Guntis Bojārs: Turpmāko pusstundu fokusā būs partiju bloks SKG, un atšifrēšu - tas sastāv no trijām partijām: Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Kristīgo demokrātu savienība un partija “Gods kalpot Latvijai”. Un iepazīstinu jūs ar apgabala līderiem. Armands Agrums – pirmais numurs Rīgā, Jānis Dinevičs – pirmais numurs Vidzemē, Valdis Šakars – pirmais numurs Zemgalē, Daiga Ceipiniece – pirmais numurs Latgalē un Arvīds Kinstlers – pirmais numurs Kurzemē. Skatītāju balsojums un jautājums – vai jūs balsosiet par šo politisko spēku? Atbilžu varianti trīs: “jā, noteikti”, “noteikti nē” un trešais “vēl domāšu”.
Guntis Bojārs: Tradicionālie jautājumi – uz cik vietām Saeimā cerat, Dineviča kungs?
Jānis Dinevičs: Es domāju, ka mēs cerēsim uz kādām 8 līdz 9 vietām, un ceram uz mūsu vēlētāju atbalstu. Un arī varu uzreiz teikt, ka, ja mēs tur būsim, tad mēs esam gatavi sadarboties ar visiem tiem politiskajiem spēkiem, kas gatavi līdzīgi domāt, kā mēs. Un mēs noteikti nesadarbosimies ar “Saskaņu” un ar Latvijas Krievu savienību, bet detalizētāk par to mūsu premjera kandidāts.
Valdis Šakars: Nu, pirmkārt, noteikti šodien ir jāpiemin tas, ka situācija dažas nedēļas pirms vēlēšanām ir ļoti sarežģīta tādā ziņā, ka nav īsti izteiktu līderu un nav arī īsti izteiktu kampaņā partiju, kam būtu ļoti, ļoti, ļoti zema popularitāte. Jo šobrīd vadībā mums ir divas partijas, kas ir izteikti līderi. Vienai partijai ir nosaukums “es nezinu, par ko es balsošu”, kas sastāda apmēram 37% reitingos, un otra partija līderos ir “es uz vēlēšanām neiešu”. Tie ir apmēram 26%.
Guntis Bojārs: Valsts prezidenta amata kandidāts. Nākamā Saeima. Būs jāizdara lēmums. Vai jums ir savējais? Vai jūs balsosiet, ja arī esošais gribēs iet uz nākamajiem četriem gadiem?
Jānis Dinevičs: Es domāju, ka partiju apvienība vēl par to nav spriedusi, bet, ja drīkst, es pateikšu savu redzējumu. Manuprāt, Egils Levits ir tas, kurš būtu cienīgs būt šīs valsts prezidents. Es viņu pazīstu no Atmodas laikiem. Viņš ir ar perfektu starptautiski juridisku izglītību. Manuprāt, viņš ir arī izteikts Latvijas patriots un būtu cienīgs ieņemt šo augsto amatu, lai aizstāvētu Latvijas nacionālās intereses starptautiski un darītu to veiksmīgi. Kā es to saprotu? Es to saprotu ļoti vienkārši, jo šobrīd tās federalizācijas tendences, kas ir Eiropas Savienība, tās ir bīstamas nacionālas valsts idejai. Un Levits spētu veiksmīgi aizstāvēt šo nacionālās valsts ideju.
Guntis Bojārs: Labi, citi varianti? Pagaidām nav, es jūtu. Runājam par programmu. Tas, ko es redzu – lielus akcentus uz ģimeni un kristīgām vērtībām. Mēs dzirdējām arī sižetā dažas tēzes no programmas un SKG, kā jūs abreviatūrā saucat savu bloku, aizsargās ģimenes no amorāla dzīvesveida uzspiešanas bērniem. Kurš to varētu izstāstīt smalkāk?
Daiga Ceipiniece: Jebkurā gadījumā amorāls dzīvesveids un bērni, tās ir divas nesavienojamas lietas. Mums ir jārūpējas un jāskatās uz to, lai mazinātu sociālā riska ģimenes, lai viņu būtu arvien mazāk. Šī ir tā amorālā dzīvesveida uzspiešana, ja mēs bērniem ļaujam dzīvot šādās ģimenēs. Un tāpēc mums ir jāpalīdz šīm ģimenēm.
