LĀB pie pacientu gribas regulējuma aktīvi strādā ilgāku laiku. Un ar šo iniciatīvu biedrībā vērsušies anesteziologi reanimatologi. Šobrīd izveidots dokumenta pamats un tam piesaistīti arī sociālantropologi un bioētikas speciālisti. Regulējumu paredzēts pārrunāt arī ar pacientu organizācijām.
"Ir izveidots pamata dokuments, bet ir jāsaprot, kādā veidā to legalizēt. Ja es, piemēram, kā paciente izsaku savu gribu par to, vai mani reanimēt vai nereanimēt, kurā situācijā, kurš tiesīgs šo dokumentu parakstīt, kāda ir kārtība, kuros mirkļos to drīkst parakstīt, kurš to drīkst apstrīdēt. Tur ļoti daudzas nianses, kuras ir jāizdiskutē ar pacientu organizācijām," skaidroja LĀB vadītāja Ilze Aizsilniece.
Viens no ārstu biedrības darba grupas dalībniekiem ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas pediatrs Reinis Balmaks. Viņš nedaudz plašāk izskaidro atsevišķas dokumenta nianses.
"Tur varētu vairākās grupās to visu kategorizēt. Pirmais, kas ir, tātad, pirms vēl cilvēks kļuvis par pacientu, lai viņam ir iespēja paust savu gribu par to, kādas ārstniecības metodes tiek pielietotas vai netiek pielietotas, vai kādos brīžos tās tiek pārtrauktas, ja cilvēka vērtībām vairs neatbilst sagaidāmais iznākums. Nu, lai mums jebkuram no sabiedrības būtu iespēja pateikt, ka es negribu nomirt ar mākslīgo plaušu ventilāciju. Ja man nepieciešams, ja man ir elpošanas izsīkums, vai es varu atteikties, ka man tā tiek uzsākta. Ja pacientam pastāvētu iespēja dot rīkojumu, viņš varētu noteikt, cik ilgi viņu tur pie mākslīgās plaušu ventilācijas, ja nav redzams uzlabojums viņa ārstēšanā. Tādas iespējas paust savas vērtības un gribu dzīves noslēgumā," skaidroja Balmaks.
Dokumentam darba grupa devusi patiesi sarežģītu nosaukumu – “dzīvības uzturošo ārstniecības metožu neuzsākšanas un pārtraukšanas juridiskais un ētiskais ietvars”.
"Respektīvi – mēs atrunājam tos stāvokļus, ne tikai medicīniskos stāvokļus, bet arī ētiskos principus un juridiskos ietvarus, kas ir pamatā situācijām, kad būtu pieejama kāda ārstniecības metode, bet viņu nebūtu lietderīgi uzsākt. Vai arī tieši pārtraukt. Tas tad var būt jau vēl sarežģītāks gadījums," piebilda Balmaks.
Viņš gan skaidroja – pacienta griba jau arī šobrīd ir ārstiem saistoša. Pacientam ir tiesības piekrist vai nepiekrist ārstēšanas metodēm, tomēr tagad jāsakārto tas, kā šo gribu nostiprināt jau iepriekš, potenciālām nākotnes situācijām.
Nepieciešamību sakārtot kārtību, kādā pacients var izteikt un kā tiek reģistrēta viņa griba, uzsvēra arī medicīnas tiesību eksperte Solvita Olsena. Viņa skaidroja – cilvēkam ir tiesības piekrist vai atteikties no ārstēšanas, taču ir jādomā, kāds ir labākais process, lai cilvēks šīs tiesības varētu īstenot.
"Mums ir jārespektē cilvēka cieņa, jāaizsargā cilvēka cieņa, jārespektē cilvēka brīvība un jāļauj viņam pašam pieņemt lēmumu par visām savām situācijām. Un, kas mums ir svarīgi – ir jābūt skaidri noteiktai kārtībai, kuras mums pietrūkst Latvijā – kādā veidā cilvēks savu gribu izsaka, kas, kurā vietā šo gribu reģistrē un kādā veidā šo cilvēka izteikto gribu īsteno situācijās, kad viņš pats vairs nevar izlemt," sacīja Olsena.
