Gandrīz pusstundu garo sarunas ierakstu “De facto” iedeva noklausīties arī Latvijas divu lielāko banku un Valsts policijas pārstāvjiem.
“Swedbank”, par kuras darbinieci sarunā uzdevās krāpniece, norāda, ka trauksmes zvanam šajā sarunā būtu jānostrādā jau ļoti agri.
“Svarīgākais šeit ir tas vienojošais elements, kāpēc mēs vienmēr sakām: banka nekad neprasa jūsu datus. Jo mūsu darbinieki nekad nezvanīs un neprasīs: pasakiet savu lietotājvārdu internetbankai," paskaidroja “Swedbank” mediju attiecību vadītājs Jānis Krops. "Jo mums to nevajag. Ja mēs gribam jūs autorizēt vai gribam, lai jūs izlasāt kādu ziņu, mēs jums piezvanīsim un pateiksim: “Ieejiet internetbankā pats, mums neko nesauciet, un izlasiet. Pats atzvaniet mums, ja jums ir jautājums.” Tas, ko krāpnieki arī jūsu ierakstā dara, kas, manuprāt, ir ļoti izteikti šajā ierakstā, ka krāpnieki saka: mēs jau neprasām jums personīgo informāciju – redziet, jūsu kartes numuru mums nevajag, bet iedodiet savu lietotāja vārdu un personas kodu! Principā, karte ir mazāks ļaunums, jo internetbankas pieeja nozīmē, ka viņi var nozagt visu jūsu naudu."
Ar klientu sūdzībām par šādiem telefonkrāpšanas mēģinājumiem visai bieži saskaras gan “Swedbank”, gan SEB kā Latvijas lielākās bankas. Taču tas nenozīmē, ka citu banku klientu no tā būtu pasargāti,
liecina SEB drošības dienesta pieredze.
“Piezvana klientam un saka, ka, piemēram, zvana no “Luminor” vai “Citadeles”. Klients, kas ir pacēlis telefonu, saka, – nē, man tur nav konta, man ir citur. Un tad ir stāsts par to, ka ir kopīgais zvanu centrs un mēs tūlīt jūs pārvietosim uz vajadzīgās bankas speciālistu. Izdomas ziņā tur cilvēkiem viss ir ļoti labi. Tur viņi nesamulst, viņiem ir izstrādāts šis algoritms un shēma, kādā veidā viņi to dara,” teica SEB bankas drošības pārvaldes vadītājs Mārcis Pelcis.
SEB ir zināms, ka viltvāržiem ir izdomātas pat vairākas leģendas, lai izskaidrotu, kāpēc ar klientu Latvijā nerunā latviski. “Viens ir tas, ka visi latviski runājošie operatori ir aizņemti, tas ir standartā, kas arī jums bija. Bet ir pat tādi stāsti, ka zvana no zvanu centra Lietuvā tāpēc, ka Latvijā viss ir aizņemts, un, piedodiet, mēs Lietuvā diemžēl neprotam latviešu valodā runāt. Protams, tad arī tas,” stāstīja Pelcis.
Arī Valsts policija pēdējā gada laikā sabiedrībai par telefonkrāpnieku aktivitātēm ir ziņojusi regulāri, šovasar tas noticis pat ik pēc dažām nedēļām.
Vērsties pie tiesībsargiem ir vērts arī reizēs, kad uz krāpnieku āķa cilvēks tomēr neuzķēras. Arī sarunas ieraksts policijai nākotnē var palīdzēt, jo krāpnieku pēdas tiek dzītas.
Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Ruslans Grigs uzsver, ka runa ir par veselu industriju – milzīgiem zvanu centriem Austrumeiropas valstīs.
”Ne tikai Latviju ir skārusi šī, es teiktu, sērga. Mēs arī aktīvi komunicējam ar Lietuvas kolēģiem, ar Igaunijas kolēģiem. Līdzīgas problēmas ir arī kaimiņvalstīs," uzsvēra Grigs. "Arī citas Eiropas valstis ir skartas, proti, “call-centri” [zvanu centri] nodarbina ne tikai krieviski runājošus zvanītājus, bet arī angliski, spāniski, itāliski un citās valodās runājošus. Ir izveidota apvienota izmeklēšanas grupa, kurā piedalās vairākas Eiropas Savienības valstis. Arī mēs esam šīs grupas dalībnieki, un šīs grupas ietvaros mēs apmaināmies ar pierādījumiem.”
Izkrāptās naudas ceļi līdz saņēmējam ir izsekojami diezgan reti.
Lai gan nauda mēdz cirkulēt arī Latvijā, piemēram, nonākot pie tā dēvētajiem naudas mūļiem, kas to aizskaita tālāk vai izņem skaidrā naudā, visbiežāk tās pēdas pazūd kriptovalūtas iegādes darījumos.
Valsts policija norāda uz kādu satraucošu tendenci – visai bieži uz piedāvājumiem piepelnīties, kas publicēti, piemēram, “Telegram” kanālos, atsaucas Latvijas jaunieši, kas sākumā varbūt pat nesaprot, ka, kļūstot par naudas mūļiem, viņi iesaistās krāpniecības un naudas atmazgāšanas atbalstīšanā. Vēlāk tas var draudēt gan ar kriminālatbildību, gan ar nokļūšanu banku melnajos sarakstos, kas savukārt nākotnē šiem jauniešiem var liegt iespēju izmantot Latvijas banku pakalpojumus, piemēram, paņemt kredītu mājoklim.
