ĪSUMĀ:
- Notikumu rekonstrukcija liecina - Covid-19 pansionātā varēja konstatēt ātrāk.
- Ministrija atzīst problēmas, bet norāda arī uz pansionātu.
- Viņķele: Testēšana aprūpes centros būs prioritāra.
Raidījums noskaidrojis, ka 24. aprīlī pansionātā konstatēts viens saslimšanas gadījums ar jauno koronavīrusu. Par augstu temperatūru 6. maijā sūdzējies kāds no pansionāta iemītniekiem, pie kura ieradās arī neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde. Uz slimnīcu neaizveda, un arī tests uz Covid-19 viņam netika veikts. Vēl pēc vairākām dienām gan šis pacients, gan vēl divi pansionāta iemītnieki ar pneimoniju nonāca slimnīcā, un tikai tur viņiem tika atklāts Covid-19. Vēl pēc četrām dienām sāka testēt visus pacientus. Lai reaģētu, bija vajadzīga vairāk nekā nedēļa.
No vienas puses lepojamies ar labajiem panākumiem Covid-19 ierobežošanā, bet no otras - nespējam panākt, ka nenotiek uzliesmojumi sociālās aprūpes iestādēs.
Covid-19 saslimstība skaidri parāda - dienās, kad ir augstāki pīķi, lielos skaitļus veidojuši testēšanas rezultāti aprūpes centros, slimnīcās vai patversmēs. Maijā uzliesmojumi bija Vidzemes slimnīcā, sieviešu patversmē Rīgā un sociālās aprūpes centros “Gaiļezers” un “Mārsnēni”. Kāpēc vīruss tomēr iekļūst iestādēs, kuru drošībai ir pastiprināta uzmanība? Pētot, kā vīruss ienāca pansionātā “Mārsnēni”, atklājās vairāki vājie ķēdes posmi.
Pansionāts ir nomaļa vieta starp Cēsīm, Valmieru un Smilteni. Galvenā, lai gan ne galīgā epidemiologu versija – vīruss tur iekļuva no Cēsu klīnikas, atklāj Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) epidemiologs Jurijs Perevoščikovs. Turklāt tas bija trīs nedēļas, pirms 16. maijā parādījās ziņas par uzliesmojumu.
Kā slimnīcā uzzināja "De facto", "Mārsnēnu" kliente ārstniecības iestādē bija nokļuvusi aprīļa beigās, saasinoties veselības problēmām. Tobrīd Cēsu klīnika bija pilnāka nekā parasti, jo Covid-19 bija uzliesmojis Vidzemes slimnīcā, Valmierā, tāpēc pacientus novirzīja uz Cēsīm. Brīdī, kad tur bija arī Mārsnēnu kliente, arī Cēsu klīnikā atklājās pacients ar Covid-19.
"Viņš patiesībā nonāca pie mums no kardiogrāfijas kabineta, jo viņam bija slikta kardiogramma. Tā ka aizdomu par to, ka viņam ir Covid-19, mums patiesībā nebija. Tas vēlāk tikai atklājās, un mēs jau varējām rīkoties tālāk," atceras Cēsu klīnikas galvenā ārste Inga Skrapce.
Tobrīd jau visiem klīnikas pacientiem, ieskaitot "Mārsnēnu" klienti, veica Covid-19 testus. Tas bija 22. aprīlī. Aiznākamajā dienā, 24. aprīlī, atnāca atbilde – negatīvs, un "Mārsnēnu" iemītnieci no slimnīcas izrakstīja un aizveda atpakaļ uz pansionātu. Tajā pašā dienā viņu vēlreiz testēja - jau pansionātā. Todien tur notika vispārēja testēšana. Un šī testa rezultāti jau izrādījās pozitīvi - viņai vienīgajai.
Cēsu klīnikā spriež, ka ar savu iepriekšējo - negatīvo - testu acīmredzot notrāpījuši inkubācijas periodā. Bet, kā tieši paciente varēja inficēties, līdz galam nav skaidrs, jo ar pacientu, kuram pirms tam atklāja Covid-19, tiešā kontaktā nebija.
“Nu, viņi ir saistīti tik daudz, ka viņi atradās vienā un tajā pašā nodaļā, pie viņiem gāja viens un tas pats personāls. Un katram jau klāt nevar izstāvēt uz izsekot, vai tiešām katrs mazgā rokas tk bieži, cik vajag, un vai sejas maska ir uzlikta. Varbūt sākumā personāls arī nepasekoja tam, lai arī pacienti lietotu šīs sejas aizsargmaskas, un arī pacienti ne vienmēr saprot, kāpēc viņiem tas ir jādara,” stāsta Skrapce.
Tālākie notikumi jau risinājās "Mārsnēnos".
To rekontrukcija ļauj secināt, ka tobrīd, iespējams, vēl varēja pasargāt pansionātu no tik liela uzliesmojuma vai konstatēt to ātrāk.
6. maijā uz Mārsnēniem izsauca neatliekamo palīdzību, jo vienam no klientiem bija augsta temperatūra. Mediķi sniedza pirmo palīdzību un aizbrauca, Covid-19 iespēju neizskatīja. Dažas dienas vēlāk pie viņa atkal izsauca neatliekamo palīdzību. Šoreiz uz slimnīcu aizveda. Tur atklāja Covid-19. Nākamajās dienās Cēsu klīnikā vēl diviem citiem “Mārsnēnu” iemītniekiem atklāja Covid-19. Un tikai pēc tam – 14. maijā - aprūpes centrā tika veikta atkārtota masveida testēšana. Nedēļu pēc tam, kopš bez ievērības atstāja 6. maijā saslimušo.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā neizdarību noliedz. Dienests nevarot zināt, vai kādā iestādē jau iepriekš bijuši Covid-19 slimnieki. Turklāt norīkošana uz Covid-19 analīzēm jebkurā gadījumā neesot viņu uzdevums.
