Guntis Bojārs: Un jā, šovakar mēs sākam priekšvēlēšanu raidījuma maratonu un šoreiz mazliet citādāka nekā iepriekšējos gadus. Proti, pirms tradicionālajām partiju diskusijām, kurā partijas tiksies savā starpā, šoreiz mēs ar katru izrunāsim pirms tam un studijā būs visu apgabalu līderi. Un ar domu, lai šajā gadījumā mēs varētu iedziļināties partiju programmās, jo nereti tajās diskusijās, kur ir skaļi saukļi, šis paliek otrā plānā.
Jānis Geste: Jā, un kā pirmie pie mums šovakar studijā ir apvienības Attīstībai/Par saraksta līderi un secīgi iepazīstināšu: Mārtiņš Bondars kandidē Latgalē, Ilze Viņķele kandidē Zemgalē, Artis Pabriks kandidē Vidzemē, Juris Pūce kandidē Kurzemē. Un Daniels Pavļuts kandidē Rīgā. Un ar
partiju apvienības kandidātiem šovakar runāsim gan par viņu līdzšinējo politisko darbību, gan par to, kas tad ir tie “Attīstībai/Par!” galvenie piedāvājumi šajās vēlēšanās un, kas būtiski, aicinām pēc diskusijas jūs arī paviesoties sabiedrisko mediju portālā lsm.lv, kur jau kolēģe Odita Krenberga kopā ar ekspertiem analizēs, kas tad šovakar šeit izskanēja.
Guntis Bojārs: Jā, un darbs arī jums, skatītāji – ne tikai klausieties un vērtējiet, bet arī balsojiet. Un balsošanas formula pavisam vienkārša. Balsojuma jautājums: “Vai balsosiet par šo partiju?” Proti, par to, kas šobrīd ir studijā, un atbilžu varianti ir trīs – “jā, noteikti”, “noteikti nē” un “vēl padomāšu”. Bet sākam ar De Facto sagatavotu sižetu.
Guntis Bojārs: Lūk, šāds īss ievads. Pārrunājam – partija sastāv no cilvēkiem, no programmas un trešā sadaļa – no naudas. Tas, ko mēs dzirdējām sižetā – turīgākā no jums, trijām partijām, ir “Latvijas Attīstībai” un dzirdējām vārdu Olafs Berķis. Brangs ziedotājs, aptuveni 200 tūkstoši. Kādu interešu vadīts Berķa kungs ziedo partijām?
Pūce: Man ir milzīga priekšrocība, jo Olafs Berķis vairākkārtīgi publiski ir skaidrojis, kāpēc ziedo mūsu partijai. Viņš atbalsta eiropeisku politikas kursu. Viņš patiešām uztraucas par tādām partijām, kas neatbalsta šo virzienu. Un, jā, Olafs Berķis un arī viņu ģimenes locekļi ir atbalstījuši mūsu partiju un es par to ļoti priecājos.
Guntis Bojārs: Viens fakts – Olafs Berķis, uzņēmējs, miljonārs, “Latvijas Avīzes” un vairāku Ventspils uzņēmumu īpašnieks. Un tagad lūgšu pakomentēt – ar Olafa Berķa interesēm saistīta vērienīga vēja parka būve Ventspils novadā, kuram ir piešķirta atļauja un kurā ražotu elektroenerģiju iepirks par paaugstinātu tirgus cenu OIK ietvaros. Ja vēja parks sāks darbību pilnā apmērā, tad katru gadu virs tirgus cenas tie būs papildu 12 miljoni eiro. Atbalsts paredzēts 20 gadus, projekts milzīgs, un tātad kopējais atbalsta apjoms ir vismaz 100 miljonu eiro. Un vēl kāds fakts – iepriekš Berķa kungs bijis arī ziedotājs “Vienotībai” un tajos tālajos gados, kad vēl “Vienotība” bija, ziedoja un saņēma atļauju šī vēja parka būvniecībai. Varbūt tomēr tās intereses ir merkantilākas, nekā Jūs deklarējat?
Pūce: Es nezinu, kāpēc Berķa kungs ziedoja “Vienotībai” 2009. gadā.
Guntis Bojārs: Es ne par “Vienotību”, es par jums.
Pūce: 2009. gadā tiešām Berķa kungam piederošs uzņēmums saņēma atļauju obligātajam iepirkumam. Es tobrīd Ekonomikas ministrijā nestrādāju, un šo atļauju izsniedza ministrs Kampars.
Jānis Geste: Šīs atļaujas vēlāk tika arī pāratjaunotas, ņemot vērā daudzās tiesvedības.
Pūce: Nē, viņa nav pāratjaunota.
Jānis Geste: Un šobrīd šī atļauja ir saskaņā ar 2010. gada noteikumiem.
Pūce: Nē, nē, viņa nav pāratjaunota, viņa vienkārši ar noteikumu spēkā stāšanos, viņa automātiski tā notiek. Un taisnība, kā es sapratu, es vispār uzzināju, godīgi sakot, pirms dažām nedēļām, kad mēs ar Pavļuta kungu kopā stāstījām, kā mēs likvidēsim OIK, preses pārstāvjiem, tad iepriekš painformēju, ka joprojām nekas nav tur sākts, nekas nav beigts, turpinās tiesa.
Guntis Bojārs: Mēs jūtam – tie ir aptuveni simts miljoni, kas, iespējams, varētu gulties uz papīra, uz atļaujas.
Pavļuts: Un šobrīd vēl arvien ir vairāki simti miljonu, patiesībā vēl vairāk, šādu saistību, ko dažādu ministru laikā pie spēkā esošās likumdošanas Latvijas Republika savulaik ir uzņēmusies pret dažādiem, ļoti daudziem uzņēmējiem. Daudz kas no tā paliks uz papīra. Tur var pateikties mūsu kopīgam darbam no 2011. - 2014. gadam.
Guntis Bojārs: Jūs gribat teikt, ka Berķa atļauja paliks uz papīra? Varbūt tieši tāpēc viņš ziedoja, lai Berķa atļauja nepaliktu uz papīra?
Pavļuts: Es šobrīd nerunāju par Berķa kungu, es runāju par ļoti daudzām OIK atļaujām. Lēmumi par šo jautājumu ir pieņemti 2012.gadā, jaunas atļaujas netiek izsniegtas. 2013. gadā mēs padarījām prasības daudz stingrāks attiecībā uz šo atļauju realizāciju, balstoties uz šiem grozījumiem, ko mēs ar Pūces kungu panācām, šobrīd turpmākie ministri ir atcēluši kaudzi atļauju.
