Noriļskas lēģeros 560 Latvijas virsnieki bija ieslodzīti no 1941. līdz 1953.gadam. Šmita kalnā ir piemiņas vieta, kur atdusas arī Latvijas armijas virsnieki. Pēc izsūtījuma mājās atgriezās vien 92 karavīri. Lai apmeklētu Taimiras pussalu, kur ir Noriļska, vieta, kur mūžīgajā sasalumā palika izsūtītie latvieši, vajadzēja saņemt īpašu atļauju, jo tā joprojām ir īpašā režīma zona. Šoreiz ekspedīcijā uz Sibīriju devās 27 cilvēku grupa. Tie, kurus pavisam mazus Staļina režīms izsūtīja, un tie, kuri piedzima nometinājuma vietās.
Šajā apvidū 1990.gadā Baltijas valstu delegācijas ierīkoja piemiņas vietu - uzstādīja krustus. Latvijas un Krievijas starpvaldību vienošanās paredz, ka vietējās varas iestādes gādā par lielāku piemiņas vietu uzturēšanu.
"Lāča strauts, viena no pirmajām vietām, kur bija nometnes. Kad ieraugi vecās barakas.. baraku atliekas..vai Šmita kalnā gide mums stāsta, redziet .. brūns kalns un tur ir atliekas no tehnikas, primitīvas, ar kuru strādāts un tad ir pēkšņi zaļi zālēs laukumi, un viņa saka, nu, jā tur guļ .. apbedījumi, kur ir cilvēku mirstīgās atliekas ... kauli," teica fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja, kino režisore Dzintra Geka.
Geka stāstīja par Vladimiru Vanhenenu, kura vecmāmiņa nomira 1949.gadā, uzreiz pēc ierašanās Novosibirskas stacijā. Viņa acīs atspoguļojās sāpes un smagas atmiņas. "Tēvs bija soms un mamma latviete. Viņus pa Jeņiseju iedzina Ziemeļu ledus okeānā. Tur viņš ir piedzimis kādas mazas upītes karstā, un pēc tam viņi pārcēlušies dzīvot uz Noriļsku. Viņš pēc 63 gadiem atgriezās," norādīja Geka.
Sibīrijas bērni apmeklēja arī Dudinku, kur, nu, jau aizaugušās kapsētās palikuši simtiem latviešu. Saglabājušās vien atsevišķas ēkas, kur represētie dzīvojuši. Pa Sibīrijas plašumiem nobraukti vairāk nekā 13 tūkstoš kilometru, un iespaidi ieguls jaunā dokumentālā filmā par izsūtīto likteņiem.
