ASV pirms šī rudens vēlēšanām popularitāti guvis kāds video, kur veca gadagājuma ļaudis smīnot aicina jaunos: nebalsojiet, viss taču ir labi. Mēs nobalsosim par savām interesēm, bet jums tas būs jāpieņem. Kā ir Latvijā? Atbildi ieskicē Centrālās vēlēšanu komisijas veiktās socioloģiskās aptaujas, ko komentē pārstāve Kristīne Bērziņa:
„Pētījumā, kas tika veikts šā gada jūlijā, mēs vēlētājiem vaicājām: vai jūs plānojat piedalīties 13.Saeimas vēlēšanās? Un no atbildēm redzams, ka pasīvākā grupa, kas retāk nekā citas piedalās vēlēšanās, ir tieši jaunieši vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Un otra grupa, nākamais tuvinājums, lai cik nebūtu interesanti, ir vēlētāji vecumā no 45 līdz 54 gadiem.”
Bet aktīvākās vēlētāju grupas saskaņā ar aptaujām ir vecumā pēc 55 gadiem un no 25 līdz 34 gadiem. No tiem, kuri aptaujās atbildējuši, ka visdrīzāk vai noteikti neies vēlēt, biežākās atbildes ir - ka nekas nebūs labāk, otrajā vietā - ka nav ticības, netic nevienam, un trešajā vietā - ka neredz jēgu.
Sociologs Arnis Kaktiņš pieļauj, ka, politiskajā virtuvē nekam nemainoties, visdrīzāk nākamajās vēlēšanās būs vēl zemāka aktivitāte.
Vēlētāju aktivitāte no 1922. līdz 2018.gadam
Iespējams, nebalso deklarētajās dzīves vietās
Statistiski viskūtrākie vēlētāji arī šogad bijuši Latgalē (43% šogad; 47% pirms 4 gadiem), visaktīvākie – Vidzemē (61% šogad; 63% pirms 4 gadiem).
Šogad stipri mazāk vēlētāju balsot devušies Rīgas reģionā – tikai nepilni 54% no Rīgā un ārvalstīs deklarētajiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem (2014.gadā – 62,1%). Vēlētāju aktivitāte nav augusi nevienā no apgabaliem.
Tiesa, jāatceras, ka Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) izmanto oficiālos datus par deklarēto iedzīvotāju skaitu katrā reģionā. Un CVK pārstāve Kristīne Bērziņa pieļāva, ka tieši šis varētu būt viens no iemesliem zemākai aktivitātei Latgalē.
„Iespējams, tiešām no šī reģiona cilvēki visvairāk ir devušies prom strādāt kaut kur ārzemēs vai arī pārcēlušies, piemēram, uz Rīgu. Bet daudzi vēlas saglabāt piederību dzimtajai vietai un nedeklarē savu faktisko dzīvesvietu, bet vēlas saglabāt deklarēto dzīvesvietu tajā novadā, kur ir viņu dzimtā vieta. Iespējams, šis ir skaidrojums, kāpēc Latgalē ir tā zemā aktivitāte – daudzi Latgales vēlētāji nobalsojuši ārzemēs, Rīgas apgabalā vai kur citur,” sprieda Bērziņa.
2014. un 2018. gada vēlētāju aktivitātes salīdzinājums reģionos
Aptaujas liecina: Nebalso, jo netic pārmaiņām
CVK pasūtītās priekšvēlēšanu aptaujas, piemēram, šajā vasarā, liecina, ka cilvēki nedodas uz vēlēšanām arī tāpēc, ka nav ticības, ka kaut kas mainīsies.
19% aptaujāto teica, ka vēlēšanās - visticamāk vai noteikti - nepiedalīsies, un katrs ceturtais no viņiem minēja, ka „nekas nebūs labāk”, katrs piektais teica, ka „nav ticības, neuzticas nevienam” un ka „līdzdalībai vēlēšanās neredz jēgu”. Mazāka daļa atbildēja, ka „viss jau ir izlemts” vai „neinteresē politika”.
Sociologs Arnis Kaktiņš uzskata – viens no galvenajiem iemesliem šādai attieksmei ir tas, ka daudzi tiešām nesagaida gribētās pārmaiņas un atmet ar roku.
„Mums ir tāds rādītājs, kurā katru mēnesi mērām uzticības līmeni parlamentam un Ministru kabinetam. Un ļoti uzkrītoši un zīmīgi ir tas, ka pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām šis ļoti zemais uzticēšanās līmenis pēcvēlēšanu aptaujās īpaši nepieauga,” atklāja Kaktiņš.
“Citiem vārdiem – cilvēki saka: mums nepatīk šī varas konstelācija. Nāk vēlēšanas, mēs nobalsojam par pārmaiņām, tad mēs tās ieraugām, un mums tās nepatīk tikpat ļoti kā tas, kas bija iepriekš. Citiem vārdiem – Latvijas specifika ir tāda, ka plus/mīnus tās pašas partijas jau visās iepriekšējās koalīcijās ir saglabājušas varu. Un, ja tas ir tā, tad vienā brīdī nolaižas rokas. Jo cilvēks redz – lai kā viņš nebalsotu individuālā līmenī, pie varas cilvēki paliek vieni un tie paši,” skaidroja Kaktiņš.