Guntis Bojārs: Vai Jūs līdz galam uzticaties partnerim, ja viņam ir šāds ziedotājs?
Pavļuts: Berķa kungs ir atklāti ziedojis politiskai partijai atbilstoši Latvijas Republikā pastāvošai likumdošanai, darījis to vairāku gadu laikā. Tas jāpasaka, tie lielie cipari savākušies vairāku gadu laikā. Mums arī ir atsevišķi uzņēmēji, kas mums ziedojuši.
Pabriks: Tātad jautājums mums sākotnēji bija par ziedojumiem partijām. Un es gribētu teikt, ka mums patiesībā ir jāpriecājas, ka ir vēl cilvēki, kas Latvijā ziedo politikai un politiskajām partijām.
Jo mēs zinām no iepriekšējiem gadiem, ka visi tie cilvēki – vai nu mazi vai lieli, kas ir ziedojuši partijām, bieži tiek saukti un prasīts viņiem – “Kāpēc tad jūs ziedojat?” Es uzskatu, ka demokrātijā ir jāziedo cilvēkiem, partijām, un es jums varu pateikt no savas politiskās pieredzes, ka neviens no tiem ziedotājiem, kas jebkad ir ziedojis partijā, kur es esmu bijis, nekad man nav prasījis kaut ko piepildīt. Līdz ar to es domāju, ka tas ir normāli, cilvēki ziedo, jo kurš tad cits to politiku uzturēs.
Guntis Bojārs: Jautājums, Lolita Čigāne, kas sākotnēji arī bija kustībā “Par!”, arī paziņoja, ka vēlēšanās nekandidēs, un viņas arguments bija – “ideālistiski iecerēto kustību”, kas šajā gadījumā ir domāta kustība “Par!”, “ir pārņēmušas politbiznesa haizivis”. Vai tas nav šis stāsts? Un mēs vēl te varam runāt arī par “Latvijas attīstībai” valdes locekli Edgaru Jaunupu, ko jūs droši vien atceraties no “Vienotības” laikiem. Šāda kompānija, kā jūs domājat – vai Čigānes kundze kļūdās šajā apgalvojumā, vai jūs domājat, ka jūs tiksiet galā ar šīm haizivīm?
Viņķele: Čigānes kundze kļūdās apgalvojumā un acīmredzot dažādi interpretē savas sajūtas, jo Čigānus kundzei nav bijušas ne mazākās problēmas daudzus gadus atrasties partijā “Vienotība”, kurai arī ziedoja Olafs Berķis un kurā biedrs bija Edgars Jaunups, līdz ar to Čigānes kundzei acīmredzot šī saasinātā uztvere ir bijusi šajā brīdī. Runājot par ziedojumiem, ir jāsaka, ka tie mīti, ka “Latvijas attīstībai” ar savām naudām pārņems nabaga “Par!”, ir pilnīgas blēņas, jo, ja mēs lūkojamies uz kampaņas finansējumu, “Par!” ziedojumi sastāda tieši pusi.
Guntis Bojārs: Bet jūs neuztrauc tas, ka aiz “Latvijas attīstībai” ir miljonārs, kuram vienlaikus arī pieder preses izdevums un kuram ir liela interese politikā, interese ziedot naudu? Tās ir oligarhijas pazīmes.
Pūce: Tikai krievu biznesa presē to tā sauc. Latvijā un Rietumos tā to neapgalvo.
Guntis Bojārs: Īsi – satrauc, nesatrauc?
Viņķele: Es zinu, ka mēs neesam ietekmējami – ne kopumā apvienība, ne jo vairāk partija “Par!”. Mēs neesam ietekmējami.
Jānis Geste: Nu, lūk, Bondara kungs, vēršamies arī pie jums. Mēs, veidojot šo raidījumu, arī mudinājām skatītājus iesūtīt jautājumus, kas viņiem būtu vaicājām “Attīstībai/Par!” kandidātiem. Jāsaka, gan – daudz bija jautājumu, kas bija adresēti tieši jums. Un tie ir saistīti ar faktu, ka kopš 2014. gada jūs esat kandidējis pilnīgi visās vēlēšanās, kas pie mums ir bijušas. Un tad, kā Edgars rakstījis sociālajā vietnē Twitter: “Mārtiņš Bondars piedalās visos pasākumos, kur cilvēki var balsot un vēlēt. Vai viņš kādu dienu spēs atlicināt laiku arī Eirovīzijai – tur arī notiek balsošana, un tas varētu būt, kā saka Edgars, jūsu sirdij tuvs pasākums. Ar piebildi – pilnīgi nopietns jautājums.”
Bondars klusē
Guntis Bojārs: Klusums, ejam tālāk?
Jānis Geste: Bet, ja nopietni – kādas ir jūsu politiskās ambīcijas?
Bondars: Politiskās ambīcijas jebkuram politiķim, man liekas, ir ļoti vienkāršas. Tas ir faktiski realizēt to programmu, ar kuru politiķis dodas pie vēlētājiem, ar to skatījumu, ko politiķis piedāvā vēlētājiem un ja vēlētāji viņam uztic, precīzāk sakot, ievēl un iedod mandātu, un politiķis var nokļūt pie varas, nu tad realizēt šo var.
Jānis Geste: Nevis uzticības mandāts? Jūsu uzticības mandāts bija 2014. gadā Saeimā, pēc tam arī Rīgas domē. Un konkrēti vēlētāji.
Bondars: Uzticības mandāts, protams. Tad, kad mēs gājām uz vēlēšanām, mēs jau negājām uz vēlēšanām būt opozīcijā. Tas vēlētāju uzticības mandāts ir saistīts ar to, cik tad vietas atvēl attiecīgajam politiskajam spēkam vēlētājs un kāda ir iespēja šim politiskajam spēkam realizēt savu programmu. Opozīcijas darbs faktiski slēpjas trijos aspektos: pirmkārt, tas ir parādīt, ko pie varas esošie nedara pareizi, otrkārt, parādīt, ko mēs darītu citādāk, ja mēs nokļūtu pie varas, un, treškārt, ko pie varas esošie nedara.
Jānis Geste: Bet tas ir tikpat nozīmīgi, kā būt pie varas.
Bondars: Redziet, tas ir mazliet citādāk. Ja skatās no priekšvēlēšanu solījuma viedokļa, jūs, ejot uz vēlēšanām, solat vēlētājiem nevis būt opozīcijā, bet būt pie varas.
