Jānis Geste: Esiet sveicināti, Latvijas Televīzijas skatītāji. Gatavojoties 13. Saeimas vēlēšanām, mēs Latvijas Televīzijas tiešraidē turpinām iepazīstināt ar tām partijām un partiju apvienībām, kas cer iekļūt nākamajā parlamentā. Un šajās vēlēšanās konkurence par vietu nākamajā Saeimā ir gana liela, tajā cer iekļūt kopumā 16 kandidātu pārstāvji.
Guntis Bojārs: Jā, un šovakar studijā ir partija “Saskaņa”, kas ir uzvarējusi pēdējās divās Saeimas vēlēšanās, bet faktiski pie varas nav bijusi un valdībā nav strādājusi.
Jānis Geste: Un kas ir “Saskaņas” kandidātu sarakstu līderi? Jānis Krišāns kandidē Latgalē, Evija Papule kandidē Vidzemē, Vjačeslavs Dombrovskis kandidē Rīgā, Anrijs Matīss kandidē Kurzemē un Ivars Zariņš kandidē Zemgalē. Un partijas pārstāvjiem šodien runāsim gan par partijas līdzšinējo darbību, gan par tās solījumiem vēlētājiem šajās vēlēšanās. Noteikti aicinām pēc diskusijas beigām turpināt skatīties Latvijas Televīziju, jo tad Odita Krenberga kopā ar ekspertiem jau analizēs šovakar dzirdēto.
Guntis Bojārs: Jā, un šovakar arī telefonbalsojums. Skatītāji, jautājums jums ļoti vienkāršs: Vai jūs balsosiet par partiju “Saskaņa”? Atbilžu varianti ir trīs. Pirmais atbilžu variants – “Jā, noteikti”, otrais – “Noteikti nē” un trešais atbilžu variants – “Vēl domāšu”. Un mēs sākam ar kolēģes Olgas Dragiļevas sižetu no “De facto” tieši par “Saskaņu”.
Guntis Bojārs: Pirmais jautājums. Uz pirmo jautājumu es pat ļauju neatbildēt, bet es tomēr nevaru šo jautājumu neuzdot! Ja mēs raugāmies uz “Saskaņas” sarakstu apgabala pirmajiem trim numuriem, un šeit Zariņa kungam jautājums, jo viņš vienīgais no jums ir partijas valdē, tad jaunpienācēju vidū ir šādi cilvēki: Vjačeslavs Dombrovskis, Evija Papule, Guntars Grīnvalds, Inga Goldberga, Jānis Krišāns, Anrijs Matīss. Bija plānots arī Pēteris Sproģis, bet kandidēt vēlēšanās viņš atteicās. Izņemot Dombrovski, visi pārējie ir ar latviešu valodu kā dzimto valodu, un ko tas varētu nozīmēt? Piedāvāju trīs atbilžu variantus. Variants A – tā ir vēlme piesaistīt latviešu publiku vēlēšanās, variants B – jauni mazākumtautību cilvēki negribēs iet “Saskaņai” priekšgalā un variants C – tā ir tikai nejaušība un jautājums nav korekts. Zariņa kungs!
Ivars Zariņš: Ir variants D, un variants D ir tāds, ka “Saskaņa” gatavojas reāli tam, ka mums vajadzēs strādāt valdībā, un mēs gribam, lai mūsu ministri būtu tie, kas ir izgājuši tautas uzticību, tāpēc augstākajās šajās pozīcijās ir ielikt cilvēki, kuri būs mūsu potenciālie ministru kandidāti.
Guntis Bojārs: Un tas mazākumtautību jautājums šeit nav svarīgs?
Vjačeslavs Dombrovskis: Es gribētu papildināt. Jūs cenšaties parādīt, ka “Saskaņa” ir tāda krievu partija. Ka ir krievu, krievvalodīgo partijas un ir latviešu partijas. Bet “Saskaņa” nav krievvalodīgo partija, “Saskaņa” ir latviešu un nelatviešu partija, kas ir gatavi strādāt kopā un atmest to iekšējā ienaidnieka meklēšanu.
Guntis Bojārs: Sapratu. Otrs jautājums. Kā jau tika pieminēts sižetā, “Saskaņa” ilgstoši gadiem bija līgums ar Vladimira Putina partiju “Vienotā Krievija”, tādēļ citas partijas “Saskaņa” negribēja sadarboties vai vismaz izmantoja to kā argumentu, lai nesadarbotos. Pērn jūlijā jūs, Ivar Zariņ, norādījāt, ka šis līgums ir otrs svarīgākais aiz līguma par Latvijas dalību NATO. Oktobrī, kas ir trīs mēnešus vēlāk, “Saskaņas” vadītājs Nils Ušakovs paziņo, ka līgums vairs nav spēkā, jo no tā neesot nekādas jēgas. Atbilžu varianti trīs: A – Putins vairs negrib sadarboties ar “Saskaņu”, B – ir cits līgums, par kuru mēs šobrīd nezinām un C variants – tā ir vēlme izpatikt citām Latvijas partijām, lai tiktu valdībā.
Ivars Zariņš: Ir vēl D variants, un tas ir patiesais variants. Tātad, lai jūs saprastu šo vēsturi – mēs vasarā, tajā vasarā kā reiz valdē nolēmām, ka šis līgums tiks pārtraukts. Un nekāda cita līguma mums nav. Un es jau zināju to tālāko retoriku, kas panesīsies ap šo, un tāpēc es pats medijos izgāju ar tādu mazliet provocējošu apgalvojumu par to, ka es uzskatu, un tas nebija korekti noreferēts, es pateicu, ka Latvijas drošībai tas ir bijis ļoti liels ieguldījums, un es arī paskaidroju kāpēc. Tāpēc, ka tas palīdzēja mums konsolidēt salīdzinoši centriskas Latvijai lojālas bāzes krievvalodīgo vēlētāju. Viņš neaizgāja pie radikāļiem. Pateicoties šim līgumam. Tāda bija tā doma, kāpēc bija šis pienesums iekšējai drošībai. Kāpēc es to teicu? Tāpēc, ka es zināju, kāda būs retorika no citām partijām, jo citas partijas tad pateiks – ziniet, nav nekādas nozīmes šī līguma laušanai. Tieši tāpēc es it kā parādīju, ka šim līgumam ir bijusi nozīme, lai visi teiktu – nu kā, šis līgums ir jāpārtrauc, ko jūs te vispār gribat?