Guntis Bojārs: Jūs ar amorālo dzīvesveidu saprotat to, ka, piemēram, ir nelabvēlīgi apstākļi, vide..
Daiga Ceipiniece: Nē, tas nav nelabvēlīgi apstākļi. Tie ir tie, kad vecāki lieto alkoholu, vecāki lieto narkotikas un viņi nesaprot, ko viņi dara, un turpat klāt ir mazi bērni.
Guntis Bojārs: Ko jūs darīsiet, kā jūs aizsargāsiet?
Valdis Šakars: Tā ir viena robežšķautne šim jautājumam. Otrs un faktiski galvenais, un pamatjautājums ir tas, ka Latvijas Republikas Satversmes izpratnē Satversme aizsargā ģimeni, kas ir savienība starp vīrieti un sievieti, kas ir laulība. Jo tikai laulībā starp vīrieti un sievieti dzimst bērni. Attiecībās starp vīrieti un vīrieti vai sievieti un sievieti bērni nedzimst. Pie mūsu demogrāfiskās situācijas Latvijā ir ļoti svarīgi šis demogrāfiskais jautājums, lai valsts ilgtspējīgi turpinātu augt un attīstīties.
Guntis Bojārs: Kāds tam sakars ar to vārdu salikumu “amorāla dzīvesveida uzspiešana” bērniem?
Jānis Dinevičs: Manuprāt, tas piedāvājums, kas ir skanējis publiskajā telpā, kad Jānītis bērnudārzā vienu dienu ir Jānītis, bet otrdien viņu sauc par Ilzīti, nav pieņemams, un tas ir tas, pret ko mēs iebilstam ar šādu ierakstu mūsu programmā.
Guntis Bojārs: Bet tad to kāds šobrīd uzspiež, ja jūs gribat pret to vērsties?
Jānis Dinevičs: Sabiedrībā tāda diskusija kādu laiku atpakaļ ir tikusi rosināta.
Guntis Bojārs: Labi, bet tad es jautāšu tā – kāpēc tam ir vajadzība iet uz Saeimu, kāpēc tur ir tā valsts loma tajā visā? Satversmē jau mums ir 110. pants, kas izsaka iepriekš..
Armands Agrums: Jūs redzat, ka šobrīd mēģina apstiprināt Stambulas konvenciju, kur mēs, teiksim, vācām parakstus un gājām pie deputātiem, lai tas nenotiktu.
Guntis Bojārs: Stambulas konvencija īsti par šo nerunāja.
Armands Agrums: Kā nerunā? Nu tas ir arī šis ģenderisms, tas, kas mums nav pieņemams.
Guntis Bojārs: Labi, palasiet Stambulas konvenciju.
Jānis Dinevičs: Saeima ir tā vieta, kur ar likumdošanas, teiksim, iniciatīvu ir iespējams nostiprināt to, pret ko mēs vēršamies. Un tāpēc mēs esam ierakstījuši, ka, ja mēs būsim Saeimā, mēs neļausim tādā veidā traktēt bērnu tiesības.
Armands Agrums: Mēs taču redzam, ka viendzimuma laulības šobrīd atļautas vienā pēc otras valsts.
Guntis Bojārs: Vēl viena reize šajā pašā tematā – “personu tiesības publiski demonstrēt un brīvi paust savus uzskatus ir jāsamēro ar ģimenes tiesībām audzināt savus bērnus tikumības un morāles vērtību gaisotnē”. Tas ir tas pats, bet citiem vārdiem?
Jānis Dinevičs: Nē, tas ir praids.
Valdis Šakars: Ar praidu saistītie jautājumi. Kā jums šķiet, pieņemsim, ka Latvijā tiek legalizētas viendzimuma laulības un divi vīrieši adoptē bērnu. Nu viņi ir ģimene tagad. Kādu audzināšanu viņi šim bērnam var dot, kādā sabiedrībā viņš visu mūžu, nu teiksim, bērnību apgrozīsies? Vai tas ir pieņemami? Tas nav pieņemami. Vai 3% vai nedaudz vairāk vai nedaudz mazāk sabiedrības daļas šīs te demonstrēšanās praidos. Vai tā ir mazākuma viedokļa uzspiešana vairākumam vai nav? Vai tas ir amorāli vai nav? Neviens jau nelien šo cilvēku guļamistabās un privātajās dzīvēs.
