Ministrija tagad skaidro – likumprojekts bija smags, ar desmitiem iebildumu. Tāpēc caur varas gaiteņiem tas virzījās lēni un līdz deputātiem pilnā apjomā neaizgāja. 2015. gadā ministrija izvēlējās uz balsojumu Saeimā nosūtīt tikai aspektus, par kuriem panākts kompromiss, piemēram, par visu spēļu automātu saslēgšanu vienotā elektroniskā tīklā (tas palīdz kontrolēt, lai pati spēle būtu godīga).
Formāli Latvijas Spēļu biznesa asociācijas pārstāvji apgalvo, ka viņi neiebilst un pēc būtības nekad nav iebilduši pret vienotā pašizslēgšanas saraksta izveidošanu vai dokumentu pārbaudi. “Mūs neinteresē cilvēks, kurš nospēlējas. Mūs interesē cilvēks, kurš atnāk pie mums atpūsties, izklaidēties. Starp citu, arī uzspēlēt, bet nevis tāds, kas nospēlējas un kam rodas problēmas, tāds cilvēks mūs neinteresē,” skaidro Latvijas Spēļu biznesa asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks.
“De facto” ir zināms, ka asociācija piedāvāja tādus priekšlikumus, kas kompromisu ar valsts iestādēm padarīja burtiski neiespējamu.
Piemēram, normu par saistošu pašizslēgšanas sarakstu azartspēļu nozare papildināja ar ideju – lai šādā sarakstā tiktu iekļauts, ka cilvēkam būtu jāiesniedz ārsta izziņa par to, ka viņam vai viņai konstatēta atkarība. Tāpat azartspēļu nozare uzstāja – atbildība par nepilngadīgo vai pašizslēgšanas sarakstā esošo cilvēku ielaišanu spēļu zālē būtu jānes nevis uzņēmumam, bet spēļu zāles darbiniekam.
“Mēs varam pateikt, ka tur ir vainīgs grāmatvedis, citur - finanšu direktors, vēl citur – sētnieks, (..) bet pēc būtības visu šo kārtību un atbildību nodrošina organizators,” intervijā LTV saka Finanšu ministrijas Tiešo nodokļu departamenta direktore Astra Kaļāne.
Kopš 2015. gada, kad Finanšu ministrijai neizdevās izcīnīt stingrāku kontroli, nopietnu centienu to panākt vairs nav bijis. Ministrija skaidro – attiecībā uz azartspēļu regulējumu bijušas citas prioritātes, piemēram, nodokļu paaugstināšana.