Guntis Bojārs: Kāpēc tā nozīme mainījās tieši gadu tieši pirms vēlēšanām?
Ivars Zariņš: Nevis gadu pirms vēlēšanām.. tas ir saistīts pilnīgi ar citiem procesiem. Tas ir saistīts ar mūsu ceļu uz šo Eiropas sociāldemokrātu saimi. Un tas bija mūsu mājasdarbs, kas bija jāizpilda.
Guntis Bojārs: 2015. gadā jūs iestājāties.
Ivars Zariņš: Nē, mēs esam uzņemti kā pilntiesīgi locekļi tikai tagad. Un tas bija viens no mūsu mājasdarbiem, ko mēs apsolījāmies izpildīt. Tas ir viens ļoti svarīgs arguments, ko es gribētu pateikt – tagad mēģina “Saskaņu” pasniegt kā prokremlisku spēku, kas ir pilnīgas muļķības. Un viens no tiem pierādījumiem, ka patiesībā nekā tamlīdzīga nav un ka patiesībā mēs esam tiešām īsti sociāldemokrātiska partija, ir Eiropas sociāldemokrātu balsojums. Visas Eiropas sociāldemokrātiskās partijas, ieskaitot Vāciju, Zviedriju un Igauniju. Kur tādas pašas “Saskaņas”, Igaunijas “Saskaņas” premjeru visi mūsu valdības vīri rindiņā stāvēja un sveica. “Saskaņa” ir tieši tāda pati!
Vjačeslavs Dombrovskis: “Saskaņa” ir pilntiesīga Eiropas Sociālistiskās partijas locekle, vienbalsīgi pieņemta.
Jānis Geste: Dombrovska kungs! Tieši saistībā ar šo jūsu nomināciju premjera amatā arī nākamais jautājums – Latvijā ir redzams, ka tā politiskā realitāte ir tāda, ka valdības veido koalīcijā. Un stāsts par līnijām, kuras patīk kādam vilkt, kādam nepatīk vilkt. “Saskaņai” nepatīk vilkt. Jūs esat pateikuši, ka jums nav nekādu sarkano līniju sadarbībā ar citām partijām. Tiesa, šādas līnijas ir daudzām citām, un, ja šobrīd mēs palūkojāmies uz tām partijām, kurām pēc socioloģiskajām aptaujām ir liela iespēja iekļūt nākamajā Saeimā vai tuvu tam, teju visas, izņemot šobrīd, droši varētu sacīt, tikai vienu, ir pateikušas nē sadarbībai ar “Saskaņu”. Tā partija, kas ir pateikusi, kas nav izslēgusi vai noliegusi sadarbību, ir “KPV LV”. Jūs viņus redzat kā tādus potenciālus uzticamus sadarbības partnerus nākamajā Saeimā?
Vjačeslavs Dombrovskis: Mēs esam gatavi sadarboties ar jebkuru partiju. Un mēs domājam, ka tie īstie lēmumi par to, vai kāds ar kādu ir gatavs sadarboties, tiks pieņemti pēc vēlēšanām. Un bez tam mēs uzskatām, ka “Saskaņa” ir vienīgā partija, kurai ir nopietnas izredzes vispār uzvarēt vēlēšanās, jo tas ir laika jautājums, kad..
Jānis Geste: “Saskaņa” ir uzvarējusi divas pēdējās vēlēšanas, bet ne reizi nav tikusi pie valdības veidošanas.
Vjačeslavs Dombrovskis: ...uzvarēt tā, lai varētu izveidot valdību paši un izbeidzot šīs strupceļa koalīcijas daudzu gadu varu. Mēs esam gatavi sadarboties ar jebkuru, mums galvenais ir tas, cik lielā mērā tas, ko mēs apsolām mūsu vēlētājam, sakrīt vai nesakrīt ar to, ko apsola kāds cits konkrēts politiskais spēks.
Ivars Zariņš: Un patiesībā šāda sarkano līniju novilkšana – šīs partijas, kuras velk šīs sarkanās līnijas, viņas uzskatāmi demonstrē to, ka viņas ignorē pašas demokrātijas pamatprincipus, jo koalīcija būtu jāveido uz vērtību principiem, skatoties no programmām, vai mums ir kopīgi mērķi vai nav.
Jānis Geste: Bet tā realitāte ir tāda, ka partijas šīs līnijas velk. Un rezultātā šobrīd ir viena partija, kas to vismaz nedara publiski. Un rezultātā izdevums “Dienas Bizness” šobrīd “Saskaņu” un “KPV LV” jau ir sapārojis kā tādu simpātisku potenciālo nākamo koalīciju. Šī laikraksta līdzīpašnieks vismaz formāli ir Jānis Maršāns, sens Aināra Šlesera līdzgaitnieks. Un šeit arī interesants fakts, par ko nesen vēstīja arī “Re:Baltica” – par regulārām tikšanās reizēm kādā viesnīcā Rīgā, kur tikās Maršāns kopā ar laikrakstu komentētāju. Ar bijušo politiķi Aināru Šleseru. Un viņam līdzās arī jūsu partijas tieslietu ministra amata kandidāts Guntars Grīnvalds. Kas šos cilvēkus vieno?
Vjačeslavs Dombrovskis: Es jums pateikšu, kas vieno ne tikai viņus, bet kas vieno mūs visus.
Jānis Geste: Ar Aināru Šleseru?
Vjačeslavs Dombrovskis: Mūs visus vieno tas, kā mēs beidzot esam atraduši drosmi pievienoties “Saskaņai”. Jūs redzat, ka “Saskaņa” tiek pozicionēta, tai skaitā ar šo jautājumu. Ka tie ir galvenie sliktie mūsu valstī, Kremļa aģenti.
Jānis Geste: Mans jautājums bija par to, kas jūs un tieslietu ministra amata kandidātu vieno ar Aināru Šleseru?
Vjačeslavs Dombrovskis: Un tad, kad kāds pievienojas “Saskaņai,”, sākas šī mērķtiecīgā šo cilvēku sišana. Šie cilvēki tiek sisti mērķtiecīgi, katrs individuāli. Tam piesaistot tā, lai tas Šlesers, vēl kāds un tā tālāk.
