Jānis Geste: Latvijas Televīzijas ēterā ir raidījums “Partija fokusā”, un šajā raidījumā līdz pat Saeimas vēlēšanām izvaicājam visus to 16 partiju un partiju apvienību pārstāvjus, kuri vēlas iekļūt nākamajā Saeimā. Jau vēl tikai četras partijas pie mums nav viesojušās, divas no tām būs šovakar.
Guntis Bojārs: Labvakar, skatītāji! Un šovakar kā pirmā būs partija “No sirds Latvijai”.
Jānis Geste: Jā, un šovakar tātad partijas “No sirds Latvijai” pārstāvji. Juris Jaunzems kandidē Kurzemē, Iveta Čivčiša kandidē Zemgalē, Jānis Valtervitenheims kandidē Latgalē un Gints Gābers kandidē Vidzemē. Un ar kandidātiem šovakar runāsim gan par partijas līdzšinējo politisko darbību, gan arī par to, ko tā šajās vēlēšanās piedāvā saviem vēlētājiem.
Guntis Bojārs: Jā, un arī šovakar skatītāju balsojums – jautājums vienkāršs – vai balsosiet par partiju “No sirds Latvijai”. Atbilžu varianti trīs: “jā, noteikti” otrais – “noteikti nē” un trešais – vēl domāšu.
Jānis Geste: Nu lūk, un sāksim sarunu ar kandidātiem. Kā allaž šajā raidījumā mēs gaidām visu piecu vēlēšanu apgabalu sarakstu līderus, kā redzam partijas līdere šovakar šeit nav. Kāpēc viņas nav?
Gints Gābers: Tāpēc, ka Inguna Sudraba pēc uzaicinājuma ir aizlidojusi uz Sanktpēterburgas Eirāzijas sieviešu biznesa forumu, kas notiek šobrīd Sanktpēterburgā.
Jānis Geste: Tātad nopietns iemesls.
Gints Gābers: Nu, protams.
Jānis Geste: Tieši abiem diviem kā valdes locekļiem vaicāšu. 12. Saeimā “No sirds Latvijai” bija sava frakcija, 7 deputāti, šobrīd no šīs frakcijas, mēs zinām, kas ir palicis pāri. “No sirds Latvijai” Saeimā šobrīd pārstāv tikai jūsu līdere Inguna Sudraba, visi pārējie pašķīduši, kandidē no Latvijas Reģionu apvienības, “Saskaņas”, Nacionālās apvienības un Zaļo un Zemnieku savienības. Kāpēc partijai neizdevās noturēt šo savu frakciju Saeimā?
Gints Gābers: Nepareizi būtu teikt – neizdevās. Notika unikāla lieta Latvijas politiskajā dzīvē – notika partijas transformācija. Kā visiem zināms, iepriekšējās vēlēšanās daudzi cilvēki izmantoja Ingunas vārdu, teiksim tā, uz viņas vārda iegāja Saeimā. Tālāk tika izdarīts spiediens uz partiju, jo netaisnīgā sabiedrībā nepatīk, ka runā par taisnīgām lietām. Un, protams, vājākie cilvēki, redzot reitingus, vadīti pēc savām interesēm, izvēlējās citus politiskos spēkus, kur tā kā reālākas iespējas saglabāt darbu. Bet atkal notika unikāla lieta, kas pavēra ceļu mums, vienkāršajiem cilvēkiem. Par to es esmu priecīgs.
Jānis Geste: Viens no deputātiem, kurš pameta, bija Ringolds Balodis, un viņš minēja konkrētu iemeslu, kāpēc viņš aizdodas – viņa lēmuma pamatā bija neapmierinātība ar Sudrabas kundzes darbu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadībā pret tā saukto oligarhu lietu. Un pavisam īss citāts – “man nav pieņemams un ir kauns par publisko farsu, ko ir izvērsusi parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja, viņai patiesībā kļūstot par izmeklēšanas kapraci, nevis parlamentāro kontrolieri”. Jūsuprāt, cik bija kvalitatīvs šīs parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs?
