„Šobrīd „Latvijas gāze” ir 100% privāts uzņēmums. Protams, ja iestāsies ārkārtas situācija, tad Latvijas valsts rīcība attiecībā uz šo objektu varētu mainīties,” saka ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (Reformu partija). Viņš gan neatklāj, kāda varētu būt šī rīcība, vien norāda, ka tā būs atbilstoša ārkārtas situācijai. Enerģētikas ekspertam Jurim Ozoliņam gan ir skaidrs, ko tā paredz: „Tas nozīmē rekvizēt un kompensēt pēc tirgus cenas.”
Krātuves kopējā ietilpība pārsniedz vairāk nekā četrus miljardus kubikmetru. Nedaudz vairāk nekā pusi no šī daudzuma veido tā sauktā bufergāze - gāze, kas nodrošina krātuves tehnoloģisko darbību. No aktīvās jeb patēriņam domātās gāzes Latvijai pienākas nedaudz vairāk nekā miljards kubikmetru. Pārējais gāzes daudzums domāts Lietuvai, Igaunijai un Krievijai. Pēc ekonomikas ministrijas aplēsēm, valsts krīzes gadījumā varētu izlietot ne tikai krātuvē esošo aktīvo gāzi, bet arī bufergāzi. Ar šo daudzumu pietiktu pat diviem gadiem, kas būtu pietiekams laiks alternatīvu piegāžu atrašanai.
"Latvijas gāzes" pārstāvji gan uzskata, ka tik brīvi ar krātuvē esošajiem resursiem ne tikai nav vajadzīgs, bet arī nedrīkst rīkoties. „Visa gāze, kas ir krātuvē, tā pieder „Latvijas gāzei” vai arī mūsu partneriem kaimiņvalstīs. Mēs pildām visus līguma nosacījumus un piegādes nodrošinām. Nevar runāt par kaut kādām sankcijām, kas izpaustos attiecībā uz enerģētiku. Par to arī Eiropā šobrīd nekas nav dzirdēts. Šobrīd notiek iesūknēšana. Šobrīd esam iesūknējuši 70% no Latvijai paredzētā daudzuma,” skaidro "Latvijas gāzes" preses sekretārs Vinsents Makaris.
Makaris uzskata, ka ārkārtas risinājumi nebūs vajadzīgi, jo vēl nesen "Gazprom" direktoru padome apstiprinājusi gāzes pārdošanas darījumus Latvijai. Ja tiešām būs nepieciešamība ārkārtas krājumu izmantošanai, eksperti norāda, ka nepieļaujama ir paļaušanās uz bufergāzi kā šī resursa nodrošinājumu.
„Tas nozīmē iznīcināt gāzes krātuvi. Tas ir līdzīgi kā saimnieks nodedzinātu no sākuma malkas krājumus, bet pēc tam arī šķūni. [..] Es teiktu, ka šādus vārdus mutē labāk nevajag ņemt,” norāda enerģētikas eksperts Ozoliņš.
Pilnībā iztukšotas krātuves atjaunošana pēcāk varētu prasīt piecus gadus, tādējādi krīzes laikā izveidotajiem pieejas kanāliem būtu maza nozīme.
Vēl jo vairāk - domājot par krātuvē esošo resursu sadali ārkārtas situācijā, nedrīkst ignorēt tās valstis, kuras jau tagad Inčukalnā glabā sev iepirkto gāzi. Ja Latvija ķersies klāt svešai gāzei, partneri turpmāk varētu atteikt iespējas izmantot savus gāzes piegādes kanālus krātuves atjaunošanā.