Guntis Bojārs: Dombrovska kungs! Jūs savulaik bijāt “Zatlera Reformu partijā”, kas cīnījās pret oligarhiju Latvijā.
Vjačeslavs Dombrovskis: Kas cīnījās arī par to sākotnēji, lai beidzot salauztu mūsu etnisko sienu un aicinātu “Saskaņu” valdībā.
Guntis Bojārs: Un te ir jautājums – jūsu tieslietu ministra kandidāts tiekas kompānijā ar Šleseru. Vai jūs arī esat tikušies ar Šleseru?
Vjačeslavs Dombrovskis: Nē, es neesmu ticies ar Šleseru, un mēs vērtējam cilvēkus pēc viņu kompetences, pēc tā, ko viņi ir gatavi sniegt mūsu valstij. Mēs esam tikai nepilni divi miljoni, un mūsu skaits kļūst mazāks par diviem cilvēkiem stundā. Jūs tagad piedāvājat, lai mēs, tā teikt, katru cilvēku, kurš kaut kad runāja ar Šleseru vai vēl kādu citu, lai mēs viņu pilnīgi izsvītrojam? Lai mēs uzskatām, ka viņš vairs nevar pievienot vērtību Latvijas valstij?
Jānis Geste: Dombrovska kungs! Tas, ko jūs pats savulaik esat sacījis – Latvijas lielākā problēma, tostarp tautsaimniecībā, kāpēc Latvija neattīstās, ir tas, ka oligarhi ir monopolizējuši mūsu tautsaimniecību. Un tagad jūs gribat ar viņiem konsultēties.
Vjačeslavs Dombrovskis: Tad es biju kopā ar “Reformu partiju”, tad tie oligarhi bija izslēgti. Tad Latvijas Pirmā partija, vai kas tur uz to laiku bija, vispār netika pārvēlēta, kā jūs atceraties. Un Zaļo un zemnieku partija tika izslēgta uz diviem gadiem no politiskā procesa. Un tad es domāju, ka visi iedzīvotāji varēja redzēt, vai dzīve pēkšņi kļuvusi daudz labāka, vai ekonomikas izaugsme ir palielinājusies, vai pensijas kļuvušas lielākas. Es domāju, ka tad arī vismaz es secināju, ka acīmredzot var būt tā, ka ZZS ir vai nav valdībā – nav tas galvenais šķērslis, kas traucē mūsu ekonomikas attīstībai. Ka tie iemesli, iespējams, ir pavisam citi.
Jānis Geste: Runājot par nākamajām sadarbībām, arī par personālijām. Ir jautājums par Valsts prezidentu, kurš būs jāievēl nākamajai Saeimai. “Saskaņa” ir sacījusi, ka izvirzīs savu prezidenta amata kandidātu. Jums jau ir zināms, kurš tas būs, ņemot vērā, ka Pēteris Sproģis atteicās?
Vjačeslavs Dombrovskis: Par kandidātu ziņosim īstajā laikā. Šodien nav tas īstais laiks.
Guntis Bojārs: Matīsa kungs, “Saskaņai” ir tāds reklāmas rullītis, kurā jūs tiek pieteikts kā nākamais satiksmes ministrs. Nebrīnos par to, jūs jau esat bijis. Tajā ir norādīts, ka kravu apjoms “Latvijas dzelzceļam” krītas pēdējos trijos gados par apmēram 30%. Nu gluži tik daudz nav, bet krītas. Un norādat, ka tas ir tāpēc lielā mērā, ka dialogs ar Krieviju ir ļoti zemā līmenī, un jūs solāt to uzlabot, un kravas līdz ar to varētu atgriezties. Un tagad mazliet tam kontekstam atgādinu, ka kravu apjoms sāka kristies tad, kad Eiropas Savienība, ieskaitot arī Latviju, vērsa saistībā ar Ukrainu un Krimu sankcijas pret Krieviju un līdz ar to izriet jautājums – vai kravu dēļ Latvija varētu mainīt savu, teiksim tā, ārpolitisko nostāju attiecībā uz sankcijām pret Krieviju?
Anrijs Matīss: Jā, labs jautājums, bet sāksim ar precizējumu jūsu vizītkartē. Tātad mani nevis izslēdza no frakcijas, bet es izstājos no frakcijas, būsim precīzi. Tātad šī retorika nav pareiza. Bet par kravām – noteikti nē. Mēs ļoti labi redzam, ka arī citas valstis, piemēram, Somija, ļoti labi šajā sankciju režīmā darbojās, un ne tikai transporta jomā, bet arī pārtikas jomā sadarbojas ar Krieviju. Un tā nav problēma. Jautājums ir par dialogu, par to, ko mēs piedāvājam Krievijai. Vai mēs piedāvājam izdevīgus tarifus.. Ko mēs izdarījām šogad? Ko izdarīja valdība šogad? Par 7% palielināja tarifus jau tā pie krītošām kravām, kas ir nepareizi, manuprāt.
Guntis Bojārs: Matīsa kungs, Latvijas vēsture liecina, ka tranzīta plūsmas ceļš uz Latvijas ostām, caur Latvijas ostām lielā mērā ir Krievijas politika. Ir sankcijas, nav kravu, nav sankciju, ir kravas.
Anrijs Matīss: Nav sankcijas pret transporta kravu nekad bijušas.
Vjačeslavs Dombrovskis: Jūsu apgalvojums ir nepareizs, tā nav taisnība, un tas neatbilst patiesībai, ka šis kravu kritums kaut kādā veida ir sankciju sekas. Šis kravu kritums faktiski jau notiek kopš kāda 2002., 2003. gada. Un tas ir saistīts ar Krievijas lēmumu investēt, būvēt savas trīs konkrētas ostas Somu līcī. Un līdz ar to tam nav nekāda īpaša sakara ar sankciju politiku. Vienkārši tas, kas noticis, ir tas, ka kravu apjoms mūsu reģionā kopumā pieaug, gandrīz dubultojas, bet mēs to neesam piedzīvojuši.
Guntis Bojārs: Sadzirdēju. Matīsa kungs arī minēja par to, ka Latvijas ārpolitiskā nostāja attiecībā pret Krimu Ukrainas jautājumā nemainīsies.
