Lai neļautu PSRS karaspēkam un milicijas specvienībai OMON ar brutālu spēku apturēt Latvijas sākto neatkarības atjaunošanas ceļu, 1991. gada janvārī pie stratēģiski nozīmīgiem objektiem Rīgā un citviet Latvijā tika slietas barikādes. Mūsdienās tās kļuvušas par tautas nevardarbīgas pretošanās, saliedētības un garīgā spēka simbolu.
Atmiņas par 1991. gada janvāri
Jau no paša rīta Doma laukumā tiek iedegts tradicionālais piemiņas ugunskurs, pie kādiem pirms 29 gadiem sildījās vairāki desmiti tūkstoši barikāžu dalībnieku. Ināra visspilgtāk atminas agros rītus.
"Katru rītu radiomājas logi bija gaiši un vaļā, un šeit spēlēja himnu. Tad laukums pilnībā sastinga, visi pagriezās pret radiomāju, vīri noņēma cepures, un visi klausījās. Tas bija katru rītu. Es katru nakti biju šeit – masas dēļ," viņa saka.
"Es toreiz [Andri] Slapiņu un [Gvido] Zvaigzni iznesu," ar asarām acīs atminas Oļģerts Koknēvičs, kurš barikādēs bija kopā ar kolēģiem no Polimēru mehānikas institūta. "Atskrēju uz Pulvertorni, paņēmu nestuves, un uz tām atnesa Slapiņu. Aizgāju atpakaļ, un no Bastejkalna kāds sauc: „Ei, veči, kam ir aknas, nāk šurp, te vēl viens ir!” Tā nonesām arī Zvaigzni lejā…" stāsta 82 gadus vecais kungs.
"Kad bija tā apšaude pie Bastejkalna, es nācu pa ielu līdz Brīvības piemineklim un klausos, ka viss brakšķ, mašīna deg… Bet viens nostājies lejā, pie kanālmalas aiz koka, un šauj augšā pa Mildu. Dzirksteles vien piemineklim šķīda!” atceras 88 gadus vecais Napoleons Leitāns, kurš pie ugunskura Doma laukumā atnācis Zemessardzes formastērpā. "Esam nozīmēti te no 13. bataljona ugunskuru pieskatīt," smaida sirmais kungs, kurš joprojām strādā algotu darbu un dzied divos koros.
Tikmēr barikāžu dalībnieks Juris Jēgers saka: "Mūsu uzdevums bija tā laika Augstākās padomes un Radiomājas apsardze.
Bija dažādi piedzīvojumi, visu pat negribas atcerēties, bet vispār – tas bija laiks, kad es ļoti lepojos par savu tautu. Tā bija tāda sajūta, ka beidzot mēs esam savā mājā. Un par to bija vērts stāvēt!
Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs barikāžu laikā Romualds Ražuks atzīmē: "Tā ir mūsu uzvara. Nav jau ar bijis mūsu tautai tik daudz uzvaru. Tā bija spoža uzvara, kurai bija nozīme ne tikai Latvijai, bet arī visi Austrumeiropai.
Noskaņas pēc 29 gadiem
Ģirts Šļaukstiņš tolaik strādāja "Lauku Avīzē" un uz barikādēm nebija tikai vienu nakti, kad dežūrēja redakcijā.
"Toreiz bija cita gaisotne. Visapkārt savējie, neskatoties uz tautību! Runāt varēja ar visiem un par visu. Tad nebija sarkano līniju, kuras nedrīkstēja pārkāpt," viņš atceras. Vai tagad ir vilšanās, ka tā vairs nav? "Liela vilšanās. Likumība vēl ar vien ir tāls sapnis."
Rūgtumu par korupciju un dzīves dārdzību šodien dzird arī vairāku citu sanākušo balsīs. Bet citādā noskaņā pie ugunskura sildās barikāžu dalībniece Vija Tomsone, kura nupat atgriezusies Latvijā pēc 20 gadu dzīves ASV. "Pēc šiem 20 gadiem es redzu ļoti lielu progresu un man ir tiešām laba sajūta. Tā ir mūsu Latvija, un mums pašiem tā ir jāveido. Man ir tiešām liels prieks!"