Guntis Bojārs: Bondara kungs, mēs tikāmies arī pašvaldību vēlēšanu debatēs, un es atceros, man liekas, es pats jautāju jautājumu par to – ja Jūs netiksiet vai tiksiet par Rīgas mēru, ko Jūs darīsiet tālāk. Un tad būtu bijis godīgi atbildēt – ja es netikšu pie varas, tad es startēšu Saeimas vēlēšanās. Jūs uz šo jautājumu nevarējāt atbildēt. Un tagad es jautāšu, vai jūs, piemēram, ja netiksiet pie varas šajās Saeimas vēlēšanās, vai jūs nestartēsiet – tuvākās mums ir Eiroparlamenta vēlēšanas.
Bondars: Nē, nestartēšu, es jums to var pateikt.
Jānis Geste: Dodamies tālāk, jo tas, ko gana daudz skatītāju arī vēlas zināt – aptaujās arī, ko mēs Jums vaicājām, gatavojoties šim raidījumam, jūs skaidri norādījāt, ka neatbalstat pašreizējā Valsts prezidenta pārvēlēšanu nākamajam amatam un sakāt, ka Valsts prezidentam ir jābūt tādam, kuram būtu nevainojama reputācija, kompetences valsts lietās, Eiropas un globālajos jautājumos, spēja godam pārstāvēt valsti pasaulē. Vai “Attīstībai/Par!” virzīs savu Valsts prezidenta amata kandidātu?
Pūce: Es domāju, ka pareizi šādā situācijā teikt, ka.. Protams, tās vēlēšanas, būs nākamā gada jūnijā, bet jebkurai politiskai organizācijai, kas nopietni attiecas pret varu un nopietni attiecas pret Latvijas iedzīvotājiem, ir jādomā par savu kandidātu Valsts prezidenta vēlēšanās,
Jānis Geste: Jūs jau esat domājuši?
Pūce: Mēs esam par to iesākuši.
Pavļuts: Šo jautājumu mums ir uzdevuši vēl vakar mūsu biedri, un mēs esam iekšēji šo jautājumu izdiskutējuši, un tā atbilde ir vienkārša – mums šobrīd stāv priekšā Saeimas vēlēšanas pēc piecām nedēļām. Šis nav jautājums, ko tagad pirmsvēlēšanu gaisotnē mēs uzskatām par prioritāti risināt.
Guntis Bojārs: Jā un nē – tikpat labi jūs varat pieņemt lēmumu un teikt, ka rekur mēs ejam ar savu apgabalu līderi, komanda, mēs ejam ar savu premjeru, un mums pat ir Valsts prezidenta kandidāts.
Pavļuts: Ziniet, es jums teikšu atklāti. Tad, kad kaut kur jūnijā vai jūlijā viena vai otra partija pirms Saeimas vēlēšanām sāka mētāties vai nu ar svešu prezidenta kandidātu, kuru viņi pat nav uzrunājuši vai velk ārā no skapja cilvēkus kaut kādus un taisa kaut kādu pr no tā, kāds viņiem ir kandidāts, man tas, godīgi sakot, rada sajūtu, ka viņi mēģina kaut kur novērst uzmanību.
Guntis Bojārs: Pabrika kungs, jūs savulaik esat bijis šajā postenī, bet statusā – Valsts prezidenta amata kandidāts. Vai jums varētu būt ambīcijas kļūt par Valsts prezidentu?
Pabriks: Pateiz man ambīcijas ir kļūt par Latvijas valsts premjeru, un es domāju, ka tā ir viena no nopietnākajām ambīcijām, jo mēs zinām, ka de facto vara, politiskā vara Latvijas valstī pieder premjeram.
Jānis Geste: Šādā pašā statusā esat bijis arī jūs, Bondara kungs, kā ar jums?
Bondars: Nē, man šobrīd nav plāni un noteikti Valsts prezidenta vēlēšanās es nepiedalīšos, jo šobrīd ir pilnīgi cita situācija, nekā bija 2015. gadā, kad prezidents Andris Bērziņš nevarēja pateikt vēl janvārī, vai viņš startēs vai nestartēs. Un faktiski mana startēšana bija saistīta primāri ar to, lai būtu beidzot skaidrība par to, nu ko tad darīs esošais prezidents un lai pārējie iznāk no skapja un pasaka, ka viņi būs gatavi startēt. Ilūzija par to, ka uzvarēt Saeimā vēlēšanas, man nav nekādas, nebija.
Jānis Geste: Nesatricināms liberālis ar 24 gadu stāžu vaicā – ja būsiet nākamajā Saeimā, vai oligarhu kontrolētie spēki var tikt uzskatīti par potenciālajiem sadarbības partneriem Saeimā un izpildvarā? Tātad jautājums par to, kas ir jūsu potenciālie sadarbības partneri, ko jūs redzat?
Pabriks: Ja drīkst, tad šeit varu izteikties, jo es jau mūsu apvienības kongresā par šo lietu runāju.
Un mēs ļoti droši neredzam šajās Saeimas vēlēšanās vai pēc Saeimas vēlēšanām, ka mēs varētu sadarboties ar tādu partiju kā “Saskaņa”, jo mēs uzskatām, ka “Saskaņa” ļoti pārliecinoši cenšas mainīt Latvijas ģeopolitisko kursu, vismaz mums ir tāds iespaids.
Guntis Bojārs: Labi, “Saskaņa” nē.
Pabriks: “Saskaņa” nē. Tālāk, protams, mēs nezinām, vai Saeimā iekļūs, teiksim, Latvijas Krievu savienība, ar to, protams, mēs nevaram sadarboties. Un tālāk – es domāju, ka visām citām partijām mums nāksies sēsties pie sarunu galda, jo es baidos, ka šīs 13. Latvijas Saeimas vēlēšanas būs tik grūtas, ka būs ļoti grūti iedomāties, kas būs vairākumā vispār iespējams. Bet pirms es nobeidzu šo skaidrojamu, es gribētu pateikt, ka, protams, mani personīgi un daudzus mūsu apvienības biedrus māc arī, teiksim tā, augošais populisms un tā saucamā Kaimiņa partija, jo mums ir ļoti lielas bažas un mums ir pamats domāt, ka tieši aiz šī spēka stāv visvairāk ar oligarhu interesēm saistītu cilvēku.
Guntis Bojārs: Bet tomēr tādu skaidru nē jūs šobrīd nesakāt KPV LV.
Pabriks: Redziet, skaidru nē mēs šai mirklī nevaram pateikt.