Anrijs Matīss: Nē.
Guntis Bojārs: Un Papules kundze, arī jūs, kāda ir jūsu pozīcija – Krima bija anektēta no Krievijas puses?
Evija Papule: Protams.
Guntis Bojārs: Par šo ir vienprātība.
Anrijs Matīss: Nē, nu mums arī programmā ir skaidri rakstīts, ka šīs ārpolitiskais kurss nemainīsies ne attiecībā pret Eiropas Savienību, ne attiecībā pret NATO. Tas ir atkal kārtējais burbulis, ko piekarina vārdam “Saskaņa”, ka nu tagad mēs stāsimies no visurienes ārā, tās ir pilnīgas blēņas.
Guntis Bojārs: Ivars Zariņš tad, kad Saeimā bija balsojums par to, kāda ir Latvijas pozīcija, vai Latvija nosoda Krievijas agresiju, balsojumā Ivars Zariņš kā Saeimas deputāts bija pret. Bija tā?
Ivars Zariņš: Manuprāt, mēs nepiedalāmies šajā balsojumā.
Guntis Bojārs: Piedalījāties! Jūsu pozīcija šajā jautājumā bija pret, jūs nepievienojāties nosodījumam.
Ivars Zariņš: Stop, stop! Te ir divas dažādas lietas. Jūs tagad jaucat divas dažādas lietas. Un es tieši par šo devu arī savu interviju, jūs, Latvijas Televīzija, ņēmāt pēc tam manu interviju. Runa šeit ir par to, ka mēs bijām pret tādu deklarāciju, kāda bija sagatavota. Mēs piedāvājam savu deklarāciju, kur mēs par šiem pašiem principiem iestājamies, par Ukrainas teritoriālo vienotību. Tas viss bija. Šī deklarācija bija speciāli uztaisīta ar kādu aprēķinu, lai mēģinātu izprovocēt to pašu gājienu, ko savulaik izdarīja ar valodu referendumu, lai uztaisītu šādu “Saskaņas” reakciju, kura pēc tam radikalizētu krievvalodīgo vēlētāju un atkal panestos kaut kādas.. bet mēs to neizdarījām. Mēs neparakstījāmies uz šo provokāciju.
Guntis Bojārs: Bet tā bija sakritība, ka vienīgā Saeimas partija, kas šeit tā ģenerāli nepiekrita šai deklarācijai, kas saskatīja tur kaut kādas, es minu.. ka teikumi bija nepareizi, bija “Saskaņa”. Neviena cita.
Vjačeslavs Dombrovskis: Es domāju, jūs nesadzirdējāt Ivaru. Tas nebija tā, ka “Saskaņa” neatbalstīja kādu konkrētu deklarāciju un punkts.
Guntis Bojārs: Es saskaitīju balsojumu. Tu varēja redzēt “Saskaņas” “pret”, “pret”, “pret”, “pret”.
Vjačeslavs Dombrovskis: “Saskaņa” piedāvāja citu deklarāciju. Jūs izņemat no šī stāsta diezgan svarīgu sastāvdaļu.
Ivars Zariņš: Plus paralēli, ko mēs vēl piedāvājām, ja Latvija būtu atbalstījusi – mēs piedāvājām risinājumu, jo tajā brīdī vēl nebija sācies Donbass. Un ko mēs piedāvājām, un tas bija tas, kā mēs redzam to situāciju, jo mēs labāk sapratām – ka steidzami būtu jāaicina ievest miera uzturēšanas spēki, lai nesāktos tā asinsizliešana, kas tālāk. Ja Latvija to būtu atbalstījusi, iespējams, ka, pateicoties Latvijai, tas nebūtu noticis.
Guntis Bojārs: Ja mēs runājam par savstarpēju dialogu ar Krieviju. Vai jūs uzskatāt, ka, piemēram, Krievijas vara, šajā gadījumā Putina kungs, ir gatavs tikties ar Valsts prezidentu, iespējams, jūsu izvirzīto, arī situācijā, ja Latvija nemaina ārpolitisko kursu un iet šajā, kā mēs pieturamies, pie Kijevas vienošanās, kas paredz, ka Krievijai arī aiziet..
Ivars Zariņš: Atvainojiet, ar Merkeli viņš tikās, Merkele nav Eiropā?
Anrijs Matīss: Ar Somijas prezidentu viņš arī tikās un ar Austrijas vadītāju. Tā kā es neredzu te nekādas problēmas pilnībā.
Jānis Geste: Jā, nu, protams, Papules kundze, par ko gan mēs ar jums varētu runāt šajā brīdī, ja ne par izglītības jomu, jo arī žurnālistiem, man šķiet, jau ļoti daudzu gadu garumā jūs tieši ar šo jomu ļoti spilgti saistāties. Bet iesākumā viens nedaudz cits jautājums. 2002. gads, jūs jau strādājat Izglītības un zinātnes ministrijā, vadāt Integrācijas nodaļu, un tobrīd intervijā “Latvijas Avīzei” jūs sacījāt, ka valsts finansētās skolās visiem skolēniem būtu jāmācās tikai un vienīgi latviešu valodā. Savukārt, ja kāds vēlas mācīties kādā citā valodā, viņi to brīvi var darīt privātskolās, kuras finansē bērnu vecāki, svētdienas skolas, vēl kaut kas. Turpmākos daudzus gadus jūs esat līdzdarbojusies visās tajās daudzajās reformās, kas Latvijā ir ieviestas, pie kurām ir strādāts, un šobrīd, kad Rīgas iedzīvotāji palūkojas uz Rīgā braukājošajiem autobusiem, līdzās Nilam Ušakovam, kurš gan vēlēšanās nestartē, “Saskaņa” piesaka divas izglītības ekspertes. Viena esat jūs, un otra ir Rīgas saraksta 20. numurs, kas ir Margarita Dragile, ko šobrīd ļoti daudzi pazīst no tiem protestiem, kas notiek pret tām izglītības reformām attiecībā uz mācību valodu skolā, kas šajā laikā jau šobrīd notiek Rīgas ielās. Viņa ir cilvēks, kuru Drošības policija vairākkārt savos pārskatos ir minējusi kā aktīvu Krievijas tautiešu politikas īstenotāju Latvijā. Un viņa ir cilvēks, kura vēl nupat, pirms dažām nedēļām, šķiet, pagājušonedēļ, bija arī vērojama to cilvēku vidū, kuri Vidzemes priekšpilsētas tiesā Rīgā atbalstīja prokremlisko aktīvistu Aleksandru Gapoņenko, kuru šobrīd apsūdz par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā, etniskā naida izraisīšanu, palīdzības sniegšanu ārvalstī, kā arī par palīdzību ārvalstī pret Latviju vērstā darbībā. Divas “Saskaņas” piedāvāts izglītības jomas speciālistes. Vai tas Jums neliek justies kaut kā nedaudz neomulīgi?