Kaktiņš pieļauj, ka tieši ar to varētu būt skaidrojams, piemēram, lielais aktivitātes kritums Rīgas vēlēšanu apgabalā.
„Mana hipotēze ir tāda, ka, visticamāk, tie bija krievvalodīgie, kuri gāja mazākā skaitā balsot, jo, tā teikt, kāda jēga… Mēs jau zinām, ka beigsies kā parasti. Un tas, kas tagad ir iezīmējies, arī ir beidzies kā parasti.
Tas mani vedina domāt, ka, politiskajā virtuvē nekam nemainoties, visdrīzāk nākamajās vēlēšanās būs vēl zemāka aktivitāte,” prognozēja Kaktiņš.
Bet jo vairāk šo vīlušos un pārmaiņas gribošo cilvēku neaiziet uz vēlēšanām, jo mazāk viņi spēj ko ietekmēt. Protams, ir arī atsevišķi „dumpinieki”, kuri ar nepiedalīšanos vēlas „salauzt sistēmu”.
Kaktiņš arī norādīja, ka šogad vēl īsi pirms vēlēšanām aptaujas uzrādīja ļoti augstu neizlēmušo īpatsvaru. Daudzi nevarēja saprast, par ko vispār balsot, un tā arī netika galā ar šo dilemmu.
CVK veiktajās vēlētāju aptaujās redzams, ka visinertākā grupa ir jaunieši no 18 līdz 24 gadu vecumam. No aptaujātajiem jauniešiem vairāk nekā 30% teica, ka uz vēlēšanām, visticamāk, neies. Tā atbildēja arī vairāk nekā 20% vecuma grupā no 45 līdz 54 gadiem. Aktīvākie – cilvēki pēc 55.
Ārzemēs aktivitāte maza, bet “diaspora tikai būvējas”
Saskaņa ar Iedzīvotāju reģistra datiem citā valstī dzīvesvietu deklarējuši aptuveni 131 000 cilvēku. Taču daudzi ārzemēs dzīvojošie joprojām deklarēti Latvijā. Pēc pieredzējušā migrācijas pētnieka Mihaila Hazana aplēsēm, ārzemēs varētu būt apmēram divreiz vairāk balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju - no 220 000 līdz 240 000 pilngadīgo Latvijas pilsoņu.
Tātad reālā aktivitāte ārzemēs procentuāli ir vēl daudz mazāka. Tomēr skaitliski vēlēšanās ārvalstīs piedalījās gandrīz par 10 000 cilvēku vairāk nekā pirms četriem gadiem.
Daudziem ārzemēs dzīvojošajiem gluži vienkārši ir sarežģītāk nokļūt līdz iecirknim, jo tas nav tepat aiz stūra kā Latvijā, bet, protams, ir arī citi iemesli.
Eiropas latviešu apvienības priekšsēdim Kristapam Grasim gan ir optimistisks skatījums. Piemēram, latviešu skoliņas ikdienā spējot aizsniegt vien kādus 8% ārzemēs dzīvojošo latviešu bērnu, tāpēc šāds rezultāts jau uzskatāms par salīdzinoši labu. Grasis uzskata, ka emigrācija tikai tagad sāk piedzīvot to evolūcijas līmeni, kad arvien vairāk cilvēku sāk iesaistīties.
„Protams, pastāv arī vienaldzība. Savā ziņā tā ir, jo citādāk mēs nevaram to visu kopā izskaidrot, tāpat kā samērā zemo līdzdalības procentu šeit, Latvijā.
Bet diasporā ir kaut kas, kas šobrīd tikai būvējas: pastiprināta interese par iespēju, dzīvojot ārvalstīs, iespaidot procesus šeit, Latvijā, un uzskatīt to par pienākumu, par savu iespēju veidot valsti – es domāju, ka šī doma diasporas cilvēkos vēl ir samērā svaiga,” sacīja Grasis.
CVK vadītājs Arnis Cimdars iepriekš norādīja, ka vēlētāju aktivitāte dažviet bijusi lielāka, nekā gaidīts. Piemēram, Portugālē, Gruzijā, Vācijā, Lielbritānijā, Jaunzēlandē bijuši nepieciešami papildu biļeteni.
Grasis pieļauj, ka diasporas aktivitāti noteikti audzētu iespēja balsot elektroniski. Un var jau būt, ka tā būtu arī Latvijā, jo, piemēram, uz vēlēšanām neaizgāja vairāk nekā 40 000 cilvēku, kuri gluži vienkārši dzīvo tikai ar ID karti un nebija papūlējušies izņemt vēlētāja apliecību.
Bet piemēram, Igaunijā parlamenta vēlēšanās aktivitāte stabili turas virs 60% (mazākais rādītājs 1999.gadā – 57%, pēc tam konstants kāpums – līdz 64,2% 2015.gadā).
Lietuvā, kur gan tauta vēlē arī prezidentu ar lielām izpildvaras pilnvarām, ir daudz mazāka aktivitāte. 2016.gadā Seima vēlēšanās piedalījās vien 50,4% un zem 60% sliekšņa rādītājs ir jau kopš deviņdesmito gadu vidus.