Guntis Bojārs: Viens papildjautājums. Bērns jāaudzina ir tikumības un morāles vērtību gaisotnē. Es pajautāšu šādi – vai tikumība nav arī spēja pieņemt citādus cilvēkus?
Valdis Šakars: Jā, tā arī ir spēja pieņemt citādus cilvēkus, bet nevajag šo citādo..
Guntis Bojārs: Bet homoseksuālus cilvēkus nevajag pieņemt?
Valdis Šakars: Nē, noklausieties līdz galam – lai viņi neuzspiež savu mazākuma viedokli pārējiem. Mēs taču neejam pie Brīvības pieminekļa, neprasām, teiksim, iespēju nezinu, nu, darīt jebko, kas mums ienāk prātā.
Armands Agrums: To var pateikt ar pāvesta Franciska vārdiem, ko viņš lidmašīna teica savā laikā, kad lidoja no tikšanās ar Kirilu Kubā. Viņš teica, tie ir savādāki, mums viņi jāpieņem, mums par viņiem jālūdzas, bet tas nenozīmē, ka mēs viņus nepieņemam. Bet nav jāuzspiež.
Guntis Bojārs: Labi. Šakara kungs, es nevaru jums nepajautāt šo jautājumu, ņemot vērā, ka mēs šo vēstuli esam saņēmuši. Mēs esam saņēmuši vēstuli no jūsu bijušās sievas, un, ņemot vērā, ka jūsu programmā tiek daudz runāts par ģimeni, man ir jāpajautā, un šis nav privāts jautājums, vai ir bijis tā, ka alimenti tikuši maksāti jūsu vietā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda?
Valdis Šakars: Jā, tā ir bijis gandrīz divus gadus. Un šī Uzturlīdzekļu garantijas fonda lieta tika atklāta ar viltotas izziņas palīdzību. Un man pagāja divi gadi, kamēr es no tā juridiski atbrīvojos. Un šobrīd es esmu valstij samaksājis pilnīgi visus no viņas izmaksātos līdzekļus.
Guntis Bojārs: Bet bija tāda situācija, ka jūs nemaksājat alimentus, bet valsts jūsu vietā maksāt alimentus? Jūsu bijušajai sievai par bērnu.
Valdis Šakars: Ja jūs zināt, kas ir Uzturlīdzekļu garantijas aģentūra, tad jūs saprotat, kādā veidā šo te procesu atklāj un kādā veidā viņu var arī izbeigt.
Guntis Bojārs: Un te es jautāju, vai tas ir tikumīgi?
Valdis Šakars: Ja tiesvedība Latvijas Republikā ilgst 10 gadus.. - un šī situācija bija tiesvedības laikā -; mēs esam par bērna aprūpes tiesībām iztiesājušies līdz Augstākajai tiesai. Tiesvedības gaitā mēs esam saņēmuši no pretējās puses tik daudz un dažādus falsificētus dokumentus, ka es par to varētu rakstīt romānu.
Guntis Bojārs: Labi, es negribu jūsu visu lietu, es pavaicāju, kas attiecas uz valsts daļu. Jūsu privātā lieta, tiekat galā.
Valdis Šakars: Valsts parādnieks es neesmu jau četrus gadus.
Guntis Bojārs: Turpinām analizēt programmu. Programma, es teiktu, ir uzrakstīta tāda diezgan esejīgi, un es nocitēšu vienu pagaru teikumu: “Šodien nacionāla valsts un nacionāla kultūra ir apdraudēta gan pasaulē, gan Latvijā, jo globalizācija noārda nacionālās valsts vērtības un piederības sajūtu, kas sākas ar cieņpilnu attieksmi pret karogu, himnu un centieniem saglabāt mūsu kultūras mantojuma aktīvu vēršanos pret Latvijas valstiskuma noniecināšanu. Bez piederības sajūtas Latvijai nav iespēju novērst sabiedrības sašķeltību. Piederības sajūta jāveido ģimenē un skolā un jāpalīdz to saglabāt tiem, kuri dzīvo svešumā, stiprinot vēlmi atgriezties”. Skaisti, cēli. Katrs vienu aktivitāti, vienu tiešām programmatisku punktu, kā jūs stiprināsiet piederības sajūtu Latvijai, nevis tikai eseja. Lūdzu, kurš pirmais?