Juris Jaunzems: Es uzskatu, ka īstenībā viņš bija kvalitatīvs no Ingunas puses, jo principā viņa iepazinās ar visiem šiem lietas materiāliem, un mēs saprotam, ka visas šīs iestādes, kas jau ir šo lietu pētījuši un skatījuši, nav atraduši praktiski nevienu punktu, par ko šos cilvēkus sodīt. Tātad principā, uz kāda pamata mēs tos cilvēkus sodīsim – uz telefonsarunu pamata? Vai kā tas būs? Bet te mēs saskaramies ar to bezatbildību kā jebkurā organizācijā, kas notiek mūsu Latvijā, precīzi tas pats arī notiek šeit. Teiksim, Baloža kungs vienkārši izmanto šo spēli, lai nomelnotu Ingunu sabiedrības acīs, kas jau notiek, jo mēs tāpat saprotam, ka šajā pasaulē praktiski viss pērkas un liela daļa šo cilvēku, kas ir aizgājuši, manuprāt, arī.
Gints Gābers: Maza piebilde. Ringolds Balodis vadīja Zolitūdes izmeklēšanas lietu – un rezultāti vispār nekādi ir.
Jānis Geste: Jautājums, ko vaicājam arī visiem – par sadarbību nākamajā Saeimā, ja tajā būsiet. Jūs runājat par to, ar kuriem varētu sadarboties, sakāt, ka nākamajā Saeimas sasaukumā nevarat sadarboties ar valsts izzadzējiem un svešu valstu interešu pārstāvjiem. Varētu nosaukt konkrēti, kuras ir šīs partijas?
Gints Gābers: Mūsu partijas nostāja ir tāda – aiz cieņas pret vēlētājiem, par cik mūsu programmā mēs esam par cilvēkiem, mēs netaisāmies neko dalīt pirms vēlēšanām. Mēs aicinām cilvēkus, mēs arī novērtējam to, kas ir izdarīts, bet mums ir vīzija un redzējums, ko var darīt labāk. Un mēs ceram, ka tauta uzticēs mums mandātu, ka mēs varēsim pateikt koalīcijai – paldies.
Jānis Geste: Tad kuri ir tie valsts izzadzēji, nesauksiet?
Gints Gābers: Nebūtu ētiski. Mēs esam par kultūru, un katrs atbild par saviem darbiem.
Jānis Geste: Jūs iestājaties par tautas vēlētu prezidentu, jums pašiem ir savs kandidāts?
Juris Jaunzems: Šodien nav, jo tauta īstenībā pati ievēlēs šo cilvēku, ko redzēs, kurš varētu uz to prezidenta amatu arī kandidēt. Loģiski, ka mēs saprotam – tas prezidents, kas šobrīd strādā, tas ir vienkārši, kaut kā es teiktu, mafijas loceklis, nu nekas cits vairāk tas nav, manuprāt. Jo reāli īstenībā mēs redzam, kas notiek, un tam prezidentam nav nekādas pilnvaras kaut ko šajā pasaulē mainīt. Ja viņam būtu šīs pilnvaras, tad arī viss būtu kārtībā. Šobrīd mēs redzam, ka īstenībā tautsaimniecība mums visa ir nograuta, un tas arī turpinās, un neviens par to neatbild.
Guntis Bojārs: Un nākamais tāds īsais temats zem viena tāda jumta – ārlietas, ārlietu politika. Jo tas, ko es redzu – mēs visām partijām pirms šīm diskusijām uzdevām 20 jautājums, un tur ir viens no jautājumiem – kādus ministru portfeļus jūs vēlaties pirmos trīs. Un viens no portfeļiem – jūs rakstāt, ka gribat ārlietu ministru. Ir kāds konkrēts kandidāts vai tā ir tāda vēlme?
Iveta Čivčiša: Nē, mums nav salikti vēl konkrēti kandidāti, tas būs tikai pēc..
Guntis Bojārs: Tas nākamais, ko es gribētu saprast – ārpolitikas kurss. Mainītos, transformētos? Kāpēc es to jautāju. Pirms četriem gadiem “No sirds Latvijai” savā programmā rakstīja – NATO 2% no IKP un punkts. Tagad uz tiem jautājumiem, ko mēs jums uzdevām, jūs rakstāt – atbalstām aizsardzības izdevumus Vācijas līmenī 1,3% no IKP. Kas mainījies, kas transformējies?