Barikāžu dienās Vija bija Doma laukumā kopā ar biedriem no kora "Līgo".
"Sazvanījāmies un naktī no 13. uz 14. janvāri pulcējāmies šeit, Doma laukumā. Visu nakti šeit stāvējām, kamēr nogurām, tad gājām uz baznīcu mazliet pagulēt… Tās bija lielas emocijas," viņa atceras.
Skolnieki par Barikāžu laiku
"Vai jūs zināt, kādēļ šeit iedegts ugunskurs? – Jā, lai būtu silti," viens caur otru izsaucas Gerhards, Valts un Endijs no Rīgas Kristīgās pamatskolas 1. klases. Atnākuši kopā ar audzinātāju. "Skolā mums bija svētbrīdis, bija arī no Latvijas armijas cilvēks, kurš stāstīja, kā tas notika. Mēģinām iejusties un saprast, kā tas bija."
"OMON gribēja iekarot radio, televīzijas torni un laikam arī Ministru kabinetu, to es zinu.
Un latvieši brauca no jebkurienes, veda visu, ko varēja, visu taisīja ciet un tukšām rokām stājās pretī," stāsta vidusskolniece Ramona, kura darbojas Jaunsardzē.
Viņa spriež, ka šodien barikādēs būtu mazāk cilvēku. "Man liekas, ka tagad cilvēkiem ne no kā nav bail, viņiem nav jāaizstāv sava valsts, jo viņi zina, ka mums ir visas armijas, visi NATO."
Atnākuši arī vecāku klašu skolēni. Dažs vēsturi zina kā no grāmatas, citiem par Barikāžu laiku stipri miglains priekšstats.
"Esam klausījušies, ir mums stāstīts… Kaut kādi video "jūtūbā" arī ir rādīti," saka devītklasnieki Jānis un Rihards, lai gan neko konkrētāk pastāstīt nevar. Abi gan ir pārliecināti – ja šodien būtu barikādes, viņi ietu. "Noteikti. Jau viss šis pasākums izskaidro, cik jautri un interesanti viss ir. Jauns piedzīvojums," uzskata Rihards.
Būtu gatavi atkal dežurēt
Arī satiktie 1991. gada barikāžu dalībnieki atzīst – par spīti ikdienas nebūšanām viņi būtu gatavi atkal dežurēt uz barikādēm, lai nosargātu Latvijas neatkarību. Un cenšas šo valstiskās atbildības apziņu nodot arī nākamajām paaudzēm. Piemēram, barikāžu dalībnieks Aivars Ozers Doma laukumā ieradies kopā ar mazmeitu Mētru un visu viņas klasi.
"Sava vēsture ir jāzina. Ja mēs esam šeit Doma laukumā, Rīgā, Latvijā, tad iztikt tikai ar amerikāņu multenēm un spēlītēm – tas ir par maz," saka Ozers.
"Man barikāžu atceres diena nozīmē iespēju atcerēties, kā mani vecvecāki gāja tajās un tos stāstus, ko viņi stāstīja, un mazliet piedzīvot to, ko viņi piedzīvoja tajos vakaros. Es ļoti lepojos ar viņiem, jo tas ir diezgan drosmīgi to darīt. Ne katrs to varēja izdarīt, jo tur bija iespējami dažādi apdraudējumi, bet viņi turējās pretī tam," saka jaunsargs Francis.
Astoņi cilvēki savu stāstu par barikādēm paši nekad nevarēs pastāstīt, jo viņi 1991. gada janvārī par Latvijas neatkarību samaksāja ar visdārgāko – savu dzīvību.
Vladimirs Gomanovičs, Ilgvars Grieziņš, Sergejs Konoņenko, Roberts Mūrnieks, Edijs Riekstiņš, Raimonds Salmiņš, Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Viņi šodien tika godināti ar īpašu piemiņas brīdi Meža kapos un ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa un Bastejkalnā.
Piemiņas pasākumos visas dienas garumā pirmdien tika godināti 1991. gada barikāžu dalībnieki un 20. janvāra apšaudē pie Iekšlietu ministrijas bojāgājušie, uz kuru piemiņas akmeņiem Bastejkalnā gūla biezi ziedu klēpji.