Arvīds Kinstlers: Jāsaka tā, nu es kā skolotājs – himnas pasākumos, kur mēs izmantojam, tā mēs audzinām bērniem šo piederības sajūtu, izpratni par Latviju. Skola ir viens no tiem palīgiem, es neteikšu, ka pamats, jo pamats ir tomēr ģimene, es redzu arī pēc saviem bērniem, man ir trīs bērni un mazbērni, ja ar viņiem strādā un viņiem skaidro, tad viņi tīri labi saprot un viņi ir pietiekami lepni, bet skolai ir tomēr jāpalīdz un jāpalīdz ģimenei
Guntis Bojārs: Jā, bet mani interesē kaut kas cits. Jūs visi ejat startēt Saeimā, kas kaut ko var mainīt. Šī, ko jūs stāstāt, ir normālu skolotāju, normālu vecāku pienākums, atbildība. Un ir nevalstiskās organizācijas. Lai realizētu kaut kādus tādus punktus, nav jāiet uz Saeimu. Es jautāju, kas ir tas, kāpēc jūs ejat uz Saeimu, lai šo punktu mainītu?
Jānis Dinevičs: Viens no priekšlikumiem. Tātad šeit ir bijušas arī publiskas diskusijas par to, kādā veidā jāstiprina Latvijas valsts aizsardzība un tā tālāk. Un arī šajos aizsardzības konceptos tad ir šī piederība valstij, un šī lieta būtu jāsāk jau skolā. Tur ir šī aizsardzības mācība, tur ir šī piederības apziņa šai valstij – varētu tikt jau kā zināms priekšmets skolu programmās pasniegts.
Guntis Bojārs: Labi, viena aktivitāte dzirdēju. Lūdzu!
Armands Agrums: Otrs - būtu svarīgi, lai cilvēki būtu lepni par savu valsti, jo neesmu godīgi.. gan ''Delfos'', gan vēl šur tur bija šādi tādi pētījumi, ka ļoti daudzi, teiksim, ja sāktos kaut kādas nekārtības, aizbrauktu no šīs valsts.
Guntis Bojārs: Es sadzirdēju, bet jautājums – ko jūs darīsiet kā Saeimas deputāti?
Armands Agrums: Lai viņi paliktu šeit, ir jādomā par to, lai viņiem būtu pienācīgas algas, ir jādomā par pienācīgām darbavietām, ir jāpārdomā nodokļu sistēma, mums nav rakstīti konkrēti cipari, bet to ir ļoti daudz, tas ir domāts – tātad, lai cilvēki šeit varētu palikt. Lai viņš nebrauktu projām meklēt laimi kaut kur citur. Un otrs, kas šodien politikā ir ļoti svarīgs, mēs redzam, kas notiek ar Ungāriju šobrīd. Mēs esam konkrēti Višegradas grupas piekritēji. Domāju, ka lielākā daļa mūsu biedri... Nedrīkst būt tā, ka šobrīd Ungārija tiek nosodīta par savu nacionālo interešu aizstāvību. Paldies Dievam, mums šobrīd šī problēma nav liela ar šiem bēgļiem, jo tas dzīves līmenis ir tik zems, ka pat bēgļi pie mums negrib dzīvot, mūk prom. Bet valstij ir jābūt tiesībām domāt.. teiksim, mēs iestājāmies Eiropā, kur mēs gribam būt kā atsevišķa nacionālā kultūra, kas saglabā savu un vispār šobrīd to neļauj. Tas pats ir šobrīd ir ar Austriju, ar Itāliju.