Vjačeslavs Dombrovskis: Vai drīkst drusku pastarpināti? Tas neatbilst patiesībai – par Gapoņenko atbalstīšanu. Cik man ir zināms, tad Dragiles kundze tika izsaukta uz tiesu kā lieciniece. Es vienkārši, lai būtu korekti par to, kas bija un kas nebija.
Evija Papule: Jūs ne velti pieminējāt, ka man ir diezgan ilga pieredze dažādās situācijās, arī tad, kad varbūt lielākā daļa cilvēku, uz kuriem reforma tiek attiecināta ne īpaši tai piekrīt, īpaši sākumposmā, un jebkurā gadījumā mēs vienmēr esam nonākuši līdz sapratnei runājot un skaidrojot. Šajā gadījumā, mana kolēģe ir jauna, viņa pārstāv arī privāto biznesu izglītībā, un jādomā, ka viņas nostāja ir diezgan pamatota, ja mēs runājam par tām pārmaiņām Izglītības likumā un likumdošanā, kas gan ir apstrīdētas šobrīd Satversmes tiesā, kas ir attiecinātas uz privāto sektoru. Un šajā gadījumā droši vien, ka der arī demonstrēt nepiekrišanu lietām, kas nav loģiskas.
Jānis Geste: Tad, ja jūs abas ievēlēs nākamajā Saeimā, tad jūs droši varēsiet plecu pie pleca strādāt attiecībā uz izglītības jautājumiem.
Evija Papule: Jebkurā gadījumā par izglītības jautājumiem, cik mēs esam diskutējušas, mums nav problēmu redzēt, kur ir galvenās lietas, kas jādara, un cilvēkam, nonākot politikā, droši vien būs mazlietiņ jāmācās savu viedokli paust arī citādi un, iespējams, arī gudrāk.
Jānis Geste: Jautājums, kas ir šobrīd ļoti lielās krustugunīs attiecībā uz izglītības reformām, ir šī valoda skolās. Šis ir gads, kad mēs “Saskaņas” programmā neredzam, kā konkrēti šo jautājumu “Saskaņa” plāno risināt mazākumtautību skolās. Kāpēc?
Evija Papule: Jūs droši vien pamanījāt un rādījāt arī programmas vizītkartē, ka mums ir teikumi par to, ka būtu jāpārskata šī brīža reformas. Un jādomā, ka jūs, runājot ar daudziem skolotājiem vai vecākiem, vai ar izglītību cieši saistītiem profesionāļiem, pamanīsiet, ka reformu ir tik daudz, ka cilvēkos ir zināmā mērā apātija. Otrkārt, jāskatās uz to, ka ir jāizvirza prioritātes, un tā viennozīmīgi ir satura reforma vai jauna pieeja satura apguvei. Un valodas jautājumā – jebkurā gadījumā, ja tas tika pieņemts pusgada laikā par godu simtgadei, kā izteicās šā brīža ministrs, tad netika pajautāts, ko par to domā cilvēki, uz kuriem tas attiecas, un vai tas ir iespējams noteiktajā laikā, noteiktajā veidā.
Jānis Geste: Bet vēl atgādinājums no vēstures. 2004. gads ir termiņš, kad savulaik jūs sacījāt, ka nav problēmu pāriet uz latviešu valodas apmācību. Mēs par to runājam jau padsmit gadus.
Evija Papule: Ja mēs runājam par bilingvālo izglītību, tad jūs labi redzat, kādi ir eksāmenu rezultāti skolās, kur ir bijusi bilingvālā izglītība. Tie ir augstāki, īpaši eksaktajā jomā. Treškārt, ja mēs skatāmies uz 21. gadsimtu, tad faktiski vienvalodību izglītība vairs nav 21. gadsimta vajadzība jauniem cilvēkiem, kas būvē savu individuālo karjeru, jo globālā pasaulē, dzīvojot Latvijā, strādājot citur.
Jānis Geste: Vai tas nozīmē, ka tie, kuri šobrīd saka, ka šādā veidā liedz iespēju mācīties dzimtajā valodā un ka tāpēc viņu bērniem sekmes būs sliktākas... Tāpēc viņu bērniem sekmes ir sliktākas, tā nav taisnība.
Evija Papule: Es atbildēšu citādāk. Tātad, īsti jau vairs nav korekti salīdzināt 2002. ar 1998. gadu, kad tika pieņemtas lielās izmaiņas valodu reformā, jo mēs dzīvojam tehnoloģiju laikā un pasaule ir mainījusies, līdz ar to salīdzinājums ir ļoti dažāds.
Guntis Bojārs: Bet ko darām tieši ar šo konkrēto reformu, kas ir pieņemta? Un konkrēts jautājums – šobrīd, ja mēs runājam par vidusskolas posmu mazākumtautību skolās, piemēram, to pašu fiziku vai ķīmiju, ir iespēja mācīt arī krievu valodā. Jaunā reforma saka, ka fiziku un ķīmiju nevarēs mācīt vairs krievu valodā, tikai latviski, ja mēs runājam tieši par šiem priekšmetiem. Kāda ir “Saskaņas” pozīcija šajā jautājumā? Mēs atgriežamies pie tā, ka var mācīt krieviski vai tikai latviski?
Evija Papule: Mēs atgriežamies pie tā, kas arī šobrīd ir Izglītības likumā, jāsaka tā, paldies Dievam, saprātīgi iebalsots – pie tā, ka mācību procesā var izmantot arī svešvalodas, līdz ar to mēs atgriežamies pie tā, kas attiecas uz visiem.
Guntis Bojārs: Ka mācāmies krieviski.