Jānis Geste: Par pensijām arī turpināsim, jo tas ir jautājums, ko šobrīd projektā “Tautas Panorāma” mēs un mūsu kolēģi uzklausām, un dzirdam visbiežāk. “Attīstībai/Par!” piedāvājums – pavisam īsi, galvenās tēzes: “sagatavošanās pārejai uz jaunu pensiju modeli jāuzsāk nekavējoties”, “mainīsim pensiju sistēmu tā, lai visiem Latvijas cilvēkiem nākotnē, piemēram, sākot no 2030. gada, ir tiesības paļauties uz vispārējo pamata pensiju vismaz minimālās algas apmērā”, “uzkrājumu veidošana lielākām pensijām ir pašu cilvēku izvēle un atbildība”. Tātad nekavējoties jāsāk pārēju uz jaunu pensijas modeli. Ko jūs piedāvājat mainīt esošajā – no kā atteikties, ko pielikt klāt?
Viņķele: Tātad šobrīd pensijas veido darba stāžs un iemaksas, ko cilvēki krāj. Tas neattiecas uz senioriem, kas ir pensionējušies pēc neatkarības atjaunošanas. Pasaulē mainās darba attiecības, kas nozīmē – cilvēki strādā visdažādākajos veidos. Tādi darba līgumi, kas nāca ar to sociālo apdrošināšanu un pensiju garantiju caur iemaksām, kļūst arvien retāki. Mēs zinām, cilvēki strādā mikrouzņēmumos, cilvēki strādā ar patentiem, autoratlīdzības un tā tālāk. Mākslīgais intelekts un kas tik vēl nē. Un tad, lai būtu drošība, ka pie šādām darba attiecībām cilvēkam ir garantēts nodrošinājums vecumdienās, tad mēs ietu uz no budžeta maksātu pamatpensiju, kas pienāktos katram cilvēkam, kas Latvijā ir strādājis noteiktu gadu skaitu.
Jānis Geste: Nedaudz precizējam – joprojām speciālais budžets jeb..?
Viņķele: Pamatpensijas būtu jāmaksā no vispārējā budžeta, no pamatbudžeta, un tās nebūtu saistītas ar sociālajām iemaksām. Jūs esat Latvijā strādājis, jūs esat radījis labumus, rakstījis grāmatas.
Guntis Bojārs: Arī, ja es 50 gadus vispār neesmu neko darījis, bet skatījies televizoru?
Viņķele: Nē, šādā gadījumā, kā jau es minēju, darba stāžam ir jābūt. Jums ir jāvar pierādīt, ka jūs esat strādājis noteiktu laiku.
Guntis Bojārs: Un rezultātā tas nozīmē atteikšanos no pašreizējā otrā pensiju līmeņa?
Viņķele: Tas nozīmē, ka otro pensiju līmeni jūs uzkrāj citādāk. Jūs krājat sev papildus pensiju, bet visiem ir garantēts noteikts pensijas apmērs.
Jānis Geste: Bet joprojām tā administrēšana otrā pensiju līmenī, jo tas man tiešām arī pašu interesē.. Šobrīd nepilnu ar 20 gadu stāžu 15 gadu pensiju līmenī kopš 2001. gada.. Kas tad šajā modeļu maiņā notiek?
Viņķele: Tas, kas notiek – ir pamatprincips, kādēļ mēs arī sakām, ka šī reforma jāsāk tūlīt, jo tā būs ļoti gara. Lai mēs tiktu pie pamatpensijas – tas ir faktiski 20-30 gadu periods. Tiem cilvēkiem, kuriem ir vismaz puse no darba mūža aizritējusi esošajā pensiju sistēmā, nekas nedrīkst mainīties. Tieši tādēļ šai pārejai ir jābūt ļoti pakāpeniskai, lai neviens cilvēks, kas ir krājis ar paļāvību šai pensiju sistēmai, neciestu. Bet tādā gadījumā mēs noņemam jebkādas diskusijas par to, vai radošiem cilvēkiem pienākas pensijas. Kā mēs zinām, šobrīd viņi ir totāli neaizsargāti. Pēc šī modeļa arī radoši cilvēki saņem noteiktas sociālas garantijas vecumdienās.
Jānis Geste: Vēl viens precizējošs jautājums, jo tomēr lsm.lv kandidāti, jūs arī, tostarp, ļoti aktīvi atbild uz šiem jautājumiem, ko visi skatītāji var arī aizdoties un aplūkot. Ļoti daudzi uzsver par šiem garantētajiem 500 eiro, kas šajā gadījumā būtu pensionāram uz rokas.
Viņķele: Neapliekamais minimums.
Jānis Geste: Jūsu kandidāts, Mārtiņš Staķis, te ir ļoti konkrēti – strādās pie tā, lai palielinātu mazās algas un mazās pensijas uz rokas līdz 500 eiro mēnesī.
Pavļuts: Esošās sistēmas ietvaros tulīt. Runa ir par šodienu. Tas, ko Ilze stāstīja, tas ir par nākotni.
Viņķele: Jā, tās ir divas lielas starpības.
Jānis Geste: Bet šie 500 eiro – par ko ir runa? 2030. vai šobrīd?
Viņķele: Tas, kas ir nekavējoši darāms esošo pensionāru labā, ir palielināms tās pensijas apmērs, kurām nepiemēro iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā pensijām līdz 250 eiro, pārsniegumam ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis.
Jānis Geste: Es kā pensionārs lasu šo solījumu – tātad 500 eiro pensija pavisam drīz.
Pavļuts: Šodienas pensionāriem mēs vēlamies nodrošināt, pirmkārt, divkāršot pensijas apmēru 10 gadu laikā, tas prasa 10% procentu pieaugumu katru gadu, ātrāk nekā šobrīd. Un vistuvākajā laikā ieviest 500 eiro minimālās algas mērogā, vēlams, neapliekamo minimumu.
Guntis Bojārs: Bet, ja runā par to nākotni, tad ir tā garantēta pamatpensija. Un tad ir, cik uzkrāju, tik saņemu. Te man ir jautājums, vai mūsu sabiedrība ir tik sociāli atbildīgi pret sevi, ka mēs tiešām uzkrāsim un ka nebūs pēc daudziem gadiem, ka stāvēs pie valdības un mētās ar akmeņiem tāpēc, ka par mums neviens neko neiemaksā, ka tā pamatpensija vienalga būs mazāka.
