Guna Zelmene gandrīz visu mūžu saistīta ar grāmatniecību. Savā antikvariātā viņa saimnieko pēdējos trīs gadus. Nelielais veikaliņš no grīdas līdz pat griestiem piepildīts grāmatām. Guna precīzi zina, kur un kas atrodas.
20.gadsimta sākuma Latviešu konversācijas vārdnīca, Latvijas laika “Zeme un tautas”, specifisku nozaru izdevumi, leksikoni vācu un franču valodā un galu galā arī zaļās Padomju enciklopēdijas sējumi – tās vienmēr ir pieprasītas grāmatas.
“Enciklopēdija mēdz būt arī kolekciju priekšmets, bet ļoti bieži es dzirdu – to es varēšu saviem mazbērniem uzdāvināt. Vai arī lielās fundamentālās enciklopēdijas pērk kā labas dāvanas neatkarīgi no tā, vai veca vai jauna, kur izdota. Tas ir mūsu pašapziņas jautājums, lepnuma jautājums, ka mums ir enciklopēdijas,” saka Guna Zelmene.
Kopš 19.gadsimta beigām Latvijā izdotas daudzas enciklopēdijas. Pagājušā gadsimta sākumā biezo sējumu lapas pluinījuši politisko pārmaiņu vēji. Piemēram, konversācijas vārdnīcas pirmais izdevums sākts izdot vēl cara laikā, bet pēdējais sējums iznācis jau neatkarīgajā Latvijā.
Pirms 20 un 30 gadiem tik populārās Latvijas padomju enciklopēdijas lielākoties sagatavotas Maskavā un tulkotas. Un kaut gan faktoloģiski tās ir ļoti bagātas un tieši par padomju laiku vēsturi plašāku informācijas klāstu grūti atrast, ideoloģiskais fons šiem izdevumiem ir īpašs.
“Padomju enciklopēdijās atlases principi parāda ideoloģisko pieeju un tas, ko ievieto un ko aizmirst ievietot, tie kritēriji, pēc kuriem autori sagatavo enciklopēdiju,” stāsta Zelmane.
“Protams, tas uzlika zīmogu visiem šiem sējumiem. Mūsdienās tur daudzas lietas nav izmantojamas. Bet no metodoloģiskā viedokļa ir ļoti interesanta, ļoti izstrādāta, ļoti precīza un profesionāla, par to absolūti nav šaubu. Bet nu saturiski tas laiks ir mainījies,” norāda Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.
Darbs pie šobrīd topošās enciklopēdijas principā sākts no baltas lapas, un uzsvars likts uz mūsdienās tik ierasto un šķietami loģisko – elektronisko versiju.
“Enciklopēdija nebūs gatava nekad, tai nevajadzētu būt gatavai. Mums ir iespēja elektroniskā vidē šos rakstus koriģēt pēc publicēšanas.
Šāda iespēja nepastāvēja agrākajos laikos, jo drukāts ir drukāts, tas ir iznācis un to vairs mainīt nevar. Bet šodien mēs varam to viegli mainīt, papildināt, attīstīt šo procesu teju bezgalīgi,” norāda Ščerbinskis.
Kaimiņos Lietuvā pirms desmit gadiem izdota nacionāla līmeņa enciklopēdija, kurai nav elektroniskās versijas. Savukārt igauņiem ir pat divi grāmatu komplekti – katrs tapis citā privātā izdevniecībā, tiek pārdots samērā dārgi, tāpēc neviens no tiem nav sevi atpelnījis. Igauņiem ir arī elektroniskā versija, bet par maksu.
Taču Latvijā enciklopēdija būs pieejama par brīvu. “Jebkurš raksts, kas top enciklopēdijā, var radīt jautājumus neapšaubāmi, un, iespējams, arī kāds radīs jautājums, jo absolūta patiesība jau nav nekur atrodama. Bet, no otras puses, šie raksti ir lietpratēju rakstīti un raksti, kuriem mēs varam lielā mērā uzticēties,” uzsver enciklopēdijas galvenais redaktors.
Topošajā Nacionālās enciklopēdijas Latvijas sējumā ielūkojās arī Latvijas Televīzija. Par grāmatām, temperatūru izmaiņām, radio un avīzēm, par autobūvi un aizsargājamajām dzīvnieku sugām – kā dzīve un ikdiena mainījusies 100 gadu laikā – to līdz pat gada beigām katru nedēļu LTV stāstīs raidījumu rubrikā “Šķirkļi Latvijas simtgadei”.
