ĪSUMĀ:
- Skolotāja atklāti stāsta par vīrusa uzliesmojumu Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskolā.
- Mediķiem ir par daudz pacientu; ārsti strādā uz spēku izsīkšanas robežas.
- Koronavīrusa dēļ kavējas citu pacientu ārstēšana.
- Visas reģionālās slimnīcas nav gatavas uzņemt smagi slimos pacientus.
- Slimnīcas šķiro Covid-19 pacientus.
- Ekipējums ir pietiekams “stundai X”, taču slimnīcas nav informētas.
Vīrusa uzliesmojums; cēlonis - skolotāju ekskursija
Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursija, kura beidzās ar lielu saslimušo skaitu, bija viens no pirmajiem infekcijas masveida uzliesmojumiem šoruden. Ekskursija notika vairāk nekā pirms mēneša, bet daļa skolotāju joprojām ir Covid-19 pozitīvi.
Ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis. Maršruts veda uz Maizes māju Priekuļu novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī Maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Vai saslima arī šoferis, skolotāji nezina. Bet tikai daži pedagogi no šī “Covid autobusa” nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām vecākiem. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni. Lūk, tāds domino efekts!
Skolotāja Laima Stepiņa skolas kolektīva vārdā atvainojās.
Frontes pirmajās līnijās - ar vīrusa pacientiem strādā visi ārsti
Ar Latvijas Radio pieredzē dalījās arī Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) ārste Edīte Kauseniece. Pēc dežūras slimnīcā daktere vēl ir strādājusi ar studentiem. Ir sagurusi. Ikdienā viņa ir ambulances, ne slimnīcas ārste. Taču oktobra sākumā nozīmēta aizvietot atvaļinājumā aizgājušo kolēģi un kopš tā brīža joprojām strādā Covid-19 slimnīcā, tā daktere tagad sauc Infektoloģijas centru. Kauseniece skaidroja, ka neviens nav jautājis, vai grib strādāt ar Covid-19 slimniekiem, un norādīja – viss LIC ir viena liela Covid-19 nodaļa.
Ir maza daļa tā dēvēto tranzītpacientu, kuru Covid-19 statuss vēl nav zināms. Viņus ievieto atsevišķā nodaļā un gaida analīzes. Tomēr lielākā daļa tranzītpacientu izrādās koronavīrusa pozitīvi. Daļa paliek slimnīcā, daļa dodas ārstēties mājās.
Daktere stāstīja par brīvo gultu vietām slimnīcās: “Bet tas vietu skaits jau ļoti, ļoti tuvojas tam, ka mums vairs nav, kur likt. Un arī Tuberkulozes un plaušu slimību klīnikā, kura arī ir šobrīd otrais Covid-19 stacionārs, arī viņiem tas vietu limits ir izsmelts.”
“Šos pacientus koridoros neviens likt netaisās. Vismaz pagaidām, un ceram, ka līdz tam mēs nenonāksim. Jāņem vērā arī dzimuma sadalījums. Jāņem vērā arī smaguma pakāpes. Jāņem vērā tas, ka šiem pacientiem jāspēj nodrošināt skābekli, kas prasa zināmus drošības pasākumus un ir arī tīri tehniski ierobežojumi, līdz ar to tas faktiskais gultu skaits neatbilst reālajam gultu skaitam,” situāciju skaidroja Kauseniece.
Salīdzinot ar pavasari, pieaudzis ne tikai saslimušo skaits, bet arī slimnīcā pavadīto dienu skaits. Pašlaik stacionārā nonāk tikai tie, kuru veselības stāvoklis ir patiešām slikts.
Un te Covid krīze sāpīgi izgaismo problēmas, kuras medicīna ir izjutusi gadiem. Problēmas, par kurām ārsti nepagurdami runājuši gan medijos, gan valdības sēdēs. Ja ārste Kauseniece tagad varētu ko lūgt valdībai, viņai būtu tikai viena prasība – vairāk ārstu un aprūpes personāla. Mediķi pašlaik strādā uz spēku izsīkuma robežas.
Ārste minēja, ka ārstiem ir par daudz pacientu: “Ja būtu tas, ko noteica Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) it kā oficiāli, it kā neoficiāli, bet, ka uz vienu ārstu vajadzētu būt 12 pacientiem, – nu reti kurā nodaļā tas tā ir.