Gints Gābers: Mainījies ir tas, ka mēs redzam nesaimniecisku rīcību no Aizsardzības ministrijas puses. Atbildēšu kā iedzīvotājs. Ja tiek sludināts, ka par 200 miljoniem tiks pirkti četri helikopteri, kur ir uzrādīta firma. Es iegooglēju, kur skaidri un gaiši ir uzrakstīts – 5,9 miljoni viens helihopters. Es kā iedzīvotājs gribu lepoties ar valdības lēmumiem, nevis kaunēties. Nākamais – sportā mums ir krīze. Nu teiksim tā, pārāk strauja ir pāreja no iepriekšējās kārtības, ir lieli izdevumi. Nākamais – mums ir 16 tūkstoši gadā, kas nomirst ar sirds un asinsvadu slimībām. Ir problēmas cilvēkiem ar sportu. Mēs uzskatām..
Guntis Bojārs: Tad jūs uzskatāt, ka aizsardzības budžets ir tā vieta, kur varētu izmanot šo naudu?
Gints Gābers: Jā, Aizsardzības ministrijai būtu jāuzņemas rūpes par sportu, jo miera laikā ministram nav daudz, ko darīt, un viņš arī redz – karavīri var izpildīt normatīvus, policisti un viņš var turēt roku uz pulsa.
Guntis Bojārs: Bet šis ir jautājums arī par to ārpolitikas kursu, jo mēs labi zinām, ka tas iekšējais noteikums, lai arī Vācija viņu tur neizpilda un lai arī Tramps aizrāda visām šīm valstīm, kas nepilda šos divus procentus, ka tur, tajā NATO brālībā ir tomēr iekšējais noteikums, ka mēs katrs tos divus procentus. Un tiklīdz kāds to neievēro, tad tomēr tā NATO brālība nav vairs īsti tas.
Gints Gābers: Nu tas ir tā. Kad mēs sēžam pie viena galda, ir aicinājums katram partnerim 2% atvēlēt. Es neesmu redzējis, ka mūsu politiķi būtu teikuši, kādā situācijā mums ir dzimstība, emigrācija, ka reāli ir apdraudēta valsts no tā, ka samazinās iedzīvotāju skaits.
Guntis Bojārs: Bet Latvijai NATO struktūrā ir jābūt?
Gints Gābers: Protams, ka ir jābūt!
Guntis Bojārs: Jo nākamais, ko jūs atbildat uz jautājumu, vai ir jāpaliek Eiropas Savienībā un NATO – jūs rakstāt nevis “jā”, “nē”, kā jūs tagad skaidri pasakāt, bet jāizvērtē ir ieguvumi.
Iveta Čivčiša: Jāpaliek, protams, viennozīmīgi.
Gints Gābers: Tur ir uzrakstīts tā, ka mēs paliekam, bet ir jāizvērtē tas, ka mums ir vairāk jāprasa mūsu intereses. Jāaizstāv vairāk mūsu intereses Briselē. Paša Trampa politika ir – Amerika vispirms. Kāpēc Latvija nevar būt vispirms? Ziniet, jāsaprot ir tas – ja mēs prasām, tas jau nenozīmē, ka uzreiz tas notiks. Bet viņi zina, ka mēs gribam kaut ko savādāk.
Guntis Bojārs: Bet tad tāds lielais ārpolitikas kurss, jūsuprāt, nav jāmaina.
Gints Gābers: Nē, protams.
Guntis Bojārs: Vēl viens precizējošs jautājums par ekonomikas attīstību. Un arī jūs mums atbildat šādi – “atjaunot ekonomiskās attiecības ar kaimiņiem”. Valsts, ar kuru es iedomājos, iespējams, kaut kas ir jāatjauno, ir Krievija.
Gints Gābers: Ir atbilde. Mums nav kālija kravas Ventspilī tikai dēļ esošās koalīcijas. Ja mainās koalīcija, ar baltkrieviem mēs varam runāt, un baltkrievi grib vest mūsu kravas.
Guntis Bojārs: Baltkrievi ved, baltkrievu kravu kāpums aug, šogad ir pieaudzis.
Gints Gābers: Kālija sāls kravas iet uz Klaipēdu. Un tās nav dēļ koalīcijas.
Guntis Bojārs: Tātad šī valsts, ko jūs domājat, ir Baltkrievija, nevis Krievija?
Gints Gābers: Nē, nu tas ir primāri. Un runājot par Krieviju, Eiropa noteica sankcijas Krievijai.
Guntis Bojārs: Eiropa, ieskaitot arī Latvijas balsi.