Viņa norādīja, ka tiesības sabiedrībā ir, tomēr pietrūkst skaidrības, kā tās īstenot, jo arī mediķi, kas nav mācījušies veselības tiesības, nereti nezina, kā ļaut pacientam tās īstenot.
Bioētikas eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka sistēmas sakārtošana ir nozīmīga, lai nostiprinātu pacientu iespēju īstenot savu pašnoteikšanos, kas ir īpaši nozīmīga ārstniecībā.
BKUS Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas pediatrs Balmaks skaidroja, ka jau šobrīd, pārrunājot situācijas ar vecākiem, ir gadījumi, kad pacienta griba tiek ievērota un dzīvība netiek uzturēta vien tādēļ, ka teorētiski tas iespējams.
"Jau bez ļoti skaidri pausta dokumenta esošās likumdošanas ietvaros aizvien vairāk cilvēku tiek novirzīti hospisa aprūpei, paliatīvajai aprūpei, aizvien mazāk dzīvība beidzas tieši kā neveiksmīga reanimācija. Es varu tieši par bērnu slimnīcu runāt. Aizvien biežāk mēs runājam ar vecākiem, skaidrojam, kādas ir prognozes, kādas ir iespējas. Savukārt no vecākiem prasām, kādas ir viņu vērtības un vēlmes un kādas būtu bērna vērtības un vēlmes šādā situācijā, un tad pieņemam lēmumu, kad turpināt un kad pārtraukt dzīvību uzturošās metodes," stāstīja BKUS ārsts.
Balmaks uzsvēra – runa gan ir par ļoti retiem un patiesi bezperspektīviem gadījumiem. Šāda regulējuma skaidru nokārtošanu novērtēs arī pacienti, tomēr ir svarīgi šo gribas izteikšanu organizēt ļoti precīzi.
"Pirmkārt, tas ir ētisks jautājums. Otrs – kā to izpildīt, kad pienāk šis… Tāpat jāņem vērā arī tiesiskie aspekti. Ir jābūt arī iespējai, piemēram, šo pacienta gribu kādā brīdī mainīt, ja tas ir nepieciešams, vai atsaukt. Jābūt sakārtotai to cilvēku atbildībai, jo, kā noteikt to robežu un kā ārstam, kurš konstatē, ka nevar līdzēt… Pēc iespējas ir jābūt paredzētam mehānismam, kā pieņem šo lēmumu, ka cilvēkam vairs nevar līdzēt un viņu vairs nevar izārstēt," stāstīja onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe.
Ārsts un Saeimas sociālo un darba lietu komisijas vadītājs Andris Skride ("Attīstībai/Par!") atbalsta to, ka pacientu gribas noteikšana tiktu sakārtota. Viņš skaidroja, ka šobrīd jau teju sagatavoti grozījumi pacientu tiesību likumā, lai ļautu pacientam ar smagām slimībām, vēl pirms to saasināšanās, ļaut izteikt savu ārstēšanas gribu.
Skride gan uzsvēra – viņš likumā paredzējis un atbalsta tikai hronisku slimību gadījumā noteikto pacienta gribu, bet ne akūtu situāciju gadījumā. Proti, viņš neatbalsta, piemēram, to, ka pacients varētu atteikties no ārstēšanas infarkta gadījumā, jo to bieži var ātri novērst un pacients bez problēmām turpina savu dzīvi. Skride ar šādām situācijām, kad būtu svarīga iespēja izteikt gribu, saskāries arī pats kā ārsts.
"Man bija viena tante [paciente], kura jau pati apzinājās, ka viņa negrib tikt reanimēta. Viņa bija kardioloģiski slima, un viņa vienmēr nesa uz slimnīcām un visur, kur brauca, tādu ietītu rullīti, tādā skaistā, glītā rokrakstā: “Lūdzu, ja es nomirstu, mani neatdzīviniet!” Tas bija, nu ne nelegāli, bet nekur neapstiprināti un to vajag vienkārši valstiski noteikt," sacīja deputāts.
Tikmēr LĀB vadītāja pagaidām neminēja konkrētu laiku, kad regulējums būs pilnībā izdiskutēts, tomēr norādīja, ka līdz brīdim, kad biedrība varēs piedāvāt savus konkrētus piedāvājumus, paies vēl vairāki mēneši.