Reāli mums tā pacientu noslodze uz vienu ārstu ir lielāka, reizēm tā ir divas reizes lielāka, reizēm tā ir trīs reizes lielāka, reizēm būs nevis 12, bet 14 vai 16. Bet viņa ir lielāka.”
Kauseniece uzskata, ka cieš arī ambulatorā aprūpe: “Vadība ir spiesta pārkārtot cilvēku resursus, arī manā gadījumā tas ir tā, – ja tā bija kā plānota aizvietošana saistība ar kolēģes atvaļinājumu, tad tas ievelkas drusciņ ilgāk. Attiecīgi mani kā pilnā slodzē strādājošu ambulatorās aprūpes ārstu vismaz uz šo laiku pārcēla uz stacionāru. Attiecīgi vesela pilnā slodzē strādājoša ambulatora ārsta pacientiem tika vai nu viņu pieraksts atcelts, vai viņi tika sadalīti pa citiem kolēģiem, attiecīgi to ārstu slodze pieauga. Jau senāk tas nav bijis ideāli, bet tagad ambulatorā aprūpe arī cieš.”
Daktere neslēpj vēl kādu faktu. Arī mediķi baidās saslimt ar Covid-19 infekciju, pret kuru pagaidām nav ne zāļu, ne vakcīnas.
Daktere atklāja, ka ir ārsti, kuri atsakās strādāt: “Arī medicīnas darbinieki ir tikai cilvēki, arī viņiem ir tieši tāpat bail; ir, kuri vienkārši atsakās strādāt ar šāda veida pacientiem. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur piespiedu kārtā nevienu nevar piespiest strādāt. Var saprast, jo arī medicīnas darbinieki ir ar hroniskām slimībām.”
To, ka mediķi pretēji dotajam zvērestam atsakās no darba ar Covid-19 pozitīvajiem pacientiem, stāsta arī citās slimnīcās.
“Nu, protams, mums arī ir daži gadījumi, kad uzzina personāls, ka pacients ir tāds nodaļā, viņi arī baidās, viņi grib paņemt zilās lapas. Tas ir tīri cilvēcīgi saprotams, cilvēki baidās, ļoti daudzi baidās, arī medicīnas darbinieki,” sacīja Vidzemes slimnīcas Ārstnieciskā direktore Inga Ozoliņa.
Covid dēļ kavējas ambulatorā aprūpe
Kamēr ārsti mēģina tikt galā ar Covid-19 pacientiem, kavējas medicīniskā palīdzība citiem. Piemēram, Infektoloģijas centra poliklīnikā ārstniecības pakalpojumus saņem hroniskie C hepatīta, HIV un AIDS pacienti. Tie ir cilvēki, kuri nevar palikt bez ambulatorās aprūpes, gluži tāpat kā citu infekcijas slimību pacienti.
Vēl pirms koronavīrusa pandēmijas ambulatorā aprūpe Latvijā nebija augstā līmenī. Tagad ārste baiļojas, ka Covid-19 pieaugošās slodzes dēļ tiks palaistas garām citas slimības.
Kauseniece skaidroja: “Uz šī fona slimības, kas būtu novēršamas, netiks novērstas. Tas viss pārvēršas apburtajā lokā.
Onkoloģisko slimību novērošana, atklāšana cieš, visas šīs jomas, kas jau tā nebija uzdevumu augstumos, uz šī Covid fona cieš vēl vairāk.”
Tāpēc Kauseniece sacīja – arī pārējām slimnīcām būs jāiesaistās Covid-19 pacientu ārstēšanā. Ārvalstu pieredze rādot, ka nav jābūt infektologam vai plaušu dakterim, lai ārstētu koronavīrusa slimniekus.
Ne visas reģionālās slimnīcas ir gatavas uzņemt pacientus
Rēzeknes slimnīcas veselības aprūpes vadītāja Inese Driķe apgalvoja, ka pagaidām jaunais vīruss slimnīcas darbu neietekmē. Rēzeknē ir Infekcijas slimību nodaļa. Tā var uzņemt, maksimums 25 pacientus ar vidēji smagu Covid-19 slimības gaitu, arī dažus smagi slimos.