Pavļuts: Mēs šobrīd esam radījuši situāciju, ka mums nākotnē būs nabagu kategorija. Ja mēs šobrīd šādu reformu neieviesīsim, tad tieši otrādi – šobrīd ir pilnīgi skaidri paredzams, ka tie akmeņi būs pēc 20 gadiem, protams, bet, ja mēs nevaram.
Guntis Bojārs: Protams, bet, ja mēs brīdinām cilvēkus ar lieliem burtiem – uzmanīgi aizņemieties, jo mums ir bail, ka viņi neprot būt sociāli atbildīgi, ir jautājums, vai viņi sociāli atbildīgu uzkrās naudu.
Viņķele: Ziniet, es tomēr ticu daudz pozitīvākam priekšstatam par mūsu sabiedrību, mūsu cilvēkiem. Ja mūsu cilvēki strādā dažādos nodarbinātības veidos, piemēram, radošie cilvēki. Viņi jau rada labumu valstij, tagad, ko mēs visi izmantojam. Un šo labumu jūs ne vienmēr varat nomērīt sociālajās iemaksās. Tad tā ticība ir, ka, dažādi strādājot, cilvēki rada pietiekami daudz pievienotās vērtības valstī, lai pēc tam, kad viņiem ir jāiet pensijā, šo garantēto pensiju visiem mēs varētu nomaksāt. Lai cilvēki neuztraucas.
Guntis Bojārs: Bet tā sistēma tāpat strādā tikai tajā brīdī, kad cilvēki ir atbildīgi un domā ne tikai par to, ko no valsts saņems, bet, ko es pats iemaksāšu.
Viņķele: Tas ir viens, bet tomēr mūsu kaimiņi igauņi ir faktiski pieņēmuši politisku lēmumu iet uz šo garantēto.
Pabriks: Un nez vai igauņu tauta ir daudz gudrāka par latviešu tautu.
Jānis Geste: Jā, ja šobrīd skatās un salīdzina statistikas rādītājos, tad daudz vairāk latviešu joprojām dzīvo no algas līdz algai, un joprojām krietni mazāka daļa domā par savām vecumdienām uzkrājot.
Pūce: Mūsu programmā ir arī īpaša sadaļa nodokļu politikas daļā, kur mēs runājam par to, ka maksimāli jāstimulē ar nodokļu politikas palīdzību tieši uzkrājumu veidošana. Tā ir viena lieta, kas pagājušā gada nodokļu reformā, ZZS reformā, faktiski tika samazināts – aizsardzība uzkrāšanai. Mēs sakām, viņa ir jāpalielina.
Pavļuts: Vēl viena lieta. Mēs tomēr šeit kā vidusšķiras pārstāvji, kas te sarunājamies par šo jautājumu, atcerēsimies, ka mūsu ienākumi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā vairumam Latvijas iedzīvotāju. Un tā iztikšanu no algas līdz algai varētu mainīties tajā brīdī, kad vispārējais ienākumu līmenis.
Guntis Bojārs: Pabrika kungs, lasu tēzi no apvienības programmas – “apvienosim pašvaldības, lai četru gadu laikā to skaits sasniegtu apmēram 40. Jūs kandidējat no Vidzemes, kur ir diezgan liels šo mazo pašvaldību skaits. Kā jūs, piemēram, apvienosiet Vecpiebalgu un ar ko.
Pabriks: Es nezinu konkrēti par Vecpiebalgas novadu, bet ir skaidrs tas, ka modernā Latvijā, par kuru iestājas partija “Attīstībai/Par”, mēs nevaram konkurēt ne Baltijā, ne pasaulē, ja mums joprojām ir 119 dažādas pašvaldības. Tātad pirmajām kārtām, ko mēs darīsim. Protams, ka mēs griezīsimies pie šīm pašvaldībām, teiksim – mīļie draugi, jūs paši redziet, cik mums ir daudzas sociālās problēmas, veselības problēmas, izglītības problēmas, risināmas lietas, kuras šādā sadrumstalotā, fragmentētā vidē mēs atrisināt nevaram.
Jānis Geste: Ja paši neredz, kā to panākt?
Pabriks: Tātad pirmais, protams, labprātīgs piedāvājumus, kā tas agrāk tika sākts, diemžēl neveiksmīgi. Protams, ka šeit ir jābūt kaut kādam finansiālam stimulam un šeit ir jābūt skaidrojošam darbam, jo cilvēkiem ir jāsaprot, ka mēs tālāk tā dzīvot nevaram.
Guntis Bojārs: Vienīgā reforma šajā jomā izdevās tad, kad pašvaldībām pateica – jums būs nauda. Un tā nauda bija gana liela. Un tad tās pašvaldības, nu, ja tur par vienu to teritoriju, ja viņi pievienojas tajā novadā, samaksāti 200 tūkstošui, piemēram, apvienojas pieci pagasti, un kopā sanāk miljons, tas jau ir tā. Vai būs kādi burkāni? Jo ar mīļajiem draugiem tur nepietiks.
Pabriks: Burkāni mīļajiem draugiem ir noteikti jādod. Un skaidrs, ka šī reforma nevarēs iztikt bez finansiāliem stimuliem. Bet finansiālie stimuli var būt tieši, kas nozīmē pie konkrētas reformas veikšanas. Un arī, teiksim, ar skatu nākotnē, jo ir skaidrs, ka, ja mēs gribam veiksmīgāk un pareizāk apgūt Eiropas naudas, tad šis arī būs veids, kā uz novadiem to novirzīt, jo pašreiz ir tāda situācija, kur īstenībā mēs arī savā politiskajā vidē un ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, mēs diskutējam, varbūt, ka mums nevajag vienu, piemēram, šo reģionu, kas saņem Eiropas naudas, varbūt vajag divus.
Guntis Bojārs: Kāpēc tieši 40, ne 5 vai 10?
Pabriks: Tāpēc, ka būsim racionāli. Teiksim, ja mēs skatāmies, cik bija aptuveni apriņķī divdesmitajos trīsdesmitajos gados, ar to iedzīvotāju skaitu, kāds bija sadalījums padomju laikā, mēs domājam, ka aptuveni 40 būtu optimālais, vai tie būs 38, 42, tas nav svarīgi.
Guntis Bojārs: Otra tēze. Un arī no programmas: “Katrā Latvijas novadā nākamo četru gadu laikā būs jauna ražotne”. Mazliet citā vietā tajā pašā programmā ir “8 gadu laikā atbalstīsim investīcijas jaunu rūpnīcu izveidei katrā Latvijas novadā”. Nu es nesaprotu, vai 4 vai 8 gadu laikā ražot rūpnīcas ir domāts viens un tas pats? Bet vēl ir vēl viens punkts: “Uzdosim Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai panākt jauna investora piesaisti katram Latvijas novadam. Valdības vadītājs [jūs, premjera amata kandidāts] personīgi atbildēs par investīciju vidi un lielu investoru uzrunāšanai darbam Latvijas reģionos.”
