“Bija vienkārši emocijas, kas mums katram bija, mēs katrs kaut ko vēlējāmies pateikt. Glābēji to darīja glābjot, dakteri to darīja, ārstējot cietušos, un savukārt mēs to izlikām dziesmā,” saka Toms.
Izlikt savas sāpes par 54 aizgājušajām dzīvībām dziesmā Toms Barons-Lūķis un Marta Ritova izlēma uzreiz pēc traģēdijas. Pirmie dziesmas vārdi tapa organiski un bez piepūles. “Es uzrakstīju, aizsūtīju Martai, bija pāris minūtes, un Marta - es atceros, viņa man ierakstā atsūtīja ar telefonu ierakstītu - uz klavierēm spēlē un dzied jau šo dziesmu,” atceras Toms.
“Kāpēc arī varbūt viņa nekur neparādījās - tāpēc ka mēs to rakstījām tā kā savtīgos nolūkos, jo arī mums sāpēja un mēs gribējām to kaut kā izdzīvot. Tas nebija tā – notika nelaime, o, uzbliežam hītu,” stāsta Marta.
Līdz šim dziesma publiski izskanējusi tikai reizi – apmēram nedēļu pēc traģēdijas radio ēterā. Piektdien, 21.novembrī, Marta to dziedās traģēdijas vietā cietušo klātbūtnē bojāgājušo pieminekļa atklāšanas laikā. “Es jau noskaņojos tā, lai nav, ka es pusdziesmā sāku raudāt. Es jau visu nedēļu domāju, ka man jāsaņemas un jānodzied,” saka Marta.