Slimnīca var nodrošināt, ka pacienti nesatiekas, un nav jādomā, kā nošķirt Covid-19 inficētos no pārējiem sirdzējiem. Uz citām slimnīcām pacienti nav jāsūta, ar visiem tiek galā turpat Rēzeknē.
Driķe norādīja, ka slimnīca ir gatava uzņemt smagi slimos pacientus: “Mēs varēsim uzņemt smagi slimos Covid-19 pacietnus, kuriem ir nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija, un šo pacietu skaits ir līdz trijiem pacientiem. Mums ir arī tam vajadzīgais aprīkojums un telpas, ieskaitot individuālos aizsarglīdzekļus.”
Rēzeknieši ir atbrīvojuši Veselības ministrijas (VM) prasītos 15% gultu, lai varētu uzņemt pacientus no citām slimnīcām. Arī tas Rēzeknei problēmas nav sagādājis.
Tikmēr Vidzemes slimnīcā Valmierā situācija ir saspringtāka. Te var uzņemt 20 Covid-19 pacientus.
Inga Ozoliņa no Vidzemes slimnīcas minēja, ka 90% līdz 100% slimnīcas gultu ir aizņemtas visu laiku. Te nav speciālas infekcijas nodaļas. Valmierā var ārstēt vidēji smagus Covid-19 pacientus. Vidzemnieki cer – ja slimnīcā ievedīs smagi slimos, tādus, kurus jāventilē, tos paņems Rīga.
Ozoliņa piebilda: “Mums diemžēl slimnīcā nav tādas infrastruktūras, lai mēs ārstētu šos smagos pacientus. Paldies Dievam, mums neviens vēl nav bijis tik smagā stāvoklī, bet, ja tādi mums būs jāārstē, tas mums būs ļoti liels izaicinājums, jo mums nav izolatoru reanimācijā, kur būtu šādi pacienti jāliek. Tad mums būs jādomā, ko mēs varam mainīt slimnīcas plānojumā. Bet tas ir ļoti sarežģīti šo telpu dēļ, kuras nevar momentā pārveidot un pārremontēt.”
Vasarā, kad infekcijas izplatība nebija tik liela, par to tika spriests. Taču pārveidot nav tik vienkārši. Reanimācija visu laiku strādā, un divos mēnešos nevar uztaisīt remontu un nodaļu pielāgot arī “kovidniekiem”.
Tagad darbu organizē tā, ka Covid-19 slimniekus pēc nedēļas cenšas izrakstīt un nodot ģimenes ārsta uzraudzībā. Vai pārvest uz zemāka līmeņa slimnīcu, ja tas iespējams.
Ar dziļi nopūtu Ozoliņa atzina, ka pagaidām galā tiek, un cer, ka sliktāk nepaliks: “Ceram, ka attaisīs kovida nodaļu vēl Gulbenē, ļoti ceram. Jo mēs Vidzemē esam vienīgie, kas ārstē, reģionālā slimnīca vienīgā. Tā ka viss, viss reģions ir uz mums. Ja būtu vēl viena slimnīca, kā plānoja šo Gulbenē, tad tas būtu liels atspaids.”
Taču šis plāns pagaidām nav skaidrs.
Vēl viena problēma, kas reģionu slimnīcām sagādā raizes, ir ilgais laiks, kamēr tās tiek pie Covid-19 testu rezultātiem.
Visus pacientus, kurus atved uz slimnīcu, sākumā ievieto tā dēvētajā tranzītnodaļā. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks slimnīcā nokļuvis Covid-19 vai cita iemesla dēļ, koronavīrusa tests jāveic visiem. Turpina Vidzemes slimnīcas pārstāve Ozoliņa: “Šī nodaļa mums arī ir diezgan papilna, jo testus uz vietas nekur reģionā netaisa. Tai skaitā arī Vidzemes slimnīcā netaisa, katra pacieta tests mums ir jāaizved uz Rīgu un jāgaida atbilde. Mēs tagad vedam trīs reizes dienā testus. Tas nozīmē, ka pacients šajā tranzītnodaļā uzturas pat diennakti. Tā situācija, protams, nav normāla. Būtu jābūt tā, ka ātri dabūnam atbildi un liekam tālāk uz nodaļu.”
No Rēzeknes uz Rīgu analīzes ved divas reizes dienā. Arī Rēzeknē rezultātu gaida diennakti.