Daiga Ceipiniece: Es gribēju teikt, ka ir jāstiprina ģimenes, ir jāstiprina lauki. Lauki ir jāatbalsta. Šobrīd notiek lauku iznīcība. Ja runājam par Latgali, tad ir ļoti daudzas ģimenes aizbraukušas projām, ir jāmazina nodokļi, jāpalīdz uzņēmējiem, jāpalīdz zemniekiem, jāatbalsta viņu darbs, tādā veidā būs darbavietas cilvēkiem, viņi būs stipri savās ģimenēs, stipri savā garā, un viņi stipri vērtēs savu Latviju citādi.
Valdis Šakars: Es domāju, ka Latvijā faktiski tās ir divas lietas. Viena lieta ir, kas darāms Latvijā, un otrs jautājumu bloks ir, kas darāms ar latviešu diasporu ārpus Latvijas. Tas, kas darāms Latvijā, – noteikti ir jāstiprina patriotiskā audzināšana mācību iestādēs, pamatskolās, skolās, sākot no pirmsskolas iestādes, bērnudārza.
Guntis Bojārs: Kā tas notiek?
Valdis Šakars: Tas notiek, kaut vai mācot Latvijas valsts vēsturi. Mācot vairāk arī, teiksim..
Guntis Bojārs: Skolās jau tas notiek.
Valdis Šakars: Skolās tas notiek, bet kāda ir programma? Viņa ir palikusi nevis vairs kā Latvijas vēsture, bet kā vēsture kopumā, kur Latvijas vēsture ir tikai viena maza daļiņa no kopējā priekšmeta. Skolotāji zinās labāk.
Arvīds Kinstlers: Ar ko sākas patriotisms tādā gadījumā? Būtībā tas sākas ar ģimeni, ar to vietu, kur dzīvoju, un šī reforma, kas tagad ir izglītības reforma, faktiski izmet ārā bērnus no ģimenēm daļēji, jo mazās lauku skolas tiek likvidētas, viņiem vairs nav šīs piesaistes vietai. Viņi tiek aizvesti kaut kur uz citu vietu, un viņi nav šīs vietas patrioti. Un līdz ar to kaut kur veidojas šis ceļotāju klubs, līdz ar to viņiem nav arī šī patriotisma īsti pret valsti.
Guntis Bojārs: Un jūs to visu sakāt neatkarīgi – neskatāmies uz ekonomiku, vienalga par kādiem skaitļiem, saglabājam laukus?
Arvīds Kinstlers: Nē, arī šeit visās programmās visas partijas ir teikušas, ka mazās klases ir tuvāk pēc iespējas dzīvesvietai.
Guntis Bojārs: Bet mazās klases neviens neaiztiek.
Arvīds Kinstlers: Aiztiek.
Guntis Bojārs: Rekur jums teica, ka neaiztiek.
Daiga Ceipiniece: Es pateikšu savu viedokli. Ja aiziet no 9. klases, piemēram. Ja aiziet brālis projām, tad aiziet arī māsa līdzi, jo ģimenei laukos ir pārsvarā reti, kad viens bērns, ir divi, trīs bērni, un līdz ar to arī šai sākumskolai beigās jau..
Guntis Bojārs: Tā kā mēs mazliet pieskārāmies ārpolitikai, nacionālajām interesēm. Viens īss jautājums, vai jūs redzat, ka nacionālo interešu vārdā, iespējams, tas Latvijā varētu būt kaut kādā no biznesa viedokļa izdevīgi, sankciju atcelšanu pret Krieviju?
Jānis Dinevičs: Mans viedoklis ir - nē, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, un mēs esam iesaistīti kopējā Eiropas Savienības ārpolitikā.
Guntis Bojārs: Paldies, un vēl viena tēze no programmas, kas arī.. nu, diezgan daudz jūs par to runājat. Par mājokli: “Mājoklis ir nepieciešams katram, un tas ir līdzeklis, kas var mazināt latviešu aizbraukšanu. SKG iestājas par daļēju nekustamā īpašuma tirgus regulēšanu, kā arī efektīvu nekustamā īpašuma nodokļa sistēmu, kura ir labvēlīga pret vienīgā mājokļa īpašniekiem.'' Tirgus regulēšana. Kā jūs to redzat, ko regulējam?
