Pēc aiziešanas no Afganistānas šī patlaban ir mūsu lielākā ārvalstu misija. Karavīru uzdevums ir uzturēt mieru zemē, kas ir piedzīvojusi smagu karu, pirms 13 gadiem pasludināja neatkarību no Serbijas un kur joprojām ik brīdi var uzliesmot konflikts Kosovā dzīvojošo serbu un albāņu starpā.
Virsleitnante Anna Dobele, Latvijas Nacionālā kontingenta kapelāne, ved rādīt savu darba vietu – nelielo dievnamu, kas ierīkots militārās bāzes galvenā ceļa malā. Viegli sasniedzams un tajā pašā laikā neuzkrītošs – kā paši kapelāni, kam visas misijas laikā veicams delikāts un ļoti svarīgs uzdevums.
“Šī ir vieta, kur dažādu konfesiju kapelāni vada savus svētbrīžus. Priekšā ir dažādi karodziņi no valstīm, no kurām ir kapelāns. Un mums ir sava kārtība, kad un ko kurš dara. Un tāpat mēs visi sanākam kopā tikties, lai pārrunātu kaut kādas lietas,” pastāstīja kapelāne.
Anna pati ir metodiste un sadzīvo zem viena jumta ar katoļu un luterāņu kolēģiem. “Kapela armijas bāzēs nav paredzēta vienai konkrētai konfesijai. Bet mēs cenšamies atrast zelta vidusceļu, lai ikviens varētu nākt, būt šeit, būt klusumā, gan skatīties uz saviem simboliem, kas ir tuvāki kā cilvēkam, un būt iekšējā klusumā un meditācijā vai vienkārši pārdomās,” skaidroja Dobele.
Kapelāna darbs, kā saka Anna, ir nevis sēdēt pie galda un pieņemt apmeklētājus, bet būt tuvu karavīriem: “Kapelāns ir pieejams 24/7. Un, manuprāt, ir svarīgi nenospraust konkrētu laiku, bet ka mēs kā kapelāni ejam pie karavīriem un esam viņiem blakus kaut vai vienkāršākā sarunā. Nevis ierobežojam sevi, bet esam arī radoši tādā ziņā.”
Kas karavīriem ir uz sirds, kad viņi ir misijā? “Manuprāt, visaktuālākais ir, lai mājās viss ir kārtībā. Jo, ja ir tā, tad arī šeit ir mierīga sirds, nav jādomā, ka tu spēj atrisināt kādas lietas, esot prom,” pastāstīja kapelāne.
Tad, kad nav misijā, Anna ir mācītāja Latvijas Apvienotās metodistu baznīcas Rīgas 1. draudzē. Piedāvājumu doties uz Kosovu viņa uztvērusi kā labu skolu sev un arī savai garīgajai praksei.
“Šeit tu esi kopā ar karavīriem katru dienu. Un nav tā, ka tu vari aizbraukt mājās un pasēdēt pie sava televizora, bet tu esi kopā ar karavīriem. Un tas ir labs izaicinājums pašam sev, ka tu esi prom no mājām, gan arī tas, ka tu redzi, kā tas ir, ka tu tik ilgi esi prom,” sacīja Anna Dobele.
Latvijas armijā ir divas kapelānes sievietes, un Anna ir viena no viņām. Karavīru attieksme esot individuāla, bet fakts, ka sievietes pasauli redz nedaudz citādāk, gluži pretēji – var arī palīdzēt atvērties.
“Ja ir Dievs un ja ir karš, tad mēs kā cilvēki ar savu brīvo izvēli, es teiktu, ietekmējam to, ka… Mēs aizmirstam, ka ir Dievs, un galvenais akcents ir uz to, ka mēs mācamies mīlēt savus līdzcilvēkus,” saka kapelāne.
Kapelas pagalmā ir zvans, ko ieskandina, atgādinot par svētbrīžiem. No turienes ik dienu var dzirdēt arī to, kā aiz bāzes robežām piecas reizes dienā ar minaretu dziedājumiem savus ticīgos pulcina Kosovas mošejas. Un, kā sacīja Anna, katram vajadzīga sava apstāšanās un pabūšana iekšējā klusumā zemē, kas daudz ir cietusi.
