Viņasprāt, tieši vilcināšanās ar pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā ir veicinājusi sabiedrības sašķeltību. Cik tuvu šodien esam neatkarības balsojumā izsapņotajai Latvijai? Par šo un intervijā Latvijas Radio stāstīja Velta Čebotarenoka.
Atskatoties uz neatkarīgās Latvijas trim desmitgadēm, par lielāko vilšanos Velta Čebotarenoka sauc 2012. gada referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu. Par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsoja 24,9% vēlētāju, pret bija 74,8%.
“Man bija kauns, man bija sāpīgi. Ja toreiz mēs apjuktu, kāds sabītos un nenobalsotu, tad šobrīd mēs būtu sliktākā stāvoklī nekā Ukraina,” uzskata bijusī AP deputāte.
Par ierosmi parakstu vācējiem, kas atbalstīja krievu valodas nostiprināšanu Satversmē, kalpoja iepriekš rosināta parakstu vākšana ar citu mērķi – Satversmē noteikt, ka mācības valsts un pašvaldības skolās jānodrošina latviešu valodā. Tolaik tam savāca 120 433 parakstus, ar ko referendumam nepietika.
“Tā galvenā kļūda, man šķiet, ka gandrīz momentā vajadzēja bērnudārzus un skolas veidot tikai ar latviešu valodas apmācību. Tad, es domāju, daudzas problēmas atkristu.
Mana mazmeita mācās burvīgā sākumskolā „Taurenītis” Jūrmalā, viņas klasē ir arī krievu bērniņi, un nav nekādu problēmu – visi runā latviski. Ceru, ka mazmeita iemācīsies arī krievu valodu, jo jebkura valoda cilvēku tikai bagātina, bet teikt, ka mēs kaut ko negribējām integrēt… Nevar jau tikai viena puse to izdarīt. Ja otra puse nevēlas integrēties, bet tieši otrādi, ar naidu… Kad es redzu šīs sejas, kurām, liekas, intelekts aizgājis ar vēja pūsmu tālu garām – gan tās, kas tur Nilu Ušakovu apķer un kliedz, ka viņam, nabagam, tiek darīts pāri, gan šis [Latvijas Krievu savienības] gājiens pirms trim dienām – man tas radīja skumju iespaidu.
Domāju, ka cilvēki nesaprot, ka viņi izdara tikai sliktu saviem bērniem un mazbērniem, šādi protestējot, ka viņi varētu kļūt garīgi bagātāki un iemīlēt šo valsti, kurā viņiem Dievs ir devis dzīvot,” uzskata Čebotarenoka.
Savukārt lielākais gandarījums par Latviju viņai bijis valsts uzņemšana Eiropas Savienībā un NATO.
„Tas likās neiedomājams sapnis – kā skaistā augusta naktī skatīties zvaigžņotās debesīs un cerēt, ka kāda no zvaigznēm tev iekritīs saujā. Tā ir ļoti liela lieta, ka šī cerība ir piepildījusies. Ka esam aizsargāti un esam sapratuši, ka arī mums pašiem sevi ir jāsargā,” uzsver Čebotarenoka.
Pirms diviem gadiem, viesojoties Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā”, viņa skarbi kritizēja žurnālā „Ir” publiskotās „oligarhu sarunas”. Atskatoties uz šo laiku, Čebotarenoka uzskata – lietas ir mainījušās uz labu.
„Jā, kriminālprocess diemžēl netika atjaunots. Domāju, ka tur ir dažādi iemesli – ne jau tas, ka nevarēja atjaunot. Drīzāk – negribēja. Bet jau tas, ka tiktāl varēja aiziet, ka šīs sarunas tika publicētas un ka sabiedrība ieraudzīja, kā ar to tiek manipulēts! Ka mēs tiekam uzskatīti par tādiem, nezinu, moluskiem, kas vispār nespēj paši neko noteikt, neko darīt… Zināmā mērā, es domāju, tas saliedēja. Tas arī izsauca sabiedrībā šo protesta balsojumu, kāds tagad izpaužas Saeimas sastāvā.
Un es to uzskatu par labu zīmi, jo Saeimā arī bija daudz kam jāmainās. Un, ja sākums likās ne visai cerīgs, tad ar katru dienu man šķiet, ka jaunie deputāti arvien vairāk saprot.
Galvenais – viņiem jāsaprot, ka uz viņu pleciem gulstas ļoti liela atbildība par Latvijas valsti un arī par cīņu pret oligarhiem. Droši vien kaut kāda ietekme viņiem vēl ir, bet nu to nevar salīdzināt. Vismaz augstākajā likumdevējā nevar salīdzināt,” norāda bijusī AP deputāte.