Valdis Šakars: Tas nozīmē pārskatīt kadastrālo vērtību aprēķināšanas metodiku, jo šobrīd pastāv pietiekoši daudzas arī spekulatīvas shēmas, kā mākslīgi kadastrālā vērtība tiek attiecīgajiem zemes gabaliem pacelta, viņus vairākkārtēji pārdodot pa dažādām ķēdēm, kur beigās viņi atgriežas atpakaļ pie sākotnējā īpašnieka. Tajā gadījumā tie divi privātmāju īpašnieki, kas dzīvo blakus šim zemes gabalam, neatkarīgi no viņu vēlmes vai nevēlēšanās, nākošā gadā sāk maksāt lielāku nekustamā īpašuma nodokļa – kadastrālā vērtība ir mākslīgi paaugstināta. Tas ir viens punkts. Otrs punkts – mēs uzskatam, ka no nekustamā īpašuma nodokļa ir jāatbrīvo tomēr vienīgā mājvieta, jo cilvēkam ir jābūt garantētai drošības sajūtai. Tas patiesībā ir arī viens no veidiem, kas palielina šo drošības sajūtu cilvēkiem, kuri šobrīd ir tādi, nu, teiksim, svārstīgi un domā par aizbraukšanu no valsts vai neaizbraukšanu.
Jānis Dinevičs: Pasaulē ir ļoti dažādas metodikas, kādā veidā tiek rēķināts šis nekustamā īpašuma nodoklis, un ir arī tādas metodikas, kur tikai sāk šo nodokli maksāt no zināmas summas. No mazām summām šis nodoklis netiek maksāts vispār. Es domāju, ka Latvijas valstij ir jāveic ļoti pārdomāta analīze šajā jautājumā, lai izvēlētos optimālo modeli, ne tikai uzlabot esošo.
Armands Agrums: Faktiski progresivitāte visos nodokļos. Par to tika runāts arī agrāk, mums nez kāpēc sāka skatīt tikai algas, kas arī faktiski.. tā progresivitāte ir tāds puskoka lēciens, jo progresivitāte nav sākusies no pirmā eiro, viņa ir sākusies no 200 eiro, un pēc tam no 1000 vairs ne, tas nozīmē, ka 1000 eiro - tas ir latvieša sapnis, ka lielāku algu nevajag, piedodiet man.. tas ir pabalsts.
Guntis Bojārs: Viens īss risinājuma jautājums – visi runā par tiem īpašumiem, bet mums ir arī īres tirgus, un, ņemot vērā, ka jūs aizstāvat arī to ģimenes vērtību: šobrīd daudzi neizīrē dzīvokļus ģimenēm ar bērniem, it sevišķi, ja bērnu ir gana daudz, un kā to risināt? Privātīpašnieki saka, nē, neizīrēšu nevienam.
Jānis Dinevičs: Šeit varbūt tas nebūs populāri, es nezinu, šajā liberālajā valstī, bet, manuprāt, pašvaldībām ir ļoti būtiski jāiesaistās dzīvokļu celtniecības programmā, lai radītu konkurenci privātajiem un lai attiecīgi jaunās ģimenes un tie cilvēki, kuriem ir problēmas ar mājokli, varētu pietiekami efektīvi iegādāties vai vismaz iznomāt šos pašvaldības dzīvokļus.
Armands Agrums: Jā. Tāds piemērs ir Vācijā, ļoti daudzās vietās.
Valdis Šakars: Tas pats ir Īrijā, teiksim, jaunām ģimenēm pirmais dzīvoklis, - valsts palīdz gan ar galvojumu, gan ar finansiālu palīdzību pirmā nekustamā īpašuma iegādei.
Jānis Dinevičs: Un šeit galvenais ir nenobīties, kad privātais sektors sāks brēkt, ka tā ir tirgus kropļošana.
Guntis Bojārs: Un vēl viens lielais jautājums, ko gan jūs neesat pieminējuši programmā, bet kas parādās to jautājumu atbildēs, ko mēs jums uzdevām. Saeimas deputātu skaits – 66. Saprotu, ka tā ir noīsināšana par trešdaļu. Un deputātu darbības ierobežošana uz laiku ne ilgāku par diviem sasaukumiem. Tas gan ir programmā. Kur tas aprēķins, kā tas viss notiek, kur tur tas ietaupījums?