Pabriks: Es neteicu “katram novadam pa rūpnīcai”. Programmā tas nav rakstīts. Bet investīcijas ir lieta, kas mani, teiksim tā, ļoti uzrunā. Un tad, kad es paskatos uz pašreizējo valdību, un es redzu, ka salīdzinot, teiksim, ar Igaunijas premjeru vai citām augstām amatpersonām, vai ar Lietuvas premjeru un citām augstām amatpersonām, mums ir grūtības aizbraukt, teiksim, uz mūsu sadarbības partneri, stratēģisko sadarbības partneri Kanādu vai uz Āziju, Singapūru, un uzaicināt šos cilvēkus normālā angļu valodā investēt mūsu valstī vai reklamēt mūsu valsti, tad tā ir problēma. Mūsu Ministru kabinetam ir jābūt spējīgam to izdarīt, un es esmu personīgi gatavs braukāt apkārt pa pasauli un šos investorus atvest, vai tā būs rūpnīca, vai tas būs investors kādā mazā, inovatīvā uzņēmumā vai kaut kur citur, tas jau ir sekundārs jautājums. Bet ir skaidrs tas, ka mums ir jāizraujas no šīs atpalicības Baltijā, kas ir saistīta ar investīciju piesaisti.
Guntis Bojārs: Jums jau ir kādas idejas par kādu uzņēmumu, ko varētu vilkt iekšā Latvijā?
Pabriks: Jā, piemēram, ir Hyundai.
Jānis Geste: Labi, bet es tikai precizējot, jo jūs teicāt, ka programmā tas nav rakstīts. Precīzs citāts no paplašinātās programmas. Mēs nelasījām tikai tos, kas bija CVK: “8 gadu laikā atbalstīsim investīcijas jaunu rūpnīcu izveidei katrā Latvijas novadā.”
Guntis Bojārs: Man vēl ir jautājums, ja tā rūpnīca, Ja mēs runājam par mūsdienu rūpnīcām, tur ir roboti un trīs cilvēki, bet vai tas ir tas, kas ir vajadzīgs novadam?
Pabriks: Tieši tādas ir vajadzīgas novadam. Mums novados jau bieži nav cilvēku, kas strādā. Mēs nevaram investoru atvest uz Daugavpili tāpēc, ka Daugavpilī nav darbaspēka.
Guntis Bojārs: Labi, ja par investoru vešanu. Viens piemērs no pagātnes, 2012. gada marts. Premjers Valdis Dombrovskis no “Vienotības”, ekonomikas ministrs tobrīd bija Daniels Pavļuts. Vizīte uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Arābu šeihi, daudz naudas, pēc pieciem gadiem rezultāts – Apvienoto Arābu Emirātu investīcijas Latvijā – nepilni trīs miljonu eiro. Tad te jautājums – cik viegli dabūt šos investorus.
Pabriks: Tas ir grūti. Un tieši tāpēc premjeram šeit ir jāuzņemas. Es teiktu tā – es esmu gatavs uzņemties personīgu atbildību. Un viena lieta, ko es gribētu redzēt.. saprotiet, man ir kauns, ja 27 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā pus no kabineta vēl angliski nemāk runāt. Līdz ar to, ja mēs runājam par Apvienotajiem Emirātiem vai, teiksim, šīm Līča valstīm.. Es esmu priecīgs, ka viens no maniem kolēģiem Aigars Štokenbergs tur strādā, jo viņš ir ļoti spējīgs investīciju piesaistītājs. Un es domāju, ka investīcijas, tāpat kā eksports un darba ražīgums, ir tās lietas, kas mūsu Latvijai visvairāk pietrūkst.
Viņķele: Jāpiezīmē, runājot par šīm ražotnēm, investīcijām vai rūpnīcām novados, mēs runājam par apvienotiem novadiem, jo, protams, 119 pašvaldībās..
Guntis Bojārs: Bet vienalga, arī 40 investorus sameklēt ir gana daudz.
Viņķele: Bet piekritīsiet – tas ir nesalīdzināmi vieglāks, lai arī joprojām izaicinošs uzdevums, nekā pierunāt investorus braukt uz kādu no pavisam mazām pašvaldībām.
Pavļuts: Ziniet, investori, viņi paskatās, vai premjers, teiksim, viņus uzrunā un pārliecina pievērst uzmanību konkrētai valstij, bet tad viņi tomēr skatās dziļāk, viņi skatās, vai izglītības sistēma ir tāda, kas nodrošina nepieciešamo, teiksim, kvalifikāciju, prasmes, vai veselības sistēma ir tāda, kas patiesībā sekmē darbaspēka un darba ražīguma uzlabošanu darbā. Piedodiet, mūsu valstī pēdējos gados ļoti..
Guntis Bojārs: Mazs ķecerīgs jautājums – daudzas valstis Eiropā, kuras ir dabūjušas investorus vai, piemēram, tos pašus lielos uzņēmuši pie sevis, dažkārt balansē uz likuma robežas, ko mēs dzirdam no Eiropas Komisijas aizrādījumiem un tā tālāk. Mēs zinām, ka arī Rayner savulaik ienāca, arī balansējot uz likuma robežas. Vai liela investora piesaistei mēs varam pabalansēt uz likuma robežas?
Pabriks: Tātad, pirmkārt, par par investīcijām vēlreiz kā tādām, un tad es atbildēšu uz šo jautājumu. Pirmkārt, es domāju, ka viena no mūsu Latvijas valdības un pārvaldes sistēmas tādām nu hroniskām problēmām ir tas, ka mums vienkārši ir ļoti zems ambīciju līmenis. Un tā ir tā viena no problēmām, kāpēc mēs atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas. Otrs, ja mēs runājam par investoriem, kas balansē uz likuma robežas. Es, personīgi, domāju, ka šeit ir vai nu likumīgi vai nelikumīgi. Un to izvērtēsim konkrētā gadījumā ar konkurētu investoru, un protams, ka tas, kas iet pret likumu, mēs to darīt nevaram.
