Tā otrdien, 23. janvārī, tiekoties ar bibliotekāriem, sacīja DP pārstāvis.
Viņš mudināja uzmanību pievērst pazīmju kopumam, nevis tikai faktam, ka kāds lasīja Korānu. Par pazīmju kopumu var uzskatīt personas ārējo izskatu, to, kādus jautājumus cilvēks uzdod, kā arī to, vai iesaistās diskusijās par radikālo islāmu.
Savukārt Latvijas bibliotēku padomes priekšsēdētāja Dzidra Šmita pauda pārliecību, ka tiešām ir jāziņo par acīmredzamām radikālisma izpausmēm.
Drošības policijas ieskatā ziņot par aizdomīgiem bibliotēku apmeklētājiem – tam būtu jābūt tikpat pašsaprotamam kā ziņot par vardarbību ģimenē vai par aplokšņu algām. Tas nozīmē nepalikt vienaldzīgam brīdī, kad aizdomas ir acīmredzamas.
“Ja ir jebkādas aizdomas par iespējamu šādu personu, kas varētu būt radikalizējusies, tas ir vienkārši viens zvans Drošības policijai, mēs garantējam šīs personas – bibliotēkas darbinieka - anonimitāti, mēs šo informāciju pārbaudīsim. Ja tie ir jaunieši, kas skatās vardarbīgus video, ja tie ir jaunieši, kas meklē uz vardarbību tendētu kaut kādu literatūru, ja viņi ar savu apģērbu, ar savu uzvedību, ar kaut kādiem komentāriem demonstrē savu iespējamo radikalizēšanos, tad šī ir tā robeža, kad mēs aicinātu ziņot. Jo pat viens zvans spēj šo situāciju būtiski mainīt,” bibliotekāriem skaidroja Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus.
Par klasisku radikalizēšanās piemēru tepat tiek uzskatīts Mārtiņš Grīnbergs. Skolnieks, kurš sākotnēji aizrāvās ar islāmu, bet vēlāk jau devās uz Sīriju palīdzēt teroristiskai organizācijai, un tagad ir notiesāts uz 10 gadiem cietumā. Tas varēja nenotikt, ja apkārtējie būtu pamanījuši acīmredzamo un devuši par to ziņu drošības iestādēm.
Nevainojot nevienu, Drošības policija tomēr aicina pievērst uzmanību pazīmju kopumam – ārējais izskats ar simboliem, ko lieto teroristi, attiecīgā ievirzē uzdoti jautājumi, vēlme aktīvi diskutēt par radikālo islāmu, vardarbīgu video skatīšanās.
Pēc bibliotekāru jautājumiem un Drošības policijas atbildēm secināms, ka no bibliotēkām netiek gaidīts, lai tās sāktu pētīt lasītāju meklējumu vēsturi internetā un pārkāptu likuma normu, kas aizsargā lasītāja konfidencialitāti. Taču no bibliotēkām gaida ziņojumus par aizdomām.
“Tas nenozīmē, ka mums būtu jāpēta, jāizseko, jāizspiego, vai es nezinu, kādus vārdus vēl var lietot, bet patiešām, ja ir šis pazīmju kopums, par ko ir runāts instrukcijās, ja mēs vēlamies, lai mūsu valsts paliek tāpat tādā drošā režīmā, tad, domāju – katram ir arī savs pienākums jāveic,” pauda Šmita.
Drošības policija vēlas, lai bibliotekāri pievērstu uzmanību tam, ja cilvēki bibliotēkās iegūst ar radikālām islāma interpretācijām saistīto informāciju. Savukārt bibliotēku darbinieki sākotnēji bija neizpratnē, kā izpildīt šo Drošības policijas aicinājumu.
