Šķiet, ka ne pirms vienam vēlēšanām nav izskanējis tik daudz aicinājumu laist pie teikšanas “tos jaunos”. To LTV dzirdēja teju visos Latvijas novados, kur paviesojās, un turklāt, ne vien no cilvēkiem, kas paši ir gados jauni, bet ļoti bieži arī no pensijas vecuma iedzīvotājiem.
“Kamēr sēdēs šie vecie deputāti ar veco domāšanu, nekas nemainīsies, ir jāiet balsot par jauniem,” izskanēja Ozolniekos.
“Jaunos vajag likt iekšā, cita domāšana, savādāk.. mēs stāvam uz vietas citādi,” uzsvēra Priekulē.
“Jaunai paaudzei jānāk Saeimā. Vecā paaudze, viņa jau iesūnojās,” uzsvēra Apē.
“Ja manos gados vēl sēd Saeimā, tiem ir miltu pilnas galvas,” ironizēja Alūksnē.
“Ir atsēdēts laiks, ir jāiet uz mājām, ir nopelnīts diezgan, es gribu tikai jaunos!” pauda Dobelē.
Partijas šo sabiedrības noskaņojumu ir acīmredzami sajutušas, jo daudzi, arī jau pieredzējuši politiskie spēki, sola 13.Saeimā ievest jaunu politiķu paaudzi.
Bet vai atbilstoši šim uzstādījumam veidoti arī partiju saraksti?
Vērtējot pēc 20 līdz 40 gadus vecu kandidātu īpatsvara sarakstā, ir trīs pārliecinoši līderi – “Progresīvie”, KPV LV un “Attīstībai/Par”. Visām šīm partijām vairāk nekā puse deputātu kandidātu ir ne vecāki par 40 gadiem, un “Progresīvajiem” tādu ir pat divas trešdaļas kandidātu.
Pēdējo vietu dala Latviešu nacionālisti un Zaļo un Zemnieku savienība, bet, sarindojot partijas pēc vidējā kandidāta vecuma, aina pamainās - tad lejasgalā vēl citas partijas, bet pirmais trijnieks paliek tas pats nemainīgā secībā.
Tiesa, par spīti it kā skaidri redzamajam pieprasījumam pēc jaunām sejām, saglabājas jautājums, vai, izdarot izvēli, vēlētāji patiešām ieliks plusiņu mazāk zināmajiem vārdiem sarakstā.
Politologs, Latvijas Universitātes prorektors Jānis Ikstens norādīja, ka “cilvēki patiešām biežāk liek krustiņus tiem, kas ir pieredzējuši politikā, vienalga, turklāt, vai viņi ir pieredzējuši Saeimas vai pašvaldību politikā”.
“Jautājums līdz ar to – vai sabiedrība sagaida tādus pilnīgi nepieredzējušus cilvēkus, viņi patiesībā varbūt nav arī gatavi uzticēt valsts pārvaldīšanu tādiem zaļiem gurķiem, es atvainojos,” sacīja Ikstens.
“Ir ārkārtīgi būtiski, lai tas jaunais piedāvājums ir arī puslīdz kvalitatīvs. Lai viņš nav pilnīgi nejēdzīgs un nekompetents,” uzsvēra politologs.
Jaunas sejas politikā gan ne vienmēr nozīmē gados jaunus cilvēkus, tie var būt arī deputāti, kas iepriekš darbojušies citās jomās. Un par spīti tam, ka ir tautas priekšstāvji, kuri Saeimā pavadījuši jau vairāk nekā 15 gadus, katrās vēlēšanās parlamentā ieplūst arī svaigas asinis.
Piemēram, 2014.gadā ievēlēja trešdaļu jaunu deputātu, tiesa, daži no viņiem jau bija darbojušies politikā pašvaldību līmenī. Vēl dažus gadus iepriekš – 11. Saeimas vēlēšanās – parlamentā pirmo reizi ienāca pat 38 deputāti. Vairāk nekā puse no viņiem bija no Zatlera reformu partijas, kas toreiz veidoja koalīciju un tika pie vairākiem ministru posteņiem.
Bet vai šiem jaunajiem politiķiem izdevās savu iespēju izmantot?
“Es teiktu, ka Jaunajam laikam 2002. gadā izdevās vairāk, kaut arī viņiem bija ārkārtīgi spēcīgi un ļoti pieredzējuši pretspēlētāji Tautas partijas izskatā. Īsi sakot, viņi ar to netika galā, ar to smagumu,” sprieda Ikstens.
“Un tas ir stāsts par kompetenci, tas ir stāsts par to, ka politika valsts pārvaldīšana nav darbiņš, ko var darīt jebkurš no kaut kā cita brīvajā laikā. Tā ir profesionāla nodarbošanās,” pauda Ikstens.
Zatlera reformu partija uzreiz pēc ievēlēšanas pārsteidza savus vēlētājus, apsverot veidot koalīciju ar partiju “Saskaņa”, un arī šogad iespējamā sadarbība ar šo politisko spēku ir apspriests jautājums kā jauno, tā arī veco partiju kontekstā.