Jānis Geste: Nu lūk, un šīs divas kandidātu vizītkartes viena sekojoša otrai – tā, protams, nebija nejaušība no mūsu puses, jo šobrīd lūgšu nedaudz jūs atminēties to laika periodu, kad jūs kopā strādājāt Ekonomikas ministrijā. Vēl precīzāk, 2012.gads un vēl nedaudz tālāk. Un tas ir laiks, kad Daniels Pavļuts kā ekonomikas ministrs vēršas gan Valsts policijā, gan vēlāk arī plāno vērsties KNAB. Un minēšu tikai dažas no lietām, kas tiek minētas ministrija viedokļos ziņās, kas tiek izplatītas – Jurim Pūcem tiek pārmesta darbošanās pretēji labas pārvaldības principiem, fiktīvu lēmumi, pārrakstīšana, neētiska rīcība. Izstāstīsiet, par ko aizdomas tobrīd, tolaik?
Pavļuts: Tas ir saistīts ar to pašu OIK jautājumu, kuru jūs vizītkartē uzskatījāt par nepieciešamu pieminēt. Un tiešām bieži pārmet, ka šajā laikā ir izsniegtas ļoti daudz atļauju. Tiešām tas tā bija.
Netiek tikai pateikts, ka tas notika tikai 9 mēnešus. 9 mēnešus pēc manas stāšanās amatā jaunu atļauju izsniegšana tika pilnībā aizvērta ciet. Aizvērtu divus mēnešus pēc manas stāšanās amatā, ja valdībā sešus mēnešus to nemarinētu. Šajā laikposmā OIK aizvēršana un atļauju izsniegšanas apturēšana bija man prioritāte numur viens. Tas, kas man toreiz nepatika, ir, ka ierēdņi turpināja šīs atļaujas izsniegt, kaut arī es gribēju visu aiztaisīt ātri ciet. Kā man toreiz ierēdņi un arī tagad, es saprotu to sistēmu, arī pats esmu strādājis. Ja likums paredz to, ka tāda atļauja jāizsniedz, ir jāizsniedz. Bet es gribēju ātrāk, vairāk, stiprāk un tā tālāk. Nu tur mums radās domstarpības, vai kaut kādās konkrētās situācijās – vai varēja neizsniegt. Šobrīd šos jautājumus mēs esam izrunājuši un noskaidrojuši un visvairāk es vēlētos pasvītrot to, ko mēs esam izdarījuši. Mēs tātad pārtraucām atļauju izsniegšanu, mēs mainījām likumdošanu, kas ļauj pārtraukt šo staciju darbību, tas ir tas, ko šobrīd faktiski Ekonomikas ministrija dara – tās gāzes stacijas, kas tiek taisītas ciet, tiek taisītas ciet uz to grozījumu pamata, ko mēs 2013. gadā panācām.
Guntis Bojārs: Runājot par nākotni, kas attiecas uz to pašu OIK, jūs sakāt – piedāvājam likvidēt OIK shēmu 8 gadu laikā. Citi sola mazāk..
Pavļuts: Trīs.
Guntis Bojārs: Šis ir no jūsu lielās programmas, šī ir iesniegtā Centrālās vēlēšanu komisijas programma.
Pūce: Centrālā vēlēšanu komitejas programmā nav rakstīti gadi, bet paplašinātā programmā enerģētikā rakstīts četri gadi. Un četri gadi ir patiesībā trīs, tāpēc, ka mēs domājam, vai 20. gadu.
Guntis Bojārs: Labi, otrs jautājums – veicināsim atjaunojamo energoresursu izmantošanu, pieejamību un savstarpējo konkurenci pamatotu atbalsta politiku. Un tad tagad man ir jautājums, ko tad jūs likvidēsiet un ko tad jūs atbalstīsiet?
Pavļuts: Es domāju, tā atbilde šeit ir acīmredzama – vēsturisko atbalsta shēmu, ar kuru mēs visi turpinām maksāt un turpināsim maksāt daudzus gadus, ja vien netiks šī aizvēršanas politika īstenota. Jo līdzšinējie pēc manis faktiski trīs ministri nu tā reāli neko ar to nav darījuši. Šobrīd tiek taisītas kaut kādas darba grupas, tēlo darbību, tur darbojas 30 cilvēki. Un pateiktas acīmredzamas lietas. To varēja sākt jau agrāk. Kas attiecas uz jaunu atbalstu, es domāju, ka Latvijas sabiedrība pilnībā piekristu apgalvojumam, ka nevar sākt jaunu atjaunojamās enerģijas atbalstu, kamēr mēs neesam tikuši galā ar pagātnes sekām.
Guntis Bojārs: Kā jūs tiksiet galā? Mēs sākumā runājām par Berķa situāciju, labi distancējamies, ka viņš jums kaut ko ziedo. Berķa kungam ir tagad izsniegta atļauja, viņš, iespējams, nākamgad ņem un uzbūvē visus tos vēja ģeneratorus un prasa no valsts kopā kādus 17 miljonus. Ko jūs tagad darat trīs gadu laikā – pasakat, ka nevar būvēt? Viņam ir uz 20 gadiem.
Pavļuts: Ir spēkā likums. Starp citu, tos 20 gadus mēs ieviesām, pirms manas darbošanās tur pat termiņa nebija.
Guntis Bojārs: Tad 20 gadus maksājat.
Pavļuts: Jebkurš komersants, kurš ir saņēmis atļauju, kura vēl nav anulēta. Un, starp citu, 80% no manā laikā, tajos 9 mēnešos izsniegtajām atļaujām, ir anulētas un nekad netiks īstenotas. Jebkuram komersantam, kurš atbilstoši likumdošanai uzsāk enerģijas ražošanu likumīgi, nevis caur konteinera shēmām, kā tagad, ir tiesības pretendēt uz šādu atbalstu.
Guntis Bojārs: Ko jūs tad likvidēsiet?
Pūce: Mums ir konkrēts sešu punktu plāns, mēs to esam arī publiski pauduši, esam preses konferenci sasaukuši. Es jums konkrēti saku pirmo lietu: Mēs plānojam iesniegt grozījumus Eiropas Komisijas atbalsta programmā. Paredzēts, ka visām atbalsta atbalstītām partijām būs viens termiņš, un, jā, Berķa kungam tas nebūs 20 gadi tad vairs, bet 10. Otra lieta, mēs plānojam visām stacijām noteikt zemāku kapitāla atdeves normu, kas attiektos uz visām precēm. Arī Berķa kungam attieksies. Mēs plānojam jau no pirmās dienas, no 2019. gada pirmā janvāra ieviest subsidētās elektroenerģijas nodokli, kas arī būs Berķa kungam jāmaksā.