Gints Gābers: Jā, bet mēs kā maza valsts, mēs nevaram lekt pa priekšu. Mēs varam ieturēt neitrālu pozīciju..
Guntis Bojārs: Bet tad mēs šo balsi ņemam laukā no Eiropas Savienības, to, ka Krievijai vajag sankcijas?
Gints Gābers: Nē, nē!
Jānis Valtervitenheims: Ziniet ir kāda lieta? Mēs visur liekam tā kā žogus, mums vajag tiltus. Mums arī tagad ir kaut kur 30% tirdzniecības ar Krieviju, mēs varētu daudz vairāk to attīstīt, jo Latvijai tas ir izdevīgi. Mēs esam blakus kaimiņi. Tās būtu ekonomiski labākas attiecības.
Gints Gābers: Man viens jautājums saimniecisks – es kā iedzīvotājs redzu, ka mūs baida ar Krieviju. Tad kā nākas, ka mūsu vērtīgākais resurss, Inčukalna dabasgāzes krātuve, ir “Gazprom” īpašumā, kur tagad tiks pirkta. Tā nav drošība?
Jānis Geste: Ejam tālāk, vēl kāds no jūsu programmas. “Lai veicinātu ātrāku lēmumu pieņemšanu un būtiski ietaupītu līdzekļus, samazināsim deputātu skaitu no 100 līdz 60” – kāpēc tieši 60?
Juris Jaunzems: Reāli īstenībā mums jau viss ir mainījies. Mēs saprotam, kurā laikā tas tika pieņemts, ka šie 100 deputāti ir nepieciešami, tad tas bija tāds brīdis, kad mums Latvijā arī dzīvoja šie divi miljoni iedzīvotāji. Uz šodienu - tad cik mums ir palicis, visas pilsētas ir tukšas. Es domāju, ka arī tur mūs māna ar šiem skaitļiem, kas ir īstenībā palikuši Latvijā dzīvot. Un tad kāpēc tāds cilvēku daudzums ir vajadzīgs, tik daudz naudas tērēt? Nākošais jau arī tas, ka mums ir šie naudas līdzekļi ļoti daudz nepieciešami visās citās lietās. Es domāju, ka tas ir nesaimnieciski, jo šobrīd īstenībā ir tāds cilvēku daudzums. Un nākošais, ko mēs redzam, kas tur notiek – paceļ īkšķi, nobalso, vai ne?
Gints Gābers: 60 deputāti atļaus efektīvāk darboties, jo jūs paši iedzīvotāji redzat – ir 16 partijas, viens otru nomelno. Nu kā kopā var strādāt? Nākamais – arī 8 miljonus ieekonomēs.
Jānis Geste: Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps, viņš gan norādīja, ka mazāks deputātu skaits nozīmē vienu ļoti konkrētu izaicinājumu – tajā brīdī ar tikai 60 deputātiem pie esošā Saeimas darbu sadalījuma – komisijas, likumprojektu izskatīšanu, gan starptautiskā sadarbība arī, valdības darba uzraudzību nevar pienācīgi veikt. Šobrīd Saeimā vien ir 16 komisijas. Tad arī no tām atsakāmies?
Gints Gābers: Mēs uzskatam, ka ir jāceļ darba efektivitāte. Var dublēt vairāk komisijas. Ir vairāk jāstrādā, jo nav balanss – privātajā sektorā ir cits darba izpildījums un valsts iestādēs ir cits.
Guntis Bojārs: Proti, deputātiem jāstrādā vairāk.
Jānis Valtervitenheims: Čaklāk.
Gints Gābers: Kārtīgāk.
Jānis Valtervitenheims: Mums ir pieredze četru gadu darba mūsu partijai, mēs zinām, kā tur notiek.
Jānis Geste: Un par čaklāku strādāšanu arī nākamais jautājums, jo jūs solāt arī, ka apvienosiet funkcionāli līdzīgas ministrijas, kopumā par 40% samazinot valsts pārvaldi, bet tā, sakāt, efektivitāti ceļot par 100%. Varat nosaukt un precizēt, vai jūs runājat par visu sabiedriskā sektora strādājošo skaita samazināšanu jeb tādu klasisko ierēdniecību tīri ministriju pārvaldībā?
