olafs Pulks un Rauls Viktorovs. Viņi filmēja Tautas frontes notikumus, lēca lidmašīnā vai vilcienā. Brauca uz Maskavu un deva televīzijas kompānijām. Tas prasa atdevi, bet jebkurš tad dzīvoja ar sajūtu. Atšķirīga lieta tādā ziņā, ka neviens jau nebija mācījis, kā rakstīt ziņu, kā stāstīt. Bet tas nevienā mirklī nebija problēma. Tev bija jādara. Svarīguma apziņa, ka nekas nevar būt šķērslis,” stāsta Ēlerte.
Vien pāris gadus agrāk Amerikas Savienotajās Valstīs gandrīz septiņi miljoni cilvēku sadevās rokās akcijā “Hands Across America”, aktualizējot bada cietēju un bezpajumtnieku likteni un vācot ziedojumus viņu atbalstam. Roku rokā stāvēja prezidents Reigans un Baltā nama administrācija, gan kino un popmūzikas zvaigznes, rokeri un mūķenes, fermeri un pilsētnieki. Spilgtā kampaņa izmaksāja 17 miljonus, bet cerētos 50 miljonus ziedojumos nesavāca.
Savukārt Baltijas ceļš savienoja trīs nācijas, deva tām balsi pasaulē un kļuva par brīvības ceļa sākumu. To nevarēja nepamanīt, un kopš tā brīža vieglāki kļuva arī ārzemju latviešu centieni gūt politisko atbalstu savās mītnes zemēs.
Čikāgas latviešu radio raidījumu programmas vadītājs Ivars Švānfelds tobrīd bija Čikāgā. Par akciju zināja no īsviļņu amatieru radio pārraidēm, Tautas frontes zvaniem, bet pēc 23.augusta par to beidzot vēstīja arī Amerikas un pasaules mediji. „Es nezinu, no kurienes nāca iedvesmojums, varbūt kāds uzzināja, kas tur bija Amerikā. Tādā veidā. Bet es nezinu, kur tā sēkla ir, tā sakne. Bet tas bija kaut kas, ko bērniem stāstīt. Viņi saprata to. Mums ir latviešu skolas, draudzes, baznīcas, deju kopas, tā radio programma. Un tas bija pilns ar visu šo informāciju,” stāsta Švānfelds.
Mums tā bija iespēja elektrizēties no kopības sajūtas, bet pasaulei – sadzirdēt Baltijas balsi un noticēt triju nāciju apņēmībai. Baltijas ceļš bija noiets, bet brīvības ceļš bija pašā sākumā.