Guntis Bojārs: Bet Berķa kungs aizies uz tiesu un pateiks – jūs mani sākumā solījāt tik, bet tagad tik.
Pūce: Es ļoti precīzi zinu šo situāciju. Tad, kad mēs ar Pavļuta kungu kopā ieviesām Subsidētās elektroenerģijas likumu, tā mums jau solīja, ka tā darīs – aizgāja uz Satversmes tiesu. Satversmes tiesā mūsu pozīcija uzvarēja un uzvarēs arī šoreiz.
Pabriks: Es uzskatu, ka šis OIK vispār bija kļūda, sākot ar 2005. gada Kariņa apstiprināto, ar beigās Ašeradena nespēju to nolikt līdz galam. Mums ir jāvienojas, un tā tas pasaulē notiek, piemēram, ar atomenerģiju. Arī Vācijas situācijā pēc iespējas ātrāk jātiek prom, ja vajadzīgs kaut kādu vienošanās, bet šis ir jābeidz.
Guntis Bojārs: Pēdējais jautājums attiecībā uz ekonomiku. Visizvērstākais punkts, ir par to – “palielināsim nodokļu ieņēmumus līdz 35% no iekšzemes kopprodukta”, kas mani izskatās – slauksim vēl to govi, kuru patiesībā ir ļoti grūti izslaukt. Un kāpēc lai vienā dienā uzņēmēji Latvijā, tie, kas šobrīd nemaksā nodokļus, pēkšņi kļūtu godīgi, Bondara kungs?
Bondars: Tāpēc, ka pēc būtības ir jārada tāds mehānisms, lai šie uzņēmēji sāktu maksāt un nav citu iespēju. Nu, pirmkārt, jau Valsts ieņēmumu dienesta darbība, birokrātijas jautājumi vesela virkne, lai šie uzņēmumi vēlētos maksāt nodokļus, jo nodokļu reforma ir atnesusi to, ka uzņēmēji vai nu aiziet no valsts, Latvijas valsts un maksā nodokļus citur, vai nu izvairās no nodokļu maksāšanas.
Guntis Bojārs: Bet ko darīt? Ļoti daudz biznesu Latvijā. Viņu peļņa ir mūsu nodokļi, tas nozīmē, ka, nemaksājot nodokļus, tikai tad viņi var pelnīt, nopelnīt kaut ko, ko darīt.
Pūce: Tur nav līdz galam jums taisnība, Bojāra kungs. Lielākā problēma, kāpēc mums ir tāda, salīdzinu ar Igauniju, 35% ir Igaunijas rādītājs. Tas nav nekāds abstrakts radies, Igaunijas rādītājs. Tā lielākā atšķirība ir tāda, ka diemžēl Latvija tiek izmantota kā valsts, kurā notiek apzināta milzīga mēroga PVN krāpšanas shēmas. Un šī ir lieta, es atvainojos, nav nekāds stāsts par mazajiem uzņēmējiem vai vidējiem, vai lieliem uzņēmējiem, kuriem ir grūti izdzīvot tāpēc, ka nodokļi augsti.
Tā ir taisnība, cita starpā. Tā ir lieta par to, ka ir organizētas noziedzīgas grupas, kas apkrāpj valsti, un tās ir jāapkaro. Mums ir ļoti konkrēts plāns, kā to darīt – skaidras naudas aprites ierobežošanā vispār vēršanās pret skaidras naudas darījumiem kopumā. Tas plāns ir, un tas panākts lielāko daļu no šī pieauguma.
Guntis Bojārs: Ja par skaidru naudu, ir citas valstis, kas domā par to, ka skaidru naudu aizliegt vispār.
Vai tiktāl jūs neesat domājuši?
Pavļuts: Nē, tas ir mazliet pārspīlēts apgalvojums. Tas, ka skaidras naudas aprites ierobežošana objektīvi notiek daudzās pasaules valstīs, ir normāla prakse vai, lai, pirmkārt, modernizētu ekonomiku, pārietu uz digitāliem maksājumiem, cita starpā arī samazinātu ēnu ekonomiku. Piebildīšu vienu lietu – cits punkts mūsu ekonomikas programmā runā par vērienīgu ekonomikas modernizāciju un ekonomikas digitalizāciju. Latvijas ekonomika, diemžēl Latvijas uzņēmumi ļoti atpaliek no saviem Eiropas partneriem tieši digitālās tehnoloģijas izmantošanas jomā un valstij šeit ir jāpalīdz, tas ir tas, ko mēs plānojam darīt, kas ļaus viņiem pelnīt vairāk, vieglāk iziet starptautiskos tirgos un nomaksāt nodokļa likmes Latvijā, kuras nebūt nav tik augstas starptautiskā mērogā.
Jānis Geste: Raidījuma gaitā mēs ieskicējām daļu no jūsu prioritātēm, tās noteikti vēl ir daudz, tās varēs cilvēki arī atrast. Zinot Latvijas politikas reālijas valdības veidošanas laikā, ja būsiet nākamajā Saeimā, šeit ir dažas no prioritātēm, kuras mēs izraudzījāmies. Vai jūs varētu viņas sarindot, kuras jums būs principiāli tādas, no kurām jūs neesat gatavi atkāpties un parakstīties uz kādiem kompromisiem, un par kurām varētu būt kādus diskusijas?
Guntis Bojārs: Tātad obligātā vidējā izglītība, tas ir tas – ja jūsu partneri koalīcijā nepiekritīs, tad jūs varat arī neiet valdībā?
Pūce: Jā. Izglītības reformas ir atslēga. Ja mēs nevaram reformēt izglītību, mēs, mūsu partija, es neredzu nevienu citu politisko spēku šajā piedāvājumā, kas patiešām varētu noreformēt izglītību. Mēs esam vienīgie, kas to var izdarīt, ja mēs to nevaram izdarīt, tad mums visiem jāiet prom no politikas.
Pabriks: Kāpēc tieši šāda tipa prioritāte, jo, redziet, pirmās trīs ir vienmēr ilglaicīgas lietas, mēs nevaram, teiksim, to ieviest rīt no rīta. Tāpēc, piemēram, pensijas un pašvaldību reformas vienmēr aizņem laiku.
Jānis Geste: Ja paskatīsimies uz skatītāju balsojumu, tad varam redzēt, ka par jums gatavi balsot aptuveni 28% procenti vēlētāju, 68%, saka noteikti nē, un 3% saka, ka viņi vēl nedaudz padomās. Ap 2000 skatītāju viedokli, šādā veidā esam uzklausījuši.