Evija Papule: Nē, šajā brīdī tur ir Eiropas Savienības valodas.
Guntis Bojārs: Mums ir ķīmijas un fizikas skolotāji, kas var pasniegt angliski vai franciski, vai itāliski.
Vjačeslavs Dombrovskis: Jūs tik ļoti cenšaties pretnostatīt latviešu un krievu valodu.
Guntis Bojārs: Es gribu saprast, kāda ir “Saskaņas” pozīcija
Ivars Zariņš: Pozīcija ir ļoti vienkārša – visi, kas beidz skolu, prot latviešu valodu, par to nav diskusiju. Ja mēs runājam par šo reformu, kāpēc arī mēs pret viņu iestājamies – jūs esat runājuši ar šiem krievu cilvēkiem, kuriem tie bērni mācās un par ko viņi uztraucas? Ne jau par to, ka viņiem būs jāmācās latviešu valoda, bet par to, ka nav tādu skolotāju, kas viņiem.. Tie skolotāji, kas pasniedz fiziku, viņi zina, ka šie skolotāji nebūs spējīgi pasniegt latviešu valodu, tādu pasniedzēju nav.
Vjačeslavs Dombrovskis: Mums vajag izrauties ārpus šīs pretnostatīšanas – latviešu vai krievu. Paskatīsimies uz 1. ģimnāziju, mūsu valsts vislabāko skolu. Kur es domāju, katrs vecāks gribētu, lai viņa bērni tur mācītos. Vidusskolā kādā valodā mācās bērni? Daudzi mācās tieši angļu valodā.
Guntis Bojārs: Es teiktu, ka mēs nedabūjām atbildi uz šo jautājumu, bet laiks spiež mums iet tālāk.
Evija Papule: Atbilde ir trīs valodas.
Vjačeslavs Dombrovskis: Atbilde ir ļoti skaidra. Trīs valodas.
Guntis Bojārs: Runājam par ekonomiku, un, ja runā par “Saskaņas” programmu ekonomikā, tur ir pieminēta gan tranzīta nozare, gan investīcijas rūpniecībā, ēnu ekonomikas apkarošana. Tas, kas nav citiem un kāpēc tieši arī par to gribētu runāt vairāk, ir tēze no programmas – “veidosim augstākās izglītības eksporta centru”, un, cik saprotu, ka galvenā doma ir tāda, ka Latvijā mācās vairāk studentu no ārzemēm. Latvijā šobrīd mācās, šajā mācību sezonā ir gaidāmi aptuveni 9 tūkstoši. Un domnīca “Certus”, ko savulaik pārstāvēja Vjačeslavs Dombrovskis, aprēķinājusi, ka tie ir aptuveni 200 miljoni tiešo labumu, mazāk netiešo un tā tālāk. Jautājums – ko mēs darām tālāk, ja šāds plāns ir? Zariņa kungs, ja šāds plāns ir. Tas centrs, es saprotu, nav domāts struktūrvienība, bet centrs kā vieta. Ko mēs darām tālāk ar šiem studentiem, kas atbrauc? Vai plāns ir, ka viņi saņem izglītību un aizbrauc prom, kā šobrīd tas ir, jo šobrīd aptuveni paliek Latvijā 2%? Vai mēs cenšamies šos studentus paturēt un kādā veidā?
Ivars Zariņš: Tik tiešām, esmu jau vairākus gadus Saeimā bijis tas, kurš visu laiku mēģinājis aizstāvēt un virzīt šo ideju par to, ka Latvijai jākļūst kā augstākās izglītības eksportvalstij. Kāpēc? Ja mēs paskatāmies uz mūsu demogrāfijas rādītājiem, paskatāmies uz mūsu darbaspēka struktūru, ir acīmredzamas šķēres, kuras mēs nekad nevarēsim aizpildīt. Vēl jo vairāk, ja mēs paskatāmies, ko mēs gribam panākt – mēs gribam kļūt par modernu ekonomiku. Un, ja mēs paskatāmies reāli to, ko mēs pašlaik varam saražot, šo kadru kalvi, tad, teiksim, pat esošo pieprasījumu, kaut vai tiem pašiem IT speciālistiem, mēs pat trešo daļu nevaram izpildīt pie esošā pieprasījuma. Bet, ja mēs gribam kaut kādu ekspansiju, ja mēs gribam šo jauna līmeņa ekonomiku attīstīt – tā priekš Latvijas ir vienkārši unikāla iespēja, kura paveras reizi vairākos gadsimtos – sākt veidot no jauna savu ekonomiku un aiziet priekšā tām valstīm, no kurām mēs esam iepalikuši. Un tam mums ir vajadzīgi cilvēki.
Guntis Bojārs: Un tāpēc es jautāju – kas ir nākamais solis?
Ivars Zariņš: Un tā realitāte.. Es izstāstīšu, es sapratu jūsu jautājumu, es jau varu atbildēt, jā. Un tā realitāte ir tāda, ka tas, ko atkal valdošie politiķi baidās runāt un izvairās, ir tāda, ka mums ir vajadzīgs papildu darbaspēks. Un to, ko es esmu atkal gadiem runājis – par šo nepieciešamību Latvijai veidot šo imigrācijas stratēģiju, ka mēs sākam domāt, kā mēs šinī globalizētajā pasaulē… jo mēs no viņas neizvairīsimies, šīs darbaspēka plūsmas, viņas ies cauri, lai mēs varētu piesaistīt šeit pašus produktīvākos. Un pats veiksmīgākais veids, kā to piesaistīt – mēs viņus aicinām šeit mācīties, viņš mācās, viņš integrējas mūsu vidē, iemācās valodu, mūsu paražas, mūsu kultūru un mēs viņus savācam kā gatavu produktu. Turklāt viņi vēl paši samaksā par to – simtus, miljonus.
Guntis Bojārs: Šobrīd tas viss nesanāk. Šodien runāju ar Aigaru Rostovski, kas ir “Turības” viens no īpašniekiem, un tieši viņš to arī pieminēja – ka mēs jau tos studentus šobrīd aicinām. Viņi brauc, izmācās un te paliek 2%. Un viena no viņa idejām bija tāda, ka valsts šeit pieslēdzas, māca šiem cilvēkiem latviešu valodu, ko šobrīd viņi nemāca, jo viņi mācās angļu valodā. Un tādā veidā, iespējams, nodrošina šo integrāciju, par ko jūs stāstiet. Tāpēc, es domāju, “Saskaņa” ir pateikusi soli A, kas nav slikts, jautājums, kas ir solis B.