Inese Driķe no Rēzeknes slimnīcas: “Šo jautājumu mēs esam arī lūguši risināt VM un Nacionālā veselības dienesta (NVD) līmenī, lai pēc iespējas īsākā laikā uzzinātu atbildi un varētu attiecīgi rīkoties, pacientu pārvedot vai nu uz infekciju nodaļu, vai uz kādu citu nodaļu.”
Infektoloģijas centra ārste Kauseniece bažījās, ka analīzes ilgi jāgaida arī cilvēkiem, kuriem ir Covid-19 simptomi, bet viņi vēl nav slimnīcā. Reizēm analīzes jāgaida pat nedēļu. Pēc ārstes domām, tas ir iemesls, kāpēc aug pacientu skaits ar smagu slimības gaitu.
Kauseniece kā iemeslu pacientu skaita pieaugumam minēja arī to, ka cilvēki vēršas pie ārsta novēloti. Rezultātā saslimšanas simptomi kļūst nopietnāki un pacienti slimnīcās pavada ilgāku laiku.
Arī Rēzeknes un Vidzemes slimnīcās novērots, ka ārstēšanās kļuvusi ilgāka – vidēji tās ir trīs nedēļas.
Vai slimnīcas pacientus šķiro?
Latvijas Televīzijas filmā „Covid-19 pozitīvs” Kalvis Liepa stāstīja, ka nesaprot, kāpēc viņa māsa, stāvoklim pasliktinoties, no Ventspils slimnīcas nav pārvesta uz Rīgu. Lienei Liepai bija tikai 34 gadi. Viņa slimnīcā nomira. Ģimene pandēmijā zaudēja arī tēvu Imantu Liepu. Arī tēva dzīvība izdzisa Ventspils slimnīcā.
Liepa filmā sacīja: “Par māsu Ventspilī jau pēdējās dienās gāja runa, ka stāvoklis ir smags. Un tad man uzreiz rodas jautājumi, kāpēc ārsti nerīkojās ātrāk. Un kad es viņiem uzdevu šādu jautājumu, saņēmu sekojošu atbildi – viņi jau tā pusdienu ir cīnījušies, lai Rīga ņemtu māsu pretī.”
Liepa stāstīja, kāda bija skaudrā patiesība: “Atbilde bija tāda, ka sanāk, ka tētim ir 70 gadi, hroniskas slimības, viņš ir jau norakstīts. Cīnīsies par jaunajiem, slimnīcās nav vietas. Tētis ir jau norakstīts, lai viņš tur pavada pēdējas dienas, stundas vai minūtes.”
Tēvs arī bija sūdzējies, ka viņam izkritis katetrs un zāles tek gultā, bet neviens par to neparūpējās.
Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Ventspilī pārstāve Viola Grinvalde sacīja – konkrēto gadījumu komentēt nedrīkst: “Ievērojot pacientu tiesību likumu, mēs nedrīkstam komentēt par konkrēto gadījumu. Vienīgais, ko mēs varam piedāvāt, ir interviju par vadlīnijām, un tas arī viss.”
Raidījumam „Atvērtie faili” zināms vismaz vēl viens gadījums, kas raisa šaubas, vai slimnīcā ir sniegta adekvāta palīdzība.
Rudens sākumā, kad infekcijas uzliesmojuma vēl nemaz nebija, kādu Covid-19 pacientu, vīru pensijas gados, Daugavpils slimnīcā apskatīja un palaida uz mājām. Pamatojums – neesot simptomu. Pārvests mājās, vīrietis tajā pašā dienā nomira.
Tuvinieki ierakstā par savu pieredzi stāstīt nevēlējās. Sāpes vēl ir pārāk lielas.
Par to, vai reģionu slimnīcas tiks galā ar smagiem slimniekiem, bažas ir arī ārstei Kauseniecei. Bet skaidrs arī, ka galvaspilsētas slimnīcas frontes līniju ilgi nenoturēs.
Covid-19 pacientu ārstēšanai vajadzīgs liels skābekļa daudzums, bet Latvijas slimnīcu infrastruktūra tik lielam patēriņam nav piemērota.
Kauseniece skaidroja: “Kaut kādā brīdi varētu iestāties problēmas, nu pagaidām mēs vēl kaut kā iztiekam, lai nodrošinātu šo skābekļa terapiju.”