Valdis Šakars: Tas nav tik daudz ietaupījums, cik, ja mēs skatāmies, kāds ir iedzīvotāju skaits Latvijā šobrīd un kāds viņš bija pirmās Saeimas laikā, tad faktiski proporcionāli pret šo iedzīvotāju skaitu, tad arī šie 64 līdz 66 deputāti ir optimāls skaits atbilstoši šodienas iedzīvotāju skaitam. Ja mēs runājam par deputātu darbības termiņu ierobežošanu uz termiņu, ja būt precīziem, tad ne vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas, tas nozīmē to, ka faktiski savādāk mēs nevaram Saeimā nodrošināt pietiekoši lielā apjomā šo domāšanas maiņu. Jo, ja mēs paskatāmies, teiksim, 13. Saeimas sastāvu, mums ir ļoti daudz deputātu, kas tur atrodas jau četrus un pat piecus sasaukumus no vietas.
Guntis Bojārs: Bet, viņi ir, iespējams, tā vērti un cilvēki viņus ievēl atkal un atkal. Varbūt tā ir demokrātija?
Jānis Dinevičs: Nē, es gribētu vēl vienu nelielu piezīmi. Ir ļoti dīvaini skatīties, ka vienā sasaukumā deputāts ir pārstāvējis liberālās vērtības, piemēram, Dombrovskis, “Saskaņa” un nākošajā sasaukumā viņš tagad būs premjera kandidāts ar sociāldemokrātiskām vērtībām. Nu kurā brīdī tad, dārgais draugs, tu biji patiess? Tad, kad tu proponē šīs liberālās vērtības un vērsies pret nabagiem, vai tagad, kad tu esi uzmeties par nabagu aizstāvi?
Guntis Bojārs: Labi, un mēs pievēršamies tagad jūsu prioritātēm, mēs šo arī ieguvām no jūsu programmas un arī no tām atbildēm, ko atbildējāt jūs mums uz mūsu nosūtītajiem jautājumiem. Tātad pirmais – pašvaldību referendumi. To jūs minat kā vienu no risinājumiem. 66 Saeimas deputāti, mazāks PVN pārtikai. Figurē arī atbilde šāda – aizsardzībai 2,5%, ja var rēķināties ar ASV. Tas ir jūsu atbildēs.
Jānis Dinevičs: Jā, mēs pamatā bijām šobrīd par 2% un tikai tad, ja ASV līdzdalību mūsu aizsardzībai ir apdraudēti un viņi pieprasa 2,5%, tad mēs piemaksājam, lai tie amerikāņi paliek.
Guntis Bojārs: Un pensijām arī bērnu iemaksas. Tas nozīmē, ka pensionāri, ja viņiem ir bērni un viņi maksā sociālās iemaksas, tad pensijas ir mazliet lielākas.
Valdis Šakars: Tas, kas ir apakšā, tas mums ir priekšā. Tālāk PVN pārtikai ir nākošais. Sabiedrības, pašvaldību referendumi – trešais. Saeima – ceturtais un aizsardzībā – piektais.
Guntis Bojārs: Izskaidrojiet īsumā, kāpēc šādā secībā?
Valdis Šakars: Tā secība ir tāda tādēļ, ka, ja mēs paskatīsimies mūsu programmas izvērsto versiju, tad kāds ir pamatmērķis? Pamatmērķis ir veidot Latviju kā nacionālu valsti, kur pamatvērtība ir cilvēks ar savām vajadzībām un veidot šo valsti tādu, lai katrs, kas šeit dzīvo, būtu lepns, un arī tie, kuri ir izbraukuši no valsts, būtu par viņu lepni un vēlētos šeit atgriezties.
Jānis Dinevičs: Un lai šī sabiedrība būtu solidāra.
Guntis Bojārs: Nu mana replika pie tā pirmā punkta ir, ka nereti Latvijā diezgan grūti izsekot, kā ar tiem bērniem un vecākiem mums te notiek un kādas mainās tās ģimeņu kustības. Skatītāju aptauja saka: 46% no tiem, kas ir piezvanījuši, ir gatavi balsot par jums un balsos noteikti, 53%, saka, ka nē, 1% vēl domās.