Vjačeslavs Dombrovskis: “Saskaņa” ir pateikusi gan soli B, gan C. Un tas, starp citu, ir ļoti nekorekti, ka jūs pateicāt, ka “Saskaņas” piedāvājums programmā ne ar ko konceptuāli neatšķiras no citām partijām, pat ļoti atšķiras. Mums ir ekonomikas attīstības redzējums, pie kā strādāja savulaik trīs gadus “Certus” domnīca. Un nevienai citai partijai nekā tāda nav. Runājot par ārvalstu studentiem. Ārvalstu studenti ir atslēga tam attīstības virzienam, kā mēs varētu kļūt par šā reģiona Singapūru, jo tas, ko mums vajag piedāvāt pasaules mēroga kompānijām, ir tā, ka, piemēram, ja kāds grib darboties Kazahstānas teritorijā, bet negrib fiziski tur atrasties, var izveidot savu biroju, savu pārstāvniecību tieši Latvijā. Pieņemt darbā cilvēkus, kas ir no Kazahstānas, bet dabūjuši izglītību Eiropas Savienības valstī, šeit, Latvijā, un no šejienes strādāt uz visu šo reģionu.
Guntis Bojārs: Dombrovska kungs, mans jautājums bija cits – kā šo studentus, kuri šobrīd ir un kurus jūs gribat vēl vairāk, šeit paturēt? Tas nav abstrakts skaitlis. Es saku, 2% tikai paliek.
Vjačeslavs Dombrovskis: Bet es jums saku – viņus vajag noturēt un nodrošināt viņiem iespēju tā, ka viņi juridiski vispār var palikt, nodrošināt tieši tā, kā sāka Aigars Rostovskis – nodrošinot viņiem arī iespējas, lai viņi iemācītos valodu, integrētos mūsu sabiedrībā un viņiem šeit jārada darbavietas, lai viņi šeit arī strādātu
Jānis Geste: Krišāna kungs, beidzot arī iesaistām jūs šajā sarunā. Un gribam parunāt par labklājību, jo tas, ko “Saskaņas” programmā varam lasīt – jūs sakāt, ka iestāsieties par atbildīgu un sociāli taisnīgu fiskālo politiku. Un viens no solījumiem ir – “atbrīvosim minimālo algu no nodokļiem”. Varat izstāstīt ideju, ko tas nozīmē?
Jānis Krišāns: Es jau trīs sasaukumus strādāju. Un es daudz runāju ar cilvēkiem. Es esmu no reģiona un saprotu, ko viņiem vajag. Un šodien tā nauda, ko saņem pie mums cilvēki, kam tās pensijas – vairāk nekā 200 cilvēku saņem zem 200 eiro – cilvēki nav spējīgi izdzīvot. Jūs nevarat iedomāties, kas notiek.
Vjačeslavs Dombrovskis: Minimālā alga – diezgan elementāri. Mēs noteiksim minimālo algu 500 eiro apmērā un atbrīvosim to no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tas nozīmē, ka, piemēram, cilvēkam, kuram nav bērnu, katru mēnesi viņam būs par 50 eiro vairāk.
Jānis Geste: Bet sociālās iemaksas viņš turpinās maksāt?
Vjačeslavs Dombrovskis: Ja mēs viņu atbrīvosim no sociālām iemaksām, kā viņš saņems, piemēram, tos pašus veselības pakalpojumus?
Guntis Bojārs: Vai nebūtu korekti tad programmā ierakstīt.. Nu labi, es saprotu, ka juridiski saucas sociālās iemaksas, kas nav nodoklis. Bet tas arī nenozīmē to, ka, ja viņam tiks noteikta 430 alga bruto, ka viņš arī 430 bruto saņems.
Ivars Zariņš: Ja jūs ar Centrālo vēlēšanu komisiju sarunāsiet, ka var pielikt nevis 4000 zīmes, bet 4130, tad mēs to varētu pierakstīt klāt.
Vjačeslavs Dombrovskis: Katram darba ņēmējam bez apgādājamiem tas nozīmē plus 53 eiro mēnesī.
Guntis Bojārs: Bet sociālās iemaksas tātad paliek tur, kur tās ir.
Ivars Zariņš: Nu beidziet taču, ir vajadzīgs šim cilvēkam, jūs gribat atņemt?
Jānis Geste: Nē, bet tas bija tikai jautājums, lai noskaidrotu precīzāk, ko nozīmē “atbrīvosim no nodokļiem”, jo cilvēki arī sociālās iemaksas uztver kā nodokli par saviem ienākumiem. Līdz ar to tā ir viena sadaļa, kurā veidojas tāds ieņēmumu iztrūkumus, kurš kaut kādā veidā būtu jākompensē noteikti ar cita veida izdevumu samazinājumiem. Vai, iespējams, arī nē. Bet ir vēl viena sadaļa, kur jūs plānojat tā kā izdevumu palielināšanu, un tas ir stāsts par pensiju būtisku palielināšanu. Ko nozīmē būtiski?
Vjačeslavs Dombrovskis: Tas ne tikai, piemēram, mēs arī plānojam dubultot pabalstu par otro bērnu.
Jānis Geste: Bet par pensijām, būtisku pensiju palielināšanu.
Vjačeslavs Dombrovskis: Mēs uzskatām, ka ir iespējams būtiski palielināt pensijas.
Jānis Geste: Tas ir cik un kā?
Vjačeslavs Dombrovskis: Es runāju par zemajām pensijām, mēs varam diezgan īsā laika periodā, neieviešot nekādus jaunus nodokļus vai nesamazinot nekādus izdevumus jeb nepalielinot budžeta deficītu, es domāju, ka apmēram par kādiem 30% tas būtu iespējams.
Jānis Geste: 30% zemās pensijas, vidējā pensija?