Tāpat ārste akcentēja, ka šī nav standarta intensīvā terapija. Covid-19 gadījumā skābekļa vajadzība ir lielāka.
Latvijas slimnīcas normālā kārtībā var uzņemt 250 Covid-19 pacientus. Slimnieku skaitam strauji augot, pašlaik nolemts slimnīcas pārprofilēt un gultasvietu skaitu palielināt par 300. Raidījuma tapšanas laikā Latvijā ir stacionēti 309 Covid-19 pacienti.
15 ir smagā stāvoklī, un viņiem nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija. Oktobra vidū medijos parādījās ziņa – ja X stundā pienāks brīdis, ka mākslīgo plaušu ventilatoru visiem nepietiek, pacientus šķiros.
Latvijas medicīna ir gatava "stundai X"
Latvijas Ārstu biedrības paspārnē tapušās rekomendācijas vieni uzņēmuši kā loģiskas, citi uzskata par neētiskām. Pacientus dalīs četrās grupās. Tiem, kuriem prognozē augstu mirstības iespējamību, mākslīgo ventilēšanu nesāks, bet nodrošinās paliatīvo aprūpi.
Otrajā grupā būs pacienti ar viena orgāna mazpēju. Viņiem nodrošinās maksimālu pieejamo ārstēšanu, jo viņu izveseļošanos prognozē kā augstu.
Trešā grupa būs pacienti, kuru stāvoklis nav tik smags. Viņiem intensīvo terapiju un pieslēgšanu mākslīgajai plaušai nodrošinās tad, ja nebūs pretendentu no otrās grupas.
Visbeidzot, pēdējā pacientu grupa būs tie, kuriem slimības gaita nav tik smaga un specifiskā ārstēšana nav nepieciešama.
Par laimi, no X stundas esam tālu. Latvijā ir vairāk nekā 500 mākslīgās plaušu ventilācijas aparātu un pašlaik izmanto tikai nelielu daļu.
Slimnīcās stāsta, ka ar X stundas plānu tās nav iepazīstinātas.
“Uz doto brīdi Rēzeknes slimnīcai šādu nav, bet atkarība no situācijas mēs sekojam un izpildām VM un SPKC norādījumus un instrukcijas,” skaidroja Rēzeknes slimnīcas pārstāve.
VM Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka mierināja, ka situācija tiek kontrolēta: “Es teiktu, ka mūsu veselība aprūpes sistēma šobrīd ir pietiekoši gatava, lai mēs varētu nodrošināt pakalpojumus. Pie esošās situācijas, ja nepaliks sliktāk, mēs ceram, ka tiksim gala ar universitātes un reģionālajām slimnīcām, bet ja būs nepieciešamība, tad iesaistīsim arī citas slimnīcas.”
Tomēr ar veselības aprūpes iestāžu gatavību pandēmijai nepietiks, ja cilvēki būs pārgalvīgi.
“Ja mēs neievērosim ierobežojumus, tad mēs varam stiprināt savu veselības aprūpes kapacitāti, bet mums vienkārši pieaugs saslimušo skaits,” sacīja Janka.
Tāpat nodaļas vadītāja skaidroja, cik svarīgi ir sargāt mediķus: “Šis cilvēku resursa jautājums, – to mēs nevaram nopirkt ne ar kādu naudu, – tāds, kāds viņš mums ir, ar to mums ir jārēķinās. Tāpēc otrs aspekts šiem ierobežojumiem ir tāds, jāsaprot, ka ārstniecības personas pārvietojas sabiedriskajā transportā, iet veikalā un tad, ja viņas inficējas, tas mums ir ļoti liels zaudējums.”
Šonedēļ nācās slēgt Aizkraukles slimnīcu, kur sākotnēji infekciju atklāja pacientam, bet vēlāk tā izplatījās darbinieku vidū. Ieraksta brīdī, pēc NVD datiem, pacientu uzņemšana apturēta arī Ogres slimnīcā. Vēl astoņu slimnīcu darbs sērgas dēļ ticis traucēts.
Ziepes, maskas, divi metri ir tas, kā ikviens var palīdzēt mediķiem.
Infektoloģijas centra ārste pilnā ekipējumā ikdienu pavada piecas stundas no vietas. Ne jau maskas, bet pandēmija ietekmē mūsu brīvību, sacīja Kauseniece.