“Ja gadījumā sociālās aprūpes centrā ir izsaukta neatliekamās palīdzības brigāde pie kāda konkrēta pacienta, piemēram, ar elpceļu saslimšanas pazīmēm un šīs slimības gaita ir viegla, tad cilvēks tāpat kā mājas apstākļos tālāk ārstējas ģimenes ārsta uzraudzībā. Arī šādā sociālas aprūpes centra gadījumā pacienti ārstējas sociālās aprūpes centrā ģimenes ārsta uzraudzībā,” skaidro Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāve Ilze Bukša.
Turklāt epidemioloģiskās drošības prasības aprūpes centros jebkurā gadījumā jāievēro arī pašiem; īpaši, ja saslimšana jau konstatēta. Tomēr arī tā ir vājā vieta.
Mārsnēnu pansionātā neslēpj, ka visu pēc priekšrakstiem nemaz nevarētu izpildīt, jo pansionātā gluži vienkārši nav tādu telpu. Šobrīd pansionāts ir sadalīts – pirmajā stāvā ar Covid-19 saslimušie, otrajā – pārējie. Bet, ja, piemēram, drošības nolūkos karantīnā jāievieto katrs, kuru atved no slimnīcas, tad tas jau vairs nav īsti iespējams. Arī labierīcību nav katrā istabiņā.
“Ja man pieci klienti ienāk iekšā nedēļas laikā, mēs nevaram nodrošināt, mums nav tādu telpu, lai mēs varētu izolēt. Ja tie ir vīrieši, labi, es ielieku viņu vienā istabiņā. Mums jau cilvēki rotē uz slimnīcu nepārtraukti, šurpu turpu,” saka aprūpes centra vadītāja Evija Jēkabsone.
Masku un respiratoru pietiekot, taču, piemēram, aizsargtērpi pirmajā brīdī darināti pat no agroplēvēm.
“No agroplēvēm mums bija pirmā diena. Tad es aizbraucu uz būvniecības veikalu, nopirku 20 kombinezonus – krāsotāju [apģērbu]; mēs viņus dezinficējam, velkam atkārtoti,” viņa stāsta.
Tieši aizsarglīdzekļu lomu un to lietošanu īpaši uzsver valsts galvenais epidemiologs. Viņš secina - uzliesmojumā sociālās aprūpes centrā “Gaiļezers”, kur maija sākumā infekciju atklāja 17 centra iemītniekiem un vienam darbiniekam, to, visdrīzāk, ienesis kāds no personāla. “Ne vienmēr slimība izpaužas ar simptomiem. Cilvēks var justies vesels, nav ne temperatūras, ne kā, bet var būt infekcijas avots, tāpēc tā piesardzība un respiratoru vai masku lietošana būtu svarīga,” skaidro Perevoščikovs.
Labklājības ministrijā, no vienas puses, atzīst problēmas, no otras – uzsver aprūpes centru vadības atbildību.
Ministrija visiem sociālas aprūpes centriem piegādā maskas un respiratorus un citus aizsarglīdzekļus. Bet par to, kā ievērot citus noteikumus, – jādomā pašiem. “Mēs vienīgais, ko varam darīt, ir tiešām sūtīt rekomendācijas, atgādināt vēlreiz un vēlreiz, cik tas ir svarīgi, un atgādināt direktoram, ka viņš ir tā galvenā atbildīgā persona, un tas ir ierakstīts arī likumā, un tas draud arī ar kriminālatbildību,” norāda labklājības ministre Ramona Petraviča (''KPV LV'').
Ar noteikumu papildināšanu atbilstoši situācijai gan nav steigusi arī pati Labklājības ministrija. Piemēram, ar nosacījumu, ka, atgriežoties sociālās aprūpes iestādē no slimnīcas vai citas prombūtnes, būtu jāievēro divu nedēļu karantīna un šis cilvēks jānorobežo no pārējiem, vadlīnijas papildinātas tikai šīs nedēļas otrajā pusē, 21. maijā. Labklājības ministrija par šo vadlīniju saturu gan dala atbildību ar Slimību profilakses un kontroles centru un Veselības ministriju, ar ko kopā strādā.
Arī Veselības ministrijā atzīt, ka sociālās aprūpes centros var būt problēmas un kā vienu no risinājumiem redz arī turpmāku kampaņveidīgu testēšanu. Veselības ministre Ilze Viņķele (''Attīstībai/Par!'') atzīst: “Tas paliks mūsu rūpju lokā. Regulāra testēšana ar noteiktu intervālu. Pirmā kārta ir izieta, tas riņķis, un tagad tieši lēmām, ka ejam atkal vienu kārtu. Un tā tas paliks. Tas ir uz palikšanu, jo testēšana ļauj šos perēkļus indicēt.” Veselības ministrija arī atzīst, ka ne visas slimnīcas ir vienādi gatavas un tas būšot iesmels stingrāk runāt arī ar pašvaldībām, kuru pārziņā tās ir un pārskatīt, ko kura ārstniecības iestāde var vai nevar.
