Blažēviču iekoptā Dubrovka pirms simt gadiem bija Abrenes apkaimē pazīstama lielsaimniecība, dēvēta arī par folvarku jeb pusmuižu. Te strādāja teju visi tuvākie kaimiņi, un palīgos brauca arī radu bērni no kuplajām Latgales poļu ģimenēm. Starpkaru periodā saimniecībā bijuši lieli karpu dīķi, dzirnavas, pienotava un pat ar godalgu apbalvota linu audzētava.
Šodien vairs nav neviena, kas to būtu pieredzējis savām acīm un atcerētos. Tas ir palicis ģimenes stāstos.
Blažēviču dzimtas mazmazdēls Armands Sidorovičs stāstīja: "Ja tagad brauktu vilciens kaut kur tur, tad mēs redzētu to robežu, kur agrāk gāja zemes īpašums. Bet tagad var redzēt tikai to latviešu novērošanas torni." Bet Gaļina Sidoroviča, dzimtas mazmeita un Armanda Sidoroviča māte, piebalsoja: "Tornis, jā!" Armands Sidorovičs papildināja: "Un tur drusku tālāk ir arī Krievijas tornis."
Par savas mātes dzimtas saknēm interesējies Blažēviču mazmeitas Gaļinas dēls Armands, gan sev, gan saviem jaunākajiem dēliem pieņemdams arī tautību – polis.
"Antonijs, tas ir pirmais, kas šeit vispār ieradās, kas nopirka to zemi, nopirka to īpašumu. Es atceros, ka tad, kad mēs sākumā bijām tur, bija arī tas Jēzus Kristus vēl, bet tas ir kaut kur jau beidzies. Kas ir tas "kvetaņje"? Tu teici, ka puķes, ja? "Kvetas" poliski? Tad "kvetaņje" ir tas puķu mēnesis. Tātad re, kur rakstīts, ka viņš ir nomiris puķu mēnesī. Antonij Jozef Blaževič," stāstīja Sidorovičs.
Antonijs Jozefs Blažēvičs šo īpašumu nopirka 19. gadsimta 80. gados. Uz šejieni viņš bija atbraucis kopā ar dēlu Mihailu, kuru kā muižnieku 1919. gadā savāca lielinieki un Daugavpilī nošāva.
Sidorovičs: "No tā visa, kas mums ir, mums ir tikai viens kapa piemineklis šeit. Neviens cits te šeit pēc 1897. gada nav nomiris. Jo to viņa dēlu, to Mihailu, ko nošāva lielinieki Daugavpilī, tur neviens nezina, kur viņš atrodas, tur nekādas kapavietas nav. Un mazdēliem jau arī nav nekādas kapavietas, tā ir kaut kur… Sibīrijā."
14. jūnija rīts pirms 80 gadiem Abrenes apriņķa Gauru pagasta Dubrovkā sākās, gatavojoties svinībām.
Tika gaidīti viesi uz Mihaila dēla Antonija, kurš nu kopā ar brāli Jevgēniju saimniekoja pusmuižā, dzimšanas dienu. Ciemos no Rīgas bija atbraukusi arī māsa Gaļina ar savu dēlēnu Igoru.
Blažēviču dzimtas mazmeita Marija Jēkabsone pastāstīja: "Tanī dienā, tanī četrpadsmitajā bija jābrauc uz Gauriem, jo tur bija dzimšanas diena jāsvin, un māte ar puisīti aizbrauca svinēt dzimšanas dienu, nākošajā dienā gribēja tēvs ar lielo meitu braukt. Un tā viņi neatbrauca, jo pateica, ka viņi ir izvesti."
Dzīvodami Abrenē, tik tuvu Krievijai, Blažēviču ģimene jau bija cietuši no lielinieku varmācībām. Arī māsa Gaļina, kura bija ieprecējusies turīga saimnieka ģimenē Gauros, jau bija zaudējusi savas mājas un visu īpašumu.
Jēkabsone norādīja: "Mamma ar maziņo aizbrauca uz turieni, jo viņš gribēja pie vecāsmātes braukt, vecomāti redzēt, ar mammīti būt."
Armands Sidorovičs piebilda: "Re, kā tā dzimšanas dienas ballīte izvērtās par dzimtas traģēdiju."