Vjačeslavs Dombrovskis: Vismaz zemās. Ja mēs parunāsim par pensijām, es domāju, ka cilvēki droši vien zina – tagad nav pat minimālā groza. Šī valdība atsakās runāt par to jau vairākus gadus, kāds ir tas minimālais grozs, ar ko cilvēks vispār var izdzīvot. Mums vairākiem desmitiem tūkstošu pensionāru ir pensijas, ar kurām pavisam noteikti izdzīvot nav iespējams. Mums ir visi augstākie darbaspēka nodokļi mūsu reģionā. Bet, piemēram, tikai no sociālā nodokļa, tikai apmēram puse, pat mazāk, aiziet pašreizējo pensionāru nodrošināšanai. Cik daudz cilvēku zina, ka, piemēram, valsts budžets, valdības budžets patiesībā nav sabalansēts? Viņš ilgu laiku nav bijis sabalansēts. Viņš ir līdzsvarots, pateicoties tam, ka nauda tiek paņemta no sociālā budžeta.
Jānis Geste: Sociālā budžeta pieaugums, kāds viņš ir, jūs varēsiet turpināt finansēt katru gadu?
Vjačeslavs Dombrovskis: Viņš tagad ir vairāk nekā 700 miljoni eiro jau trešo gadu, kas tiek izmantots tam, lai noslēptu to, ka valdība vairākus gadus nespēj sabalansēt budžetu.
Ivars Zariņš: Tā ir viena lieta. Otra lieta – jūs varat runāt par pagātni. Tas, ko mēs piedāvājam, tāpēc ne velti ir šī grāmatiņa ar cipariem un aprēķiniem. Mēs piedāvājam savas sociālās programmas kontekstā ar valsts attīstības plānu, lai tie nebūtu vienkārši tukši cipari, un, ja mēs runājam konkrēti par pensijām, ko mēs piedāvājam, tur ir trīs principiālas lietas. Viena lieta ir tas, ka mēs runājam par šo neapliekamā minimuma palielināšana visiem pensionāriem līdz 430 eiro mēnesī līdz minimālajai algai, kas dos fiskālo efektu, kas būs apmēram 49 miljoni eiro. Pagaidiet, vēl viena principiāla lieta, ko mēs piedāvājam – tas ir par šo apdrošināšanas stāža ņemšanu vērā, tas ir, darba stāžu, kas bijis līdz 1995. gadam. Tagad tie, kuri no 2011., 2012. gada aiziet pensionēties, viņiem to neņem vērā. Tas ir netaisnīgi. Mēs uzskatām, ka jāņem visiem. Tur apmēram 180, manuprāt, pensionāri.
Guntis Bojārs: Jūs tikko minējāt, ka kaut kādas izdevumu pozīcijas palielinās, bet mēs domājam par ieņēmumu pozīciju. Ja mēs runājam par 2019. gadu, kas ir tās svārstības tādā miljonu izteiksmē – 100, 200, 300 miljoni?
Vjačeslavs Dombrovskis: Es labāk sāktu ar 2021. gadu. Mums ir redzējums, kā mēs pakāpeniski trīs gadu laikā pieaudzējam nodokļu ieņēmumu apjomu par vairāk nekā vienu miljardu eiro. Kas nākamajā gadā varētu būt apmēram trešdaļa no tā, ko mēs uzskatam, ka mēs spēsim nodrošināt.
Guntis Bojārs: Ja mēs runājam par pensijām, tad ir runa par 2021. vai 2019. gadu?
Ivars Zariņš: Par pensijām mēs sākam tos jautājumus jau no 2019. gada. Tur nav tik milzīgas summas, kā es jums minēju. Tātad 2019. gadā, lai paceltu minimālo pensiju līdz 430, ir vajadzīgi 49 miljoni. Elementāri atrast.
Jānis Geste: Iesim tālāk līdz kādai sadaļai, kur mēs kontekstā ar potenciālajiem nākotnes sadarbības partneriem tajā brīdī, kad jums būs jāiet ar viņiem doties runāt par sadarbības principiem.
Vjačeslavs Dombrovskis: Ja mums būs jāiet. Ja mēs neuzvarēsim vēlēšanās, kā tādas, iegūstot vairākumu.
Jānis Geste: Pieņemsim, ja būs šāds variants, tad jūs varēsiet ļoti brīvi strādāt ar savām prioritātēm. Līdzšinējā vēlēšanu pieredze gan rāda, ka tās koalīcijas ir jāveido, un tad ir jārunā par to, kuri no šiem solījumiem vai piedāvājumiem vēlētājiem jums ir tie principiālākie, uz kuriem jūs neesat gatavi parakstīties vēl uz kādiem kompromisiem un par kuriem būtu gatavi. Mēs paši izvēlējāmies vairākus solījumus, kas parādās gan jūsu programmā, gan publiskās uzstāšanās reizēs, un tad līdz ar to tas mūsu lūgums būs sarindot viņas tādā secībā, kur augšā likt tās, par kurām jūs neredzat kompromisu iespējas, runājot ar citiem potenciālajiem sadarbības partneriem, līdz zemāk jau tos, par kuriem jūs varētu runāt.
Vjačeslavs Dombrovskis: Jums šeit nav pieminēta galvenā prioritāte diemžēl – un tā ir sabiedrības saliedētība. Un tā ir pirmā un atslēga absolūti visam.
Guntis Bojārs: Labi, lai tā sabiedrības saliedētība ir šeit.
Vjačeslavs Dombrovskis: Pensijas – pirmais, izglītības ekspertu centrs – otrais, mazākumtautības skolas būtu trešais. Bezmaksas transports un tā tālāk. Bet kā jau es teicu – sabiedrības saliedētība ir atslēga absolūti visam.
Jānis Geste: Mēs šajā brīdī vienkārši gribējām arī jums izstāstīt, kāds ir skatītāju vērtējums tam, ko viņi šovakar dzirdēja. Viņiem bija iespēja atbildēt uz jautājumu, vai viņi gaidāmajās Saeimas vēlēšanās balsotu par “Saskaņu”. 31% sacīja “jā, noteikti”, viņi atbalsta “Saskaņu” nākamajās Saeimas vēlēšanās. 68% sacīja “nē” un 1% vēl domās.
Ivars Zariņš: Paldies mūsu vēlētājiem, mēs noteikti attaisnosim šo uzticību.
Vjačeslavs Dombrovskis: Un pārliecināsim pārējos.
Jānis Geste: Jā, raudzīsim to tad arī turpmāk.