Gints Gābers: Cik man ir informācija, cik es esmu piedalījies sarunās, nekad tā neesam konkrēti apsprieduši samazināt valsts aparātu. Ir konkrētas runas bijušas, ka ir jāceļ efektivitāte, jo arī pēc pētījumiem cilvēku skaits ir optimāls, bet darba izpilde..
Jānis Geste: Bet šis konkrētais solījums par 40%?
Gints Gābers: Nu es nezinu, varbūt tur kaut kas..
Juris Jaunzems: Ir vienkārši jāsaprot šī darba slodze, kur īstenībā ir uzaudzēts tas aparāts par lielu, kas neļauj valstī ātri pieņemt šos lēmumus. Un tieši tāpēc mēs jau arī nekur uz priekšu netiekam, jo nemitīgi bakstāmies uz pārrunām, sarunām. Man, teiksim, konkrēti rūpnīcā bija tā, ka mēs vienkārši varējām noteikt normu tam cilvēkam. Un tieši tāpēc arī tas cilvēks tiek pieņemts darbā, un mēs skaidri zinām, ja viņam ir astoņas stundas darba laiks un viņš šajās astoņās stundās arī strādā, viss ir kārtībā. Šajā gadījumā tas aparāts ir uzaudzēts tik liels.. loģiski, ka ir jāsaprot šī efektivitāte un atdeve no katra šī cilvēka.
Jānis Geste: Bet kuras ministrijas tad apvienot?
Gints Gābers: Nu par ministriju apvienošanu neesam runājuši. Varbūt ir vajadzīga kaut kur efektivitāte, lai mazinātu birokrātiju.
Guntis Bojārs: Paldies! Latvijas Televīzijai ļoti tuvs, sāpīgs temats, kam Latvijas Televīzija kopā ar Latvijas Radio ir sekojusi, nu jau, man liekas, pēdējo gadu, pēdējos divus gadus – bērnunami Latvijā. Solāt, ka likvidēsiet līdz 2028. gadam, šeit ir skaidrs gads. Kāpēc tik ilgi?
Iveta Čivčiša: Tāpēc, ka visur tiek masu medijos pasniegts, ka līdz trīs gadu vecumam bērnunamos ir padsmit bērni, bet ir pārējie bērni, kas ir no trīs līdz 18 un līdz 24 gadiem bērnunamā. Un, ja jūs pajautāsiet šiem bērniem, kas jau ir bijuši audžuģimenē, vai viņi vēlas vēlreiz atgriezties audžuģimenē, tad viņi liela daļa pasaka – nē. Un mēs ļoti ņemam vērā šīs bērna vēlmes un ļausim izaugt viņiem šajā institūcijā, kamēr viņi to vēlēsies. Un tāpēc tas ir pakāpeniski, samazināsies institūciju skaits. Bet nevar aizvērt vienkārši un ar varu bērnus ielikt audžuģimenēs pret viņu gribu. Kur paliek tā viņu izvēles brīvība?
Guntis Bojārs: Tie 10 gadi ir..
Iveta Čivčiša: Tas ir maksimālais laiks.
Gints Gābers: Tas nenozīmē, ka mēs vilksim gumiju. Mēs varam arī ātrāk. Un vēl ir tā lielā problēma, ka katru gadu līdz tūkstotim izņem bērnus, vēl aizvien nav ģimenes. Un ir jāstrādā ar sabiedrību, nezinu, jāpēta, kāpēc notiek tādas lietas.
Guntis Bojārs: Nē, kāpēc jautāju, tāpēc, ka Labklājības ministrija saka, ka bērnunamus likvidēs 2021. gadā, tas ir, pēc trim gadiem. Un šobrīd visās šajās iestādēs kopā apmēram atrodas 800 bērni, nav tik daudz.
Gints Gābers: Kungi, bet cik gadus jau likvidē? Cik gadus? Nav izdevīgi.
Iveta Čivčiša: Institūcijas vienkārši ir jāapvieno, viņu ir par daudz.
Jānis Valtervitenheims: Ir tāda problēma, ka bērnam ir vajadzīga mīlestība, un nevar tā bērnu vienkārši paņemt, iemest jebkurā ģimenē. Protams, ka viņu pieņemtu, bet arī ir jāskatās, kādā ģimenē viņš tiek un pats galvenais, lai par viņu rūpētos. Tas nav tā, ka pēc trim gadiem tagad mēs uzreiz varam iemest jebkurā ģimenē.
