Atvērtajos “čekas maisos”, kā jau iepriekš tika paredzēts, līdzās uzvārdiem, kas plašākai publikai neko nenozīmē, atrodami vairāki desmiti sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Viens no tiem, kura kartīte publicēta, ir pašreizējais Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks, kurš par kartītes esamību ilgi neesot zinājis. Par to, ka VDK dokumentos atrodama 1974.gadā izveidota kartīte ar viņa vārdu, Muižnieks esot uzzinājis pirms pieciem gadiem.
Precīzu ainu nerāda
To, ka “čekas maisu” publicēšana neradīs precīzu ainu par vēsturi, pētnieki jau bija paredzējuši. Vēsturnieks Arturs Žvinklis ir gadiem pētījis gan “čekas” kartotēku, gan ziņojumus, gan režīma vārdā pastrādātus noziegumus. Žvinklis uzskata, ka šis process aizkavēts desmitiem gadu. Arī tiesas procesus, mēģinot pierādīt sadarbības neesamību, Žvinklis lielākoties uzskata par bezjēdzīgiem:
“Dokumentu nav ne lai pierādītu, ne lai apgāztu sadarbības faktu.”
Kartotēkā neesot atrodams modro padomju pilsoņu slānis, kas aiz naida ziņoja par netīkamiem kaimiņiem, dzīvesbiedru vai cietiem paziņām. Padomju Savienībā izveidotā drošības sistēma bija daudz plašāka.
Žvinklis norāda – īpaši pēdējos gados aģenti pildījuši konkrētus uzdevumus: “Tas ir zemākais slānis. Šajā te izspiegošanas un politiskās uzraudzības aparātā, kas bija valstī padomju valstij. Mums tagad rodas aptuvens un galīgi šķērsām priekšstats, ka galvenais ir aģenti, pat ne darbinieki, pat ne štata darbinieki, bet aģenti. Lai gan galvenais bija šī te kompartijas vadība pār visu.”
Arī pētnieks Mārtiņš Kaprāns norāda, ka būtiski neradīt ačgārnu priekšstatu par atbildības pakāpi gan cilvēka dzīves graušanā, gan valstiskos lēmumos. “Partijas birojā, piemēram, tika izlemts, ka Vizmai Belševicai nedos tiesības vairāku gadu garumā publicēties pēc tam, kad viņas “Gadu gredzeni” tika nokritizēti,” saka Krapāns.
Izpēte jāturpina
“Kangaru saraksts nav noskaidrojams šādā veidā, bet pētnieciska darba rezultātā, ko veic zinātniska institūcija kā Igaunijā, kā Lietuvā, kā Polijā, kā Vācijā,” norāda Žvinklis.
Arī nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža piekrīt, ka izpētes process Latvijā ir "autiņos": “Pat lietuvieši, kuriem tas dokumentu apjoms ir mazliet savādāks, mazliet vairāk, tam ir veltījuši vairāk nekā 20 gadus. Mēs tikai sākam.”
Mārtiņš Kaprāns, kurš strādājis arī VDK zinātniskās izpētes komisijā, norāda, ka liela daļa jaunākās nomenklatūras paaudzes pārgāja valsts pārvaldē, tajā skaitā VDK štata darbinieki. Un viņi varēja ietekmēt to, kāpēc Latvijā atšķirībā no kaimiņvalstīm netika sekmēta represīvā režīma izpēte.
“Varētu vienmēr jautāt, cik tā ir bijusi apzināta un cik neapzināta. Visdrīzāk, ja paseko līdzi dažādu politiķu, augstāk stāvošu amatpersonu izteikumiem, ko vajag un ko nevajag atslepenot, tad izskatās, ka tā tomēr ir bijusi pamatā apzināta politika,” komentē Krapāns.
Citu valstu pieredze pētnieku skatījumā ir uzskatāms piemērs tam, ka represīva režīma pastrādāto nevar paslaucīt zem paklāja un aizmirst. Jo vienmēr rodas politiskie apstākļi, kad šie jautājumi atgriežas. Un tie atgriežas daudz spēcīgāk, jo ir radusies pateicīga vide manipulācijām.
KONTEKSTS:
Jau 2014. gada maijā Saeima bija pieņēmusi likuma grozījumus, kas paredz pēc VDK izpētes komisijas darba beigām, tas ir, pēc šā gada 31. maija, publiskot VDK dokumentus, tiesa – Ministru kabineta noteiktā kārtībā un apjomā. VDK zinātniskās izpētes komisija gan ne reizi vien norādījusi uz šķēršļiem, lai strādātu ar Satversmes aizsardzības birojā (SAB) glabātajiem "čekas maisiem". Tikmēr valsts vadītāji «čekas maisu» pētniekiem pārmeta nesadarbošanos ar SAB.
Saeima 4. oktobrī atbalstīja likuma grozījumus, kas paredz Latvijas Nacionālā arhīva interneta vietnē jau šogad publicēt vairākus bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentus jeb tā sauktos čekas maisus. 20.decembrī interneta vietnē "kgb.arhivi.lv" publiskota daļa no VDK dokumentiem.
