Maija Albāte ar vīru Jāni savā daudzbērnu ģimenē ir adoptējusi bērniņu ar smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem. Viņa neslēpa – ir izdzīvots baiļu laiks, taču, paļaujoties uz aicinājumu un savu iekšējo balsi, ģimene šo lēmumu pieņēmusi.
"Kad jau iesēžas tajā vilcienā, tad vairs nav laika baidīties. Tad ir tikai darbs, darbs, darbs pašam ar sevi un ar bērniem, nešaubīgi, jo mēs esam tāda diezgan sarežģīta mozaīka, kurā Lāsma ienāca. Mums ir daudz gabaliņu un, kad viens ienāk iekšā, vienalga, vai caur mani nācis vai no ārpasaules, protams, ka tie puzles gabaliņi ir apmulsuši, viņi nesaprot vairs "kurš gabaliņš ies kurā iekšā"," stāstīja Maija Albāte.
Taču tādu ģimeņu, kuras uzņemas šādu grūtu lēmumu un "mūžīgos bērnus" pieņem, ir krietni mazāk nekā to, kuras šos bērnus atdod valsts institūcijām.
Tādēļ šodien aizvadīta diskusija "Bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem aprūpes institūcijā – kurp dodamies?", kas veltīta bērnu institucionālās aprūpes sistēmas attīstībai Latvijā.
SOS bērnu ciematu asociācijas vadītāja Ilze Paleja, lūkojoties nākotnē, pauda viedokli – uzlabot bērnu aprūpes sistēmu institūcijās var, no tām attālinoties. Proti, jau šobrīd valstī attīstās SOS ģimeņu un māju tīkls, un tas jāturpina. Taču ļoti svarīgi, pēc Palejas domām, ir strādāt preventīvi – proti, valstij jādara viss, lai iespējami daudz atbalstītu un stiprinātu ģimenes, kurās piedzimis bērniņš ar smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem, tāpat kā jebkura ģimene, kurā ir risks, ka no bērna varētu atteikties.
"Mums ir jāstrādā ar šo bērnu īstajiem, bioloģiskajiem vecākiem, viennozīmīgi, lai pēc iespējas mazāk bērnu tiktu izņemti no ģimenēm ārā, jo es noteikti piekrītu tam, ka nevienam bērnam mēs nevaram aizstāt savus īstos vecākus. Un es arī domāju – ja audžuģimene var pieņemt bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, kāpēc tā [īstā] ģimene pati nevarēja parūpēties par savu bērnu, kas piedzima ar funkcionāliem traucējumiem? Iespējams, viņiem nebija atbalsta, nebija iespēju un tā tālāk. Jāsāk ar to pusi, ka mums ir jāsniedz viņiem atbalstu," sacīja Paleja.
Tam piekrita arī Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors.
Viņš izcēla, ka valsts šobrīd tērē lielus resursus, lai risinātu problēmas, bet iepaliek ar preventīvo darbu, nodrošinot atbalstu ģimenēm, kurās ir risks atteikties no bērniņa.
Savukārt, vērtējot deinstitucionalizācijas gaitu, Moors uzskata – tā šobrīd gluži nesasniedz savus mērķus.
"Jāsaka – Rīgā mēs bijām diezgan kritiski pret deinstitucionalizācijas projektu, un arī šobrīd mēs īstenībā deinstitucionalizāciju asociējam ar institūciju mazināšanu, nevis ar to, ko faktiski tas nozīmē citu, alternatīvu iespēju radīšana, lai bērns var palikt ģimenē. Un šis deinstitucionalizācijas projekts ar visu to, ka tam ir visādas labas lietas – ir daudz kas sabūvēts, izmācīts, izvērtēts –, bet tas nerunā par pašu būtību," vērtēja Moors.