Guntis Bojārs: Bet varbūt nevajag tomēr gaidīt, kamēr viņi vēl aug šajās aprūpes iestādēs?
Iveta Čivčiša: Tā ir viņu izvēle, tā ir bērna izvēle. Arī šajā brīdī bērniem jautā, vai tu vēlies doties audžuģimenē vai ne, un ļoti daudziem bērniem ir ļoti slikta pieredze ar audžuģimenēm, par ko neviens nerunā.
Jānis Geste: Bet tad jau jāstrādā ar audžuģimenēm.
Iveta Čivčiša: Tieši tā!
Gints Gābers: Ir jāmotivē cilvēki un ģimenes vairāk iziet apmācību un iesaistīties.
Guntis Bojārs: Bet, kas par pamatu – jūs minat “ļoti daudz”, kas jums liek tā domāt, ka ļoti daudz šī sliktā pieredze?
Iveta Čivčiša: Bērni kāpēc nevēlas atgriezties?
Guntis Bojārs: Nē, nu es teiktu, šajā gadījumā, vai jums ir apakšā arī kāda statistika?
Iveta Čivčiša: Nē, mēs esam praktiski veikuši sarunas ar šīm institūcijām, institūcijās strādājošajiem, ar personālu, ar bērniem ļoti daudz. Un tāpēc mums ir arī no otras puses šī informācija, kā bērni jūtas un kā viņi jūtas tad, kad viena ģimene no viņiem atsakās, viņus ieliek atpakaļ institūcijās, tad, kad viņus ar varu ieliek atkal jaunā ģimenē.
Guntis Bojārs: Protams, bet tas tā mana replika pēdējā, ka, ja jūs runājiet ar bērniem, tad es pieņemu to. Ja jūs runājat ar institūciju vadītājiem, darbiniekiem, tad atcerieties, ka daudziem šiem cilvēkiem šī ir darbavieta, ko viņi baidās zaudēt.
Jānis Geste: Dodamies tālāk, man ir jautājums, ko es nevaru nepajautāt Jaunzema kungam. Saistībā ar šo trīs slaveno burtu salikumu OIK. Jums pieder Dzeldas HES, vismaz pēc Ekonomikas ministrijas datiem. Tas ir arī uzņēmums, kurš pārdod elektroenerģiju obligātā iepirkuma sistēmā. Jūs šobrīd solāt to likvidēt, piekrītat?
Juris Jaunzems: Pašu HES es netaisos likvidēt.
Jānis Geste: OIK sistēmu.
Juris Jaunzems: Jā, jo reāli īstenībā es esmu pats rūpnieks un ļoti labi saprotu, ko tas nozīmē rūpniecībā, ka tu nespēj samaksāt visu šo izdevumu daļu un ka liela daļa no šīs naudas summas sastāda šie elektrības rēķini. Es šo staciju uzbūvēju 20 gadus atpakaļ, kad nebija nekādu OIK un nebija nekas tāds, kas mūs atbalsta. Tajā brīdī bija vienkārši skaidrs tas, ka šī ūdenskrātuve sakārtos arī to vidi, kurā es dzīvoju, būs arī peldētavas un atpūtas vietas. Un tajā brīdī, kad īstenībā varēja to darīt, mēs arī uzsākām to darbu un arī uzbūvējām šo hidroelektrostaciju. Uz šodienu īstenībā tas, ko mēs redzam, kas kopumā tiek sakropļots, viss tas, kas ir šobrīd izdarīts ar valdošām šīm partijām – mēs visi iestājamies par šo zaļo enerģiju, tas ir, saule, ūdens, vējš. Normālas lietas, saprotamas lietas. Bet tagad, kas ir noticis – visas biogāzes, praktiski visu, ko var aplikt, ir aplikts, un mēs maksājam nenormālas naudas. Ja mēs runājam par konkurētspēju, vienkārši nav runas, visiem vienlaicīgi noņemtu OIK un pieiet.
Jānis Geste: Bet, ja es skatos tīri uz jūsu uzņēmumu, tad es saprotu, pat jūsu gadījumā šī obligātā iepirkuma komponente neko diži nerisina, jo, ja es paskatos uz pēdējiem datiem, šis jūsu uzņēmums ir nodokļu parādnieku sarakstā, vairāki tūkstoši katru mēnesi.