Viņus visus, vecomāti Helēnu Blaževiču un trīs pieaugušos bērnus – Antoniju, Jevgēniju un Gaļinu –, kā arī piecgadīgo mazdēlu Igoru 14. jūnijā aizveda no Dubrovkas.
Gaļina Sidoroviča atminējās: "Labi, ka tie zaldāti bija tādi cilvēcīgi. Tante izgāja ārā ar albumiņu rokā, a tie zaldāti saka: "Ko jūs dariet, krāmējiet mantas!" Un tad viņi palīdzēja viņiem sakrāmēties, un tad tante varēja Sibīrijā savas mantas mainīt pret pārtiku."
Todien Rīgā palika Gaļinas Sidorovičas vīrs Igors ar meitu, kuri vēlāk aizbēga un dzīvoja Austrālijā. Kā arī jaunākā māsa Jadviga, kuras ģimene palika Latvijā. Jadvigai tobrīd bija nepilnu gadu veca meitiņa Marija un viņa bija gaidībās ar otru.
Marija Jēkabsone stāstīja: "Sakarā ar izvešanu visa lielā dzimta tika iznīcināta, trijās daļās sadalīta: vieni palika Latvijā, otrus izsūtīja uz Krieviju, trešie – aizmuka uz ārzemēm. (..) Tā mēs visu laiku dzīvojām un viens par otru nezinājām itin neko."
Tikai pēc vairākiem gadiem Jadviga uzzināja, ka viens brālis nomiris lēģerī. Otrs brālis, kurš laimīgā kārtā tika līdzi māsai ar dēliņu, tika reabilitēts un nosūtīts karā, kur krita pie Berlīnes.
Marija Jēkabsone norādīja: "Te ir mūsu ģimene, kas palika Latvijā dzīvojot. Pārējie tika prom katrs – kas izsūtīts, kas – uz ārzemēm."
Bet Gaļina Sidoroviča sacīja: "Neviens jau neko tajā laikā nerunāja. Neviens. Kad paklausās no citiem cilvēkiem... nu, nezina. Vecāki nerunāja, viņi baidījās."
Pēc kādiem desmit gadiem Jēkabsone kopā ar saviem vecākiem aizbrauca ciemos pie tantes un brālēna uz Sibīriju. "Sākumā viņu tur izsmējuši, ka tur Latvijā uz augstiem papēžiem, a tagad galošās jāstaigā. Bet viņa arvien augstāk kāpa, kamēr viņai bija vieglāk jau. Viņai pusmājiņa jau bija nopirkta. Gotiņa viņai jau bija, mēs vēl palīdzējām sienu tur grābt. Skatīties gājām uz to bērnudārzu, kur viņa tur strādāja."
Aizvadīto 80 gadu laikā bijušas vēl divas reizes, kad ģimenei bija iespēja atkal satikties. Pirmā bija, kad 1959. gadā Igors, nu jau 23 gadus vecs jauneklis, atgriezās Latvijā. Viņš pirmo reizi apzinātā vecumā satika savu māsu 80. gados.
Igors tagad dzīvo Latvijā, bet atcerēties un runāt par pagātni kopā ar savām māsīcām atteicās. Tas esot pārāk smagi. Lai pagātne paliek atmiņām.
Pārmetot krustu, Gaļina Sidoroviča par tanti sacīja: "Lai dus saldi! Tantei bija līdzi šitāds krustiņš, kad viņu aizsūtīja uz Sibīriju. Un tas viņai palīdzēja izdzīvot. 60. gados, kad varēja braukt uz māju, tad viņa atveda to, un kad viņa nomira, tad es viņu paņēmu par piemiņu. Viņi jau katoļi bija un bija ļoti ticīgi."
Dabai raksturīgi atjaunoties. Tā tukšajās kapa vietās nu ieaudzis Latvijas dižkoks – parastais bērzs, bet ar krūmiem un zālēm aizaugušo mājvietu Latvijas dabas skaitītāji atzinuši par īpaši vērtīgu biotopu. Par to Gaļina Sidoroviča iesaucās: "Bože moi!" Bet dēls Armands Sidorovičs norādīja: "Tev vajag uz otru pusi skatīties, tev vajag skatīties, kā aug viss, tu tagad skaties uz to, kas nav, bet... Es skatos, kas ir palicis pāri! Bet tu skaties, kā daba atjaunojas! Mums taču saucas Dubrovkas folvarks, paskaties, kādi te ozoliņi aug!"
