Šobrīd Borisovkas vecticībnieku lūgšanas namu var apskatīties vien fotogrāfijās - ugunsgrēks ir pārvērtis pelnos senlaicīgās ikonas, grāmatas un vēsturisko telpas interjeru. No dievnama palikušas vien ķieģeļu sienas un priekšnams. Izceļoties ugunsgrēkam, iebruka dubultais metāla un šīfera jumts. Doties iekšā, lai mēģinātu ko izglābt, diemžēl nebija iespējams.
„Man bija ikonas, un sveces vien man bija 800 eiro vērtībā, (..) viņas visas ir iznīcinātas. Un 36 ikonas ir sadegušas, tās bija senlaicīgas un mūsdienīgās ikonas. Tās arī ir iznīcinātas,” stāsta Borisovkas vecticībnieku draudzes vadītājs Iļja Jefstafjevičs Surikovs.
Šobrīd dievnams tiek sakārtots ar domu to pamazām atjaunot. Borisovkas draudzes locekļi cer uz līdzcilvēku un pašvaldības finansiālu atbalstu. Pirmie naudas līdzekļi ir saziedoti. „Ziedojuši skaidrā naudā 28 cilvēki, internetā 10 cilvēki, summas (..) 20, 10, daudz neziedo. Tie, kuri turīgāki, var atļauties vairāk,” saka Surikovs.
Kā apliecina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Latgales reģionālās nodaļas vadītāja, ugunsgrēka nodarītie postījumi ir nenovērtējams zaudējums. Jau tā daļa no vecticībnieku mantojuma ir pazudusi pēc garnadžu masveidīgiem sirojumiem, meklējot vērtīgos sakrālos priekšmetus.
„Mēs lieliski zinām, braukājot pa baznīcām, tiekoties ar draudžu pārstāvjiem, ar īpašniekiem, kuri saka, ka daudzās baznīcās ir pazudis pilnīgi viss. Tie apjomi ir ievērojami,” norāda Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Latgales reģionālās nodaļas vadītāja Vilma Platpīre.
"Pat ja Borisovkas vecticībnieku draudzes locekļu cerība piepildīsies un lūgšanas namu izdosies atjaunot, tas vairs neizskatīsies kā pirms ugunsgrēka. To oriģinālo vērtību, kas ir zudusi, tā nav atjaunojama. Protams, mēs varam panākt analogu dekorāciju, analogu arhitektonisko apdari. Bet mēs nekad nepanāksim to sajūtu, ko rada vēsturiskais materiāls,” atzīst Platpīre.
Kā stāsta Borisovkas draudzes vadītājs, agrāk tuvējā apkaimē bija 42 dzīvojamās mājas, tagad palikušas vien piecas: cilvēki no laukiem aizbrauc, vecticībnieku paliek mazāk. Arī senlaicīgais sakrālais mantojums izzūd. Tas ir nopietns signāls, lai domātu, kā turpmāk veiksmīgāk saglabāt to, kas vēl ir palicis.