Guntis Bojārs: Kur problēma?
Juris Jaunzems: Problēma ir tā, ka īstenībā es esmu rūpnieks. Un es atkal attīstu nākošo ražošanu.
Guntis Bojārs: Un tāpēc var palikt mazliet parādā?
Juris Jaunzems: Esmu palicis valdībai parādā, nevis valdībai, okei, sauksim vienalga, kā gribam. Bet īstenībā šobrīd es esmu arī bioloģiskais ražotājs, un es attīstu arī bioloģisko lauksaimniecību bez tā visa, kas man ir. Un loģiski, tad šī elektrostacija ir pats pamats, ar ko es atkal turpinu strādāt uz priekšu. Mēs ļoti labi zinām, kas notika ar manu šo fabriku un ne tikai manu, tādas rūpnīcas Latvijā ir ļoti daudz zaudētas, un mēs saprotam, ka neviens par to atbildību nenes.
Guntis Bojārs: Viens jautājums – jā un nē – jo mēs tūlīt aplūkosim prioritātes. Minat to, ka ārvalstu studenti, kas studē šeit, ja viņi paliktu pēc studijām un strādātu savā profesijā, jūs viņiem varētu samaksāt arī mācības. Ir jautājums, vai jūs šiem ārvalstu studentiem paralēli viņu studiju laikā iemācīsiet arī latviešu valodu?
Jānis Valtervitenheims: Ziniet, es lietuviešu valodu iemācījos sešos mēnešos. Es domāju, ka studenti ir atvērti uz visu, viņi zina, ka svešā valstī vajag mācīties tās valodu. Un, ja viņiem būs vēl tāda iespēja šajā valstī palikt strādāt un nesamaksāt par savām mācībām, viņi ieguldīs mums šeit savas zināšanas, es domāju, tas ir ļoti lietderīgi.
Guntis Bojārs: Paldies! Ķeramies klāt prioritātēm. Prioritātes ir tās, ko mēs izvilkām no jūsu programmas, un arī no tiem jautājumiem, ko jūs mums atbildējāt. Tātad – bērnunamu slēgšana, mazāk naudas aizsardzībai, 60 Saeimas deputāti, atbalstu ārzemju studentiem un samazināts PVN maizei, nepaguvām izrunāt, bet to mēs atradām jūsu programmā. Mēģiniet, lūdzu, sakārtot principialitātes secībā.
Jānis Valtervitenheims: Ir, piemēram, ļoti svarīga lieta kā pensionāri, ko mēs šeit vispār neredzam, jo mūsu partija ir iestājusies Eiropas Kristīgo partiju apvienībā, un mēs, pirmkārt, rūpējamies par ģimeni.
Guntis Bojārs: Labi, bet, ja mēs runājam par prioritātēm, mēs attiecībā uz lielo pensionāru daudzumu, jūsu programmā nekādu konkrētu solījumu neatradām.
Jānis Valtervitenheims: Viņiem, piemēram, nevajadzēs maksāt no savas pensijas nodokļus.
Jānis Geste: Jā, neapliekamā minimuma palielināšana – tas bija.
Gints Gābers: Piebilde ir tāda – valsts vadītājam ir jāredz laukums. Šīs ir visas lietas, ko valdība var darīt paralēli. Ja mēs nosauksim, šī ir pirmā, mēs neizdarīsim, tātad būs pārmetumi. Mūsu prioritāte ir cilvēks, ar ko ir jāsāk – cilvēku labklājība. Un šīs ir visas paralēlās lietas, ko valdība dara, jo valdība ir liela komanda.
Guntis Bojārs: Sapratu, tātad es pie ekrāna neeju. Un skatītāju balsojuma rezultātiem.
Jānis Valtervitenheims: Ļoti žēl arī māmiņas jaunās ar visiem pabalstiem, visa šeit nav, jo cilvēks ir centrā mūsu partijai.
Jānis Geste: Un cilvēkiem mēs šovakar arī vaicājām, vai viņi šajās vēlēšanās balsos par jums. Vairāki simti skatītāju piezvanīja pa tālruni un pauda savu pozīciju. 1% no šā vakara balsotājiem ir tādi, kuri vēl domā. Tas nozīmē, jūs viņus varat pārliecināt. 66% sacīja – noteikti nē, bet 33% sacīja, ka noteikti jā